Anatolijs Fedoruks: Mēs atrodamies Bučas pilsētā Andreja Pirmsauktā baznīcas teritorijā. Diemžēl šajā teritorijā okupācijas laikā tika apglabāts liels civiliedzīvotāju skaits. Viņus nogalināja Krievijas okupanti. Miermīlīgus civiliedzīvotājus. Es vēršu uz to uzmanību. Kopumā no viena kapa izcēlām 40 līķus, no otra 57 līķus. 90% nogalināto ķermeņos ir ložu caurumi. Tas liecina par mērķtiecīgu Krievijas okupantu paveiktu miermīlīgu civiliedzīvotāju nogalināšanu.
Kopumā Krievijas karaspēka okupācijas laikā Bučā tika nogalināti 412 civiliedzīvotāji.
Es atkārtoju, ka tie bija miermīlīgi civiliedzīvotāji. Skolotāji, mediķi, komunālo pakalpojumu dienestu darbinieki, viedokļu līderi. Diemžēl lielam cilvēku skaitam bija sasietas rokas, viņi tika nošauti ar šāvieniem pakausī, galvā vai krūškurvī. Galvenā uzmanība tika pievērsta tieši sabiedriskās domas līderiem, kuri laikam radīja draudus Krievijas karavīriem, pasaules otrajai armijai.
Es atkārtoju – tie bija miermīlīgi civiliedzīvotāji. Manas pilsētas pilsoņi.
LTV: Kāda bija dzīve šeit, Bučā, okupācijas laikā?
Tāda, kā okupācijas laikā. Vispirms Krievijas karaspēks civiliedzīvotājiem lika noprast, ka mēs it kā jūs atbrīvojam, bet, kad viņi saprata, ka viņi šeit nav gaidīti un ka mūs nevajag atbrīvot, ka mēs esam savā zemē, savā teritorijā, mazajā dzimtenē, kas atrodas lielajā Ukrainā, tad viņi sāka visas šīs zvērības. Un, kad viņi saprata, ka Kijivu viņiem neredzēt, (ir tāds teiciens – ieraudzīt Kijivu un nomirt – tas ir par viņiem), tad arī sākās visas šīs zvērības pret civiliedzīvotājiem. Tā es to sev skaidroju, jo citādi to nevar paskaidrot.
Kad pilsēta vēl bija Krievijas karaspēka okupēta, vai jūs apzinājāties, ka te kaut kas tāds notiek?
Faktiski no karadarbības pirmās dienas un līdz atbrīvošanai es kopā ar mūsu iedzīvotajiem biju okupācijā. Mēs bijām apmēram 3500–3700 iedzīvotāju. Un pateikt, ka mēs apzinājāmies... Mēs sapratām, ka tas ir karš un ka karā viss kas ir iespējams. Gan lādiņi, kas krīt, šķembu ievainojumi, nogruvumi. Taču ne es, ne jebkurš cits skaidri domājošs cilvēks nevarēja pat iedomāties tādas zvērības tik lielā skaitā.
Kāpēc tas notika? Atbildi uz to es atrodu tikai tajā, ka viņiem par to nekas nebija, par tiem noziegumiem, ko viņi izdarīja iepriekš citos reģionos. Ziemeļkaukāzā, Ukrainas austrumos, Krimā, Sīrijā. Ir jārīko tribunāls par visām nežēlībām, ko viņi paveica šeit. Jātiesā ne vien izpildītāji, bet arī militāri politiskā vadība, kas izpildītājus uz to mērķtiecīgi virzīja. Deva zaļo gaismu civiliedzīvotāju izšaušanai. Viņiem ir uzdevums iznīcināt Ukrainas nāciju, Ukrainas tautu kā tādu.
Līdz ar to es pieprasu no starptautiskās sabiedrības tiesu. Taisnīgu tiesu.
Pēc Bučas atbrīvošanas, kad jūs uz šejieni atnācāt pirmo reizi, ko jūs sajutāt?
Sākumā es atnācu nevis uz šejieni, bet pēc atbrīvošanas mēs ar diviem maniem draugiem aizgājām uz Vokzaļnajas un Jablinskajas ielas krustojuma, kur nogalināto līķi gulēja ielas vidū. Šos kadrus redzēja visā pasaulē. Tur bija līķi, kurus suņi noēda līdz kauliem. Un tas liecina par to, ka viņi pat neļāva no ielām, no ietvēm aizvākt nogalinātos. Savukārt šī apglabāšanas vieta ir rēta uz katra Bučas iedzīvotāja, katra ukraiņa, katra cilvēka sirds.
Tāpēc šodien mēs jau izskatām iespēju pārveidot šo teritoriju par ukraiņu tautas uzvaras simbolu šajā karā un arī par sēru simbolu tam, ko šie okupanti izdarīja ar manu tautu manas pilsētas teritorijā. Mēs nevaram atgriezt šo cilvēku dzīvības, bet mums ir jādzīvo par viņiem un līdz ar to jādara viss, lai nekas tāds vairs neatkārtotos.
Jums nebija bažu, nebija bail, ka jūs var nolaupīt? Jau bija daudz gadījumu, kad mērus nolaupīja.
Bailes bija visu šo periodu. Normāliem, miermīlīgiem civiliedzīvotājiem karš iedveš bailes un šausmas. Protams, ja viņi būtu mani notvēruši... Viņiem bija šāda iespēja, es gandrīz nonācu viņu rokās, bet man izdevās viņus pārliecināt, ka neesmu mērs, bet gan komunālo dienestu darbinieks un šeit paliku, lai pieskatītu mājas.
Viņiem pat bija saraksti. Izdrukāti saraksti. Ar tām personām, ko būtu interesanti sagūstīt, iznīcināt. Politiķi vai arī viedokļu līderi. Tāpēc viņi mērķtiecīgi gāja slepkavot.
Bučas pilsēta, šīs rētas... Kas būs nepieciešams, lai tās sadziedētu?
Grūti atbildēt uz šo jautājumu. Protams, laiks dziedē. Ir tāds teiciens, taču tas, kas bija jāpiedzīvo manas pilsētas iedzīvotājiem okupācijas laikā, un tās dzīvības, kuras Krievijas okupanti ir atņēmuši, to būs grūti aizmirst. Mēs vienmēr to atcerēsimies. Ja vēl līdz 24. februārim kaut kur, iespējams, kaut kādā reģionā, kādā attālā ciemā kāds varēja pieļaut sadarbības iespēju ar mūsu ziemeļu kaimiņu, tad šodien es ar pārliecību varu teikt, ka viena, otra, trešā paaudze noteikti to nedarīs.
Mums un pasaulei ir pienākums izdarīt secinājumu. Krievija ir terorisma valsts.
Un mums attiecīgā veidā pret to ir jāizturas.
