Latvijas Radio (LR): Latvijā jūs kļuvāt plašāk pazīstams ar savām reportāžām no Krimas un Austrumukrainas 2014. gadā. Kas bija atšķirīgs tajā, kā ziņoja „Vice News”, no tā, kā par Ukrainu stāstīja citas mediju organizācijas? Kas ļāva jums iegūt tik daudz skatītāju?
Ostrovskis: Es domāju, ka mēs prezentējām ziņas citādākā veidā. Mēs necentāmies ziņas translēt, cik vien ātri iespējams, kā to darīja lielie mediju uzņēmumi, kam bija vairāk resursu. Mēs devām dziļāku ieskatu tieši notikuma vietā, pat ja materiāls nonāca līdz auditorijai vēlāk. Šis koncepts vēlāk izveidojās kā posms starp karstajām ziņām un dokumentālo žanru, un tam bija rezonanse mūsu jauniešu auditorijā. Mēs negribējām translēt ekspertus no Vašingtonas vai Maskavas vai citēt politiķus. Mēs vienkārši rādījām, ko paši redzējām, nevis pilnu tās dienas notikumu izklāstu par to, ko kurš ir teicis. Mēs rādījām tiešām to, kas notika uz vietas, un tas padarīja mūsu reportāžas pievilcīgas.
LR: Ziņojot no Ukrainas, jūs uz brīdi arī nolaupīja un turēju ieslodzītu vairākas dienas. Vai šī pieredze kaut kādā veidā mainīja jūs kā žurnālistu, kā skatīties uz savu profesiju?
Ostrovskis: Es nebiju vienīgais, kuru nolaupīja Austrumukrainā, un es nedomāju, ka tam bija kāds sakars ar to, kā mēs veidojām reportāžas.
Es domāju, ka daļai prokrievisko spēku nepatika stāstījums, kā konflikts tika attēlots Rietumu medijos, un viņiem likās, ka labākais veids, kā ar to cīnīties, bija iebiedēt žurnālistus. Es domāju, ka labākais veids, kā netikt iebiedētam, ir vienkārši turpināt savu darbu.
Pēc tam, kad mani nolaupīja, es atgriezos Ukrainā un turpināju darbu kā ierasts. Mani nolaupīja brīdī, kad iznāca 24. ''Krievu ruletes'' reportāža, bet pēc tam mēs turpinājām līdz 111. reportāžai, kas bija pēdējā. Kad Ukrainas stāsts vairs neiekļuva Rietumu mediju virsrakstos, mēs joprojām saglabājām savu auditoriju ar materiāliem par Ukrainu, kas ļāva mums tur uzturēties ilgāk. Mums izdevās piesaistīt sekotājus, padarot ziņas no Ukrainas kā seriālu. Līdzīgi kā cilvēki grib redzēt, kas notiek nākamajā „Troņu spēļu” sērijā. Tā vietā, lai skatītos vakara ziņās pusotru minūti garu atgriezumu par kādu notikumu, mūsu skatītāji sekoja šim Ukrainas stāstam, kā tas attīstījās, jo viņi pēc kārtas skatījās visas sērijas. Tas vienkārši bija tas, ko viņi vēlējās redzēt.
LR: Formāli Ukrainā jau aptuveni pusotru gadu ir pamiers, lai gan joprojām ir upuri. Šobrīd saspīlējums atkal pieaug. Krievijas Federālais Drošības dienests ir paziņojis, ka Ukraina ir mēģinājusi rīkot teroraktus Krimā. Kur jūsu skatījumā šobrīd virzās šis konflikts?
Ostrovskis: Es domāju, ka šobrīd ir ļoti bīstams brīdis. Vladimirs Putins runāja par šiem incidentiem, kas visa Donbasa kara mērogā bija diezgan maznozīmīgi. Ja valsts līderis par to runā, ir jājautā, kādēļ viņš tam ir izvēlējies pievērst uzmanību. Daudzi teoretizē, ka viņš gatavojas lielākam karam ar Ukrainu.
Es domāju – vienalga, kas notiks, vēstījums, ko viņš tagad sūta, ir - ka es esmu spējīgs uzsākt karu. Vai tā ir daļa no gatavošanās parlamenta vēlēšanām Krievijā septembrī vai arī gatavošanās konflikta eskalācijai? To uzzināsim tikai pēc laika, bet šobrīd noteikti ir ļoti bīstams brīdis.
LR: Viens no Putina cienītājiem ir ASV Republikāņu partijas kandidāts prezidenta amatam Donalds Tramps. Kā jūs skatāties uz šīm saitēm starp Trampu un Krieviju un Trampa padomnieku saitēm ar Kremli?
Ostrovskis: Tas ir vispārzināms fakts, ka Trampa kampaņas vadītājs Pols Manafords vadīja kampaņu arī tuvajam Putina sabiedrotajam bijušajam Ukrainas prezidentam Viktoram Janukovičam, kuru nogāza Eiromaidana revolūcija. Es esmu runājis ar bijušo ASV vēstnieku Ukrainā, kuram bija darīšana ar Manafordu šajā laikā, un viņš teica, ka Manafords bija arhitekts Janukoviča noraidošajai attieksmei pret NATO, kas izrādījās ļoti populāra Ukrainas austrumos un dienvidos. Tas noveda pie Ukrainas vēlētāju šķelšanās 2010. gada prezidenta vēlēšanās. Es zinu, ka Tramps ir mēģinājis veidot biznesu Krievijā, taču izgāzies.
Es domāju, ka interesantā daļa šajā stāstā ir tā, ka šīs publiskās, draudzīgās attieksmes dēļ, ko Putins un Tramps viens otram izrāda, vienalga, kāds būs ASV prezidenta vēlēšanu iznākums novembrī, es domāju, ka Trampam būs daudz vieglāk veidot biznesu Krievijā un viņš varēs tur nopelnīt lielu naudu.
LR: Taču, kad Trampam par šo jautā, viņš vienkārši visu noliedz. Kādēļ, jūsuprāt, viņš ir spējīgs tā vienkārši to ignorēt un iet tālāk?
Ostrovskis: Tramps nonāk pretrunās ar sevi visu laiku. Viņam ir divas atbildes uz gandrīz katru jautājumu. Kad viņš nesen runāja par Krimu, viņš teica, ka krievi nekad neienāks Ukrainā, un kad intervētājs viņam norādīja, ka krievi jau ir Ukrainā, viņi ir paņēmuši Krimu, Tramps teica, „Nē, es domāju, ka krievi neies Ukrainā, kad es būšu prezidents”. Tā kā viņam ir kāja abās sētas pusēs. Tā problēma ir tā, ka viņam izdodas visā vainot medijus. Viņam ir izdevies pārliecināt savus atbalstītājus, ka medijiem viņš vienkārši nepatīk un mediji melo. Tā ir daļa no sabiedrības iesūnošanas savā pārliecībā, kur cilvēku grupas ir atkāpušās katra savā stūrī un negrib pieņemt informāciju, kas apgāž viņu uzskatus. Tas ir konformisms, it īpaši sociālajos medijos. Tu redzi tikai tos rakstus, kas apstiprina tavu viedokli. Kad uzej rakstu, kurā ir pretējs viedoklis, piemēram, ka Tramps par kaut ko meloja, tad tu to atmet kā negodprātīgu mediju.
LR: Tātad ar sociālo mediju un interneta palīdzību ir viegli aizmiglot patiesību un vienmēr atrast savus faktus, un teikt, ka viņš melo, jo man ir pašam savi fakti.
Ostrovskis: Noteikti! Cilvēki to izmanto dažādi. Daži saka, ka man ir sava patiesība un citiem nav taisnība. Taču valstis kā Krievija šobrīd informāciju izmanto kā ieroci. Nav tā, ka viņi vienkārši mēģina tev iestāstīt Kremļa pozīciju.
Nē, viņiem būs trīs dažādas versijas par katru stāstu, jo viņi grib radīt apjukumu, jo, ja būs tik daudz interpretāciju par kādu notikumu, jūs sāksiet jautāt, vai kaut viena no tām interpretācijām vispār var būt patiesa, un tad sāksiet domāt, vai vispār tāda patiesība pastāv.
LR: Kā tad medijiem un žurnālistiem tikt cauri šim apjukumam un aizvest informāciju līdz cilvēkiem, par ko ir pārliecība, ka tā ir patiesa?
Ostrovskis: Es domāju, ka galvenais ir turēties pie saviem principiem un necensties radīt pretpropagandu. Tas nav jautājums par to, ka vajadzētu mēģināt iebarot objektīvu informāciju tiem, kas to negrib. Svarīgi ir ziņot no notikuma vietas.
Mūsdienās ir grūti apiet sociālo mediju algoritmus, kas jums piedāvās viedokļu rakstus, nevis reportāžas. 90% no tā, ko redzēsiet savā „Facebook” straumē, nebūs ziņas, bet gan daudz aizraujošākie viedokļi, kurus raksta komentētāji. Tas nogalina avīžu industriju un žurnālistiku, jo cilvēki vairāk vēlas lasīt kādus nereālus pareģojumus par to, kā Rietumu sabiedrība sairs, ja pie varas nāks Tramps, nevis kādu detalizētu ziņojumu par to, ko viņš patiesībā ir teicis.
*
Simonu Ostrovski intervēja arī LTV korespondents Toms Pastors.
