Kad Meloni bija ieradusies Itālijas dienvidos un netālu no Neapoles tikās ar saviem atbalstītājiem. Vietējais iedzīvotājs Emīlio sacīja, ka partijas "Itālijas brāļi" vadītāja viņam iet pie sirds. Tāpat domā Milēna: "Mēs ticam Džordžijai. Mēs ticam viņas vērtībām un ticam, ka viņa var atdzīvināt Itāliju."
Savukārt Emīlio piebilda: "Mums ir vajadzīga politiskā kursa maiņa, jo paskatieties, kur mēs esam nonākuši. Nākotne ne vienmēr izskatās spoži. Dosim viņai iespēju vadīt valsti un paskatīsimies, ko viņa var izdarīt Itālijas labā."
Daudziem "Itālijas brāļu" atbalstītājiem patīk šīs partijas stingrā nostāja pret imigrantiem, kuri pa Vidusjūru ierodas viņu valstī. Tādēļ Meloni kaismīgi sola novērst laivu plūsmu no Āfrikas valstīm.
Viņa iepriekš norādījusi: "Es gribu skaidri pateikt, ka Itālijā var ierasties tikai legāli. Nelegāli Itālijā nevar ierasties. Tādai ir jābūt nopietnai attieksmei pret lietām. Ir vajadzīga tā dēvētā jūras blokāde Vidusjūrā. Jūras blokāde nozīmētu kara pieteikšanu, [ironiski, bērna balsī] saka tie, kas to no kāda ir dzirdējuši. Bet to var vienkārši panākt, ja tiek noslēgta vienošanās ar Lībiju."
Uz Meloni tikšanos ar vēlētājiem atnāca arī jaunieši, kuri grib paust savu protestu pret šīs partijas konservatīvajiem uzskatiem.
Viņu vidū arī Gaja: "Es nevaru piekrist viņas uzskatiem par cilvēktiesībām un sociālajos jautājumos. Tādēļ mani satrauc, ka mani pārstāvēs šāds cilvēks."
Attieksme pret migrāciju, cilvēktiesībām un arī ekonomiku var ietekmēt ne tikai Itālijas vēlētāju noskaņojumu, bet arī iespējamās nākamās valdības attiecības ar pārējām Eiropas Savienības (ES) un NATO valstīm. Galu galā Itālija ir trešā lielākā ekonomika eirozonā. Tomēr tās lielais ārējais parāds var apdraudēt valsts finanšu stabilitāti un atstāt ietekmi uz pārējām ES valstīm.
Meloni ir daudz strādājusi, lai mainītu savas partijas tēlu. Organizācija, kas savulaik cēlās no fašistu diktatora Musolini atbalstītāju loka, tagad ir krietni mērenāka.
Meloni atzīmējusi, ka viņas partija pat nav eiroskeptiska: "Es gribētu atzīmēt, ka esmu Eiropas partijas vadītāja un mums ir daudz kontaktu Eiropā. Es domāju, aiz lielas daļas no tās kritikas, ko mēs saņemam Eiropā, stāv Itālijas kreisie. Kreisajam spārnam šajās vēlēšanās neklājas pārāk labi, un tādēļ viņi mēģina saņemt palīdzību no ārzemēm. Viņi pie tā ir pieraduši. Bet ziniet, mēs neesam otrās šķiras biedri nedz Eiropas Savienībā, nedz NATO, nedz citās starptautiskajās organizācijās. Pret Itāliju nevar izturēties kā pret pelnrušķīti. Tādēļ visiem būs jārunā ar to valdību, kas būs pie varas."
Kopš Ukrainas kara sākuma Meloni ir stingri nosodījusi Krievijas rīcību un atbalstījusi Kijivu. Tomēr viņas iespējamās koalīcijas partneri – Silvio Berluskoni un Mateo Salvīni vēl ne tik sen bija diezgan draudzīgās attiecībās ar Kremli. Krievijas vēstniecība nesen pat ir publicējusi fotogrāfijas ar tās līderi Vladimiru Putinu un gandrīz visu lielāko Itālijas partiju līderiem, izņemot Meloni.
Salvīni sacīja, ka tagad viņš ir mainījis uzskatus par Putinu. Kaut gan vēl nesen viņš paziņoja, ka Eiropas sankcijas pret Krieviju nedarbojas: "Es vienmēr esmu teicis, ka karš maina skatījumu uz lietām. Pirms sākās karš visi, tostarp Prodi, Berluskoni, Renci, Leta, visi mēģināja sarunāt, sadarboties un veikt tirdzniecību ar Krieviju. Bet, kad kāds uzbrūk cilvēkiem un sāk karu, ir skaidrs, ka perspektīva mainās."
Tomēr Demokrātiskās partijas vadītājs Enriko Leta, kurš pieder pie kreisā bloka, apgalvojis, ka pārāk daudzi Itālijas politiķi atsakās ieņemt skaidru nostāju Krievijas jautājumā.
Leta norādīja: "Itālija nevar ieņemt divdomīgu pozīciju. Šādos jautājumos nevar būt vietas nenoteiktībai. Mēs pastāvam uz to, ka Itālijai kopā ar Eiropu ir skaidri jānoraida Putina šantāža. Šāda nelokāmība ir nepieciešama, un mēs to sniedzam. Mēs uzskatām, ka pārāk daudzi politiskie spēki ir pārāk neskaidri šajos jautājumos. Nevajadzētu būt nekādiem jautājumiem par attieksmi pret Krieviju. Itālija nav kopā ar Krieviju. Itālija ir pret Krieviju un tās mēģinājumiem pārkāpt starptautiskos likumus."
Leta un viņa sabiedrotie cer uz aptuveni 45% neizlēmušo vēlētāju. Viņu rīcība varētu izšķirt turpmāko Itālijas kursu un tās vietu Eiropā.
