Vai bija vērts stāvēt Baltijas ceļā – ir jautājums, ko Igaunijā pat neuzdot. Tas bija laiks, kas izšķīra valsts neatkarības likteni. Taču vairāku paaudžu vēsturnieki un domātāji šajās dienās Tallinā izvērtē, cik veiksmīgi Igaunija šo iespēju ir izmantojusi un kā tā varējusi par sevi pastāvēt globālajā laikmetā un noturas šobrīd.
Būdama iedzīvotāju skaita ziņā vismazākā Baltijas valsts, Igaunija starptautiski ir pazīstama kā interneta vides un jaunāko tehnoloģiju līdere, kā zeme ar zemu bezdarbu un pievilcīgu nodokļu sistēmu – kopumā veiksmes stāsts.
“Mēs joprojām neesam nedz Zviedrija, nedz Norvēģija, ja nu vienīgi ģeogrāfiskais tuvums ar Somiju dod lielāku Ziemeļvalsts ietekmi,” saka Tartu universitātes profesors Lauri Melkso. Viņš skiadro, ka par spīti starptautiskajai reputācijai, Igaunijai ir vēl ļoti garš ceļš ejams, lai sasniegtu pārtikušas Eiropas valsts statusu.
Taču ir lietas, kas Igaunijai šajos gados ir bijušas labvēlīgas, neļaujot, piemēram, atšķirībā no pārējām Baltijas māsām, zaudēt darba rokas un prātus. “Ja jūs palūkojaties uz skaitļiem un statistiku, tad emigrācijas problēma Igauniju ir skārusi mazāk. Un tam ir dažādi iemesli. Vien no tiem – Somijas tuvums. Daudzi mūsu cilvēki ceļo starp abām valstīm. Un tas mūs šajā ziņā glābj. Un, runājot ar saviem studentiem, esmu relatīvi optimistisks, ka mēs nezaudēsim tik daudz jaunu cilvēku. Taču tajā pašā laikā brīvība jau arī to nozīmē, ka ikviens ir brīvs pārvietoties, kur vien viņš grib. Igaunijā nereti dzirdu jaunus cilvēkus sakām, ka viņi gribētu to un to darīt, piemēram, Austrālijā,” saka Melkso.
Vislielākā atšķirība starp 30 gadu senu pagātni un šodienu ir tā, ka jaunatnei ir iespējas, saka domnīcas “Praxis” vadītājs Tarmo Juristo. Viņš piebilst, ka viņu jaunu cilvēku aizceļošana neuztrauc: “Ļoti daudziem jauniem cilvēkiem Igaunijā pasvērt izglītību ārzemēs šodien ir teju standarta situācija. Tas būtu dīvaini, ja tā nebūtu. Un tas, ko es gribu pateikt – te nav jāsaskata valsts pamešana. Šodienas Igaunijā daudzi jauni cilvēki visu Eiropu redz, kā savas mājas un var izdarīt izvēli.”
Arī Tarmo Juristo piekrīt, ka Igaunijas ikdienā ir robi un valstij ir vēl daudz darāmā, bet viņam trīsdesmit gados paveiktais kopumā šķiet liels. “Jā, tā ir taisnība, ka mēs arvien no daudzām citām Eiropas valstīm atpaliekam, piemēram, rādītājos par ienākumiem uz vienu iedzīvotāju, pensiju lielumā, sociālajā nodrošinājumā. Un te mums tiešām joprojām ir daudz ko darīt. Taču, ja palūkojamies uz to, no kāda punkta esam sākuši un kādā virzienā ejam, tad ir skaidrs, ka esam uz pareizā ceļa,” saka Tarmo Juristo.
Pēdējā laikā Igaunijā gan mainoties politiskajai videi un varas partijām, panākumos gūstot populistiem, ir sākušās debates par to, vai valsts nezaudē savu identitāti.
“Ir parādījies tāds kā jauns virziens, kurš apstrīd to, cik ļoti Igaunijai būtu jāskatās un jāattīstās Rietumu virzienā.
Cik daudz no tām vērtībām, kas ir, piemēram, ASV, būtu jāpārņem mūsu kultūrā. Savukārt otra puses saka, ka, ja nelūkosimies tajā virzienā, mums ir risks atkrist Krievijas ietekmes sfērā,” stāsta Lauri Melkso.
Taču, šajās diskusijās, lai cik asas tās arī nebūtu, kā norāda Lauri Melkso, vairākums sabiedrības joprojām sliecas piekrist Eiropas vērtībām. Un to vēlreiz atgādina arī Baltijas ceļa atceres notikumi.
