Vardarbība jāpārtrauc, jānodrošina civiliedzīvotāju drošība un jāturpina sarunas starp abām iesaistītajām pusēm – tā pēc tikšanās ar Armēnijas un Azerbaidžānas ārlietu ministriem paziņojis Amerikas Savienoto Valstu sekretārs Maiks Pompeo. Sarunas ar katras valsts pārstāvjiem Vašingtonā noritēja atsevišķi, jo gan Baku, gan Erevāna trīspusēju tikšanos noraidīja. Tikmēr Kalnu Karabahā turpinās karadarbība. Konfliktā nogalināti gandrīz pieci tūkstoši cilvēku, tā apgalvo Maskava.
Par ietekmi kalnainajā reģionā jau vairāk nekā gadsimtu cīnījušās vairākas grupas – gan armēņu kristieši, gan turku musulmaņi, gan citi. 19. gadsimtā reģions kļuva par daļu no Krievijas impērijas, bet konflikti starp vietējiem iedzīvotājiem uzliesmoja 20. gadsimta sākumā. Tas notika pēc Pirmā pasaules kara un boļševiku revolūcijas Krievijā, kad padomju vadītāji nolēma izveidot Kalnu Karabahas autonomo apgabalu. Tur lielākoties dzīvoja etniskie armēņi, bet teritoriju iekļāva Azerbaidžānas Sociālistiskajā Republikā. Uz šo vēsturisko soli mūsdienās atsaucas armēņi, apgalvojot, ka reģiona pievienošana Azerbaidžānai bijusi nepamatota. Tā skaidro arī Vašingtonā bāzētais armēņu izcelsmes ģeopolitikas pētnieks.
"Principā režīms toreiz ar varu sadalīja reģionu, kuru šodien pazīstam ar nosaukumu Kalnu Karabaha. Tas ir armēņu apdzīvots anklāvs, tā vienmēr ir bijis. Viņi to vienkārši pievienoja Azerbaidžānai. Armēņi protestēja, tāpēc Kalnu Karabahai piešķīra īpašu statusu, tas kļuva par autonomu reģionu Azerbaidžānā," teica ģeopolitikas pētnieks Ēriks Khzmaljans.
Žurnālists, kurš Azerbaidžānā nodibinājis lielāko neatkarīgo mediju un pašlaik dzīvo Eiropā, savukārt toreizējo Staļina lēmumu skaidro atšķirīgi.
"Kad sabruka Krievijas impērija, Armēnija un Azerbaidžāna ieguva neatkarību. Abas pretendēja uz šo teritoriju. Bija karš, kurā Azerbaidžāna uzvarēja. Tad, kad boļševiki ienāca, bija vairākas strīdīgās teritorijas. Daļu iedeva Armēnijai. Bet, kā rakstīts toreizējos dokumentos, Kalnu Karabahu palika Azerbaidžānai. Svarīgi uzsvērt, ka šo teritoriju nevis iedeva, bet tā palika daļa no Azerbaidžānas, tāpat kā tas bija iepriekš," norāda neatkarīgā medija "Meydan TV" dibinātājs Emins Milli.
Armēņu izcelsmes pētnieks arī norāda, ka pēc Padomju Savienības sabrukuma Kalnu Karabahā tika sarīkots referendums,
kurā vietējie iedzīvotāji pārliecinoši nobalsoja par pievienošanos Armēnijai, bet Baku šādu lēmumu ignorējusi.
"Tas noveda pie Azerbaidžānas iebrukuma. Iesaistījās arī Armēnija, lai aizsargātu vietējos iedzīvotājus. 1994. gadā karš beidzās, Krievija bija starpnieks pamiera nodrošināšanā. Gandrīz trīs dekādes šis konflikts ir bijis iesaldēts," saka Khzmaljans.
"Tas ir tāpat, ja kāds ierastos Latvijā un pateiktu, ka tagad te būs Krievija. Tas pats notiek šajā gadījumā no Armēnijas puses. Viņi vēlas daļu mūsu teritorijas un mēs sakām “nē”. Ja armēņi saka, ka vēlas mierīgi dzīvot Azerbaidžānā, esam gatavi rūpēties par drošību, runāt par šo. Pēdējo 26 gadu laikā Azerbaidžānas līderi devuši šiem cilvēkiem augstāko iespējamo autonomijas statusu. Tāpat kā, piemēram, Ālandu salās Skandināvijā. Par to visu var runāt, jāpārtrauc asins izliešana," savukārt uzsver Milli.
Kaut arī kopš toreizējā kara beigām sadursmes ik pa laikam notikušas, pašreizējais konflikts atšķiras ar lielo starptautisko uzmanību un, kā norāda armēņu izcelsmes pētnieks, arī ar starptautisko spēku iesaisti konfliktā.
"Mēs redzam tiešu Turcijas iesaisti šajā konfliktā, kas ir bezprecedenta gadījums. Azerbaidžānā atrodas Turcijas militārpersonas, viņi izmanto iznīcinātājus F-16. Turcija ir ievedusi kaujiniekus algotņus no Sīrijas, kas tagad cīnās kopā ar Azerbaidžānas spēkiem. Līdz ar to Armēnija šobrīd cīnās trīs frontēs – ar Turcijas spēkiem, teroristiem no Sīrijas un Azerbaidžānas armiju," pauž Khzmaljans.
Maskava ieročus tirgo abām valstīm, bet Armēnijā tā izvietojusi savas militārās bāzes.
Tas nozīmē, ka, ja Armēnijai uzbruktu kāda cita valsts, Krievijai būtu jāiejaucas. Vienlaikus tas neattiecas uz Kalnu Karabahu, jo starptautiski tā ir atzīta kā daļa Azerbaidžānas. Pagaidām abām pusēm radikāli atšķiras vīzija par to, kā konfliktu risināt. Gan armēņu pētnieks, gan arzerbaidžāņu žurnālists uzsver, ka nepieciešama starptautisku spēku iesaistes.
"No Azerbaidžānas perspektīvas viss ir pavisam vienkārši. Ir starptautiskie likumi. Kalnu Karabaha un ap to esošie septiņi reģioni starptautiski atzīti kā daļa Azerbaidžānas teritorijas. 80. gadu beigās un 90, sākumā bija karš, kad sabruka Padomju Savienība. Tad Armēnija izteica pretenzijas uz šīm teritorijām. Šī kara rezultātā aptuveni miljons cilvēku kļuva par bēgļiem, kuriem nācās pamest ne tikai Kalnu Karabahu, bet arī ap to esošos septiņu reģionus," norādīja Milli.
Žurnālists no Azerbaidžānas apgalvo, ka Baku nekad nav apspiedusi vietējos armēņu iedzīvotājus un ka daļas iedzīvotāju vēlme pievienoties citai valstij nav pamatojama.
"Starptautiski neviens neatzina to referendumu, tāpat kā neviens neatzina pašpasludināto Kalnu Karabahas republiku, pat ne Armēnija. Un tam ir iemesls, proti, no juridiskā skatupunkta tā teritorija nepieder Armēnijai. Viss, ko mēs vēlamies, ir lai abas valstis vienojas par pamieru, kuru atbalsta arī starptautiskā sabiedrība. Jāvienojas par to, ka abas valstis respektē viena otras teritoriālo integritāti," saka Milli.
Ņemot vērā citu valstu spēku iesaisti, konfliktam ir potenciāls izvērsties plašākam un ieraut tajā arī citas valstis, tajā skaitā Krieviju. Pētnieks uzsver, ka nepieciešams pēc iespējas ātrāk atrast veidu, kā sadursmes pārtraukt. Vienlaikus viņš neredz, kā puses varētu vienoties.
Šomēnes abas puses divreiz vienojās par pamiera ievērošanu un abas reizes vienošanās tika pārtraukta neilgi pēc spēkā stāšanās. "Šobrīd diemžēl neredzam nekādus diplomātiskos panākumus, jo abas puses pieprasa ko radikāli atšķirīgu. Piemēram, Azerbaidžāna vēlas tūlītēju Kalnu Karabahas kapitulāciju, kas vienkārši nenotiks. Esam nonākuši strupceļā," tā Khzmaljans.
Pētnieks vaino Azerbaidžānu pie armēņu apspiešanas un nogalināšanas savā teritorijā.
"Azerbaidžānas nolūki ir skaidri. To mēs redzējām 1988. gada Sumgaitas ''pogromā'', kad notika etnisko armēņu nogalināšana Baku. Esam redzējuši, kā Azerbaidžāna šauj uz miermīlīgiem iedzīvotājiem kalnu Karabahā. Cilvēktiesību organizācija “Amnesty International” ziņojusi, ka viņi izmantoja nelegālos ieročus, tai skaitā kasešu bumbas," saka Khzmaljans.
Armēņu pētnieks uzskata, ka Kalnu Karabaha ir Azerbaidžānai nozīmīga politisku iemeslu dēļ.
"Valsti vada viens cilvēks, kurš pārkāpj cilvēktiesības un apspiež iedzīvotāju brīvības. Alijeva režīms attaisno šo apspiešanu, sakot, ka šīs ciešanas ir tā vērtas, lai anektētu Kalnu Karabahu. Tas ir vēl viens no iemesliem, kāpēc nav iespējama diplomātiska vienošanās, jo Alijevam nav nekā cita, ko piedāvāt saviem cilvēkiem. Ar šo karu viņš principā vēlas saglabāt savu lomu. Jānorāda, ka viņš ir atradies pie varas gadiem, pirms tam valsti vadīja viņa tēvs. Līdz ar to šis ir karš starp demokrātisku Kalnu Karabahu un autoritāru Azerbaidžānu," norāda Khzmaljans.
Pētnieks uzskata, ka konflikta risināšanai nepieciešams starptautisks spiediens. Lielākā loma un ietekme ir Krievijai, kas ir reģiona spēcīgākā spēlētāja.
Žurnālists, kurš Azerbaidžānā nodibinājis populārāko neatkarīgo mediju, skaidro, ka Kalnu Karabaha pēc starptautiskajiem likumiem pieder Azerbaidžānai.
Kopš tā laika abas puses centušās risināt konfliktu un vienoties par pamieru. ANO izdevusi vairākas rezolūcijas, kurās, kā apgalvo žurnālists, Armēnijai lūgts izvest savus spēkus no šīm teritorijām. Vardarbība Kalnu Karabahā kopš tā laika gan uzliesmojusi vairākkārt. Milli norāda, ka bieži vien provokācijas nākušās tieši no Armēnijas puses.
"Uzbrukumu, apsūdzību un provokāciju dēļ, kas īpaši daudz bijušas pašreizējā Armēnijas premjerministra Nikola Pašinjana laikā, kā arī miera sarunu neizdošanās dēļ Azerbaidžāna sāka atgūt savas teritorijas. Ir svarīgi uzsvērt, ka Azerbaidžāna neuzbrūk Armēnijai. Viss norit Azerbaidžānas teritorijā," saka Milli.
Žurnālists skaidro, ka Baku ir gatava sarunām, kuru rezultātā tiktu saglabātas abu valstu esošās robežas, vienlaikus pasargājot etniskos armēņus, kas dzīvo Azerbaidžānas teritorijā. Viņaprāt, Armēnija ir tā, kura nav gatava pamieram un vēlas eskalēt situāciju, ieraujot konfliktā arī citus spēlētājus, tajā skaitā Krieviju.
Žurnālists skaidro, ka nacionālisms Armēnijā attīstījās 80. gadu beigās. Milli uzsver, ka Baku nekad nav vēlējusies konfliktu, bet pacietīgi diskutējusi par iespējamiem miera līgumiem. Situācija saasinājusies pašreizējā Armēnija premjerministra valdīšanas laikā, kurš atklāti izteicies, ka Kalnu Karabaha pieder Armēnijai.
Žurnālists skaidro, ka šobrīd armēņu spēki zaudē Azerbaidžānai. Viņaprāt, turpināt karošanu nebūtu produktīvi. "Ja tagad paklausīsieties Krievijas valsts mediju propagandu, viņi arvien vairāk šajā situācijā aizstāv Azerbaidžānas pozīciju. Tāpēc arī es saku, ka, ja mēs vēlamies pamieru, un es to noteikti vēlos redzēt, starptautiskajai sabiedrībai jāpalīdz šo procesu mediēt, lai apstādinātu Pašinjana neiespējamās pretenzijas, kuras viņi paši nevar realizēt," uzsver Milli.