Eksperti vērtē, ka pa spīti šā brīža sāncensībai galu galā laurus var plūkt kāds pavisam cits, pagaidām vēl nezināms vārds.
Bez liela pārsteiguma bijušais Luksemburgas premjerministrs un Eiropas politikā ļoti pieredzējušais Junkers pirms dažām dienām Eiropas Tautas partijas kongresā, Īrijas galvaspilsētā Dublinā kļuva par Eiropas Tautas partijas izraudzīto kandidātu Eiropas Komisijas prezidenta amatam. Junkers, kuš 18 gadu vadījis savu izmēros mazo, bet pārtikušo valsti, tagad kļuvis par sāncensi pārējiem citiem šajā spēlē iesaistītajiem, citu politisko spēku izvirzītajiem EK prezidenta kandidātiem, no kuriem visspēcīgākais ir pašreizējais EP prezidents, sociālists Martins Šulcs.
Īsi pēc apstiprinājuma Junkers saviem partijas biedriem aizrautīgi paziņoja: „25. maijā mēs svinēsim uzvaru! Mēs uzvarēsim šīs vēlēšanas!”
Taču Eiropas labējiem ar visu pieredzējušā Junkera kārti nāksies pamatīgi pacīnīties, jo pēc pēdējo aptauju datiem sabiedrības atbalsts ir lielāks Eiropas kreisajām partijām un līdz ar teorētiski arī Šulcam.
Ņemot vērā Eiropas ekonomisko situāciju un faktu, ka sociālā joma ir Eiropas problēma numur viens, arī Junkers, būdams labējs politiķis, savā vēstījumā gan vēl cīņā par amata kandidāta vietu, gan arī vēlāk jau pēc rezultātu paziņošanas uzsvēra, ka Eiropas politiķa uzdevums numur viens ir risināt bezdarbu un ieilgušās krīzes izraisītās problēmas.
Līdzīgi savu redzējumu ir paudis arī Šulcs, kurš vēl pirms Jaunā gada Latvijas Radio sniegtā intervijā norādīja, ka tieši kreisie būs tie, kas meklēs risinājumu atlabšanai pēc ilgi Eiropā valdījušās stingri savilktās jostas.
„Cilvēki ir vīlušies un zaudējusi uzticību nacionālajām un Eiropas institūcijām. Un es to pilnīgi saprotu, jo pēdējos gados daudz ir solīts arī no ES puses. Un šie solījumi nav pildīti. Vēlēšanu procesā mums ir jāparāda, ka mēs varam šo uzticību atkarot, apvienojot solījumus ar rezultātu. Piemēram, mēs prasām cilvēkiem pieņemt zemākas algas un augstākus nodokļus. No cilvēkiem ir prasīts ļoti daudz,” saka Šulcs.
Viņš, līdzīgi kā Junkers, savu politisko karjeru ir būvējis lēni un pamatīgi, taču atšķirībā no Junkera ir ilgāku laiku savas dzīves veltījis darbam institūcijās. No sapņa par profesionālu futbolu pārcēlies uz grāmatu tirgošanas pasauli, 31 gada vecumā kļuvis par Vursēlenas mēru, nostrādādams šajā amatā vairāk nekā 10 gadu un kopš 1994. gada ir EP.
Eksperti un ārvalstu prese pēdējās dienās aktīvi salīdzina abus kandidātus, norādot, ka viņiem ir viena izteikti līdzīga īpašība – viņi ir eirofīli, tas nozīmē, ka "ar visām četrām" iesaistīti Eiropas politikā un ir Eiropas līmeņa federālisti, jo atbalsta vienotu un ciešu ES.
Taču Eiropas akcenti, esot EK līdera amatā, galu galā katram būs savi. Junkers, lai arī vārdos runā par sociālo stāvokli un bezdarba mazināšanu, ilgus gadus bija Eirogrupas vadītāja krēslā, kas deva savu atbalstu stingrākiem nosacījumiem Grieķijai un citām problēmās nonākušām valstīm. Savukārt atšķirībā no Šulca, Junkers labāk saprot valstu valdību rīcību un situāciju, jo pats ilgstoši ir vadījis valsti, kamēr Šulcs, kurš kā sociālists karstāk aizstāv kreisas idejas, ilgus gadus ir bijis atstatus no reālās iekšpolitiskās dzīves.
Vairāki eksperti arī norāda, ka patlaban nav īsti vērts nodoties abu kandidātu analīzei, varbūt galu galā EK prezidenta amatā nonāks kāds cits, kuru izraudzīs pēdējās nakts sarunās par spīti Eiropas Parlamenta vēlēšanu rezultātam. Mēļo, ka labas izredzes varētu būt bijušajai Dānijas premjerministrei, sociāldemokrātei Hellei Torningai-Šmitai.
Taču līdz tam gan Junkeram, gan Šulcam un pārējo politisko spēku izvirzītajiem kandidātiem būs iespēja izpaust sevi un politiskā spārna idejas, jo pirmo reizi ES vēsturē notiks arī EK prezidenta kandidātu debates, kuras gaidāmas īsi pirms EP vēlēšanu dienas 15. maijā un kuras translēs nacionālās televīzijas.
