LTV žurnālists Gints Amoliņš ar viņu tikās Tartu notikušajā Baltijas Aizsardzības koledžas rīkotajā konferencē par Krieviju.
Izlūkošanas centra vadītājs izteica savu vērtējumu, kuros virzienos karadarbība varētu pastiprināties, kādi ir Krievijas un kādi Ukrainas apsvērumi un iespējas.
Gints Amoliņš: Jūsuprāt, kā attīstīsies situācija Ukrainā frontes līnijās nākamajos pāris mēnešos līdz vasaras sākumam?
Margo Grosbergs: Esmu diezgan drošs, ka karadarbība pastiprināsies. Protams, ļoti daudz kas būs atkarīgs no laikapstākļiem. Kā katru pavasari, zeme Ukrainā kļūs mitra un dubļaina. Tas droši vien ietekmēs abu pušu uzbrukuma operācijas. Taču esmu diezgan drošs, ka līdz marta beigām, aprīļa vidum aktivitāte, karadarbība, uzbrukuma ofensīvu mēģinājumi pastiprināsies. Tādēļ mūs gaida ļoti smags pavasaris.
Kuros virzienos koncentrēsies karadarbības pastiprināšanās?
Domāju, ka vairums karadarbības koncentrēsies tajos pašos rajonos, kur patlaban. Pirmkārt, tas ir Doneckas apgabals. Droši vien līdzīgi arī Luhanskas apgabals. Varētu būt arī Zaporižja. Visticamāk, ne tik ļoti Hersona, jo tur ir dabisks šķērslis, proti, upe. Kā vienmēr – karā nozīme ir ģeogrāfijai. Ģeogrāfijai un laikapstākļiem.
Kura puse pastiprinās karadarbību un sāks ofensīvu?
Tas ir sarežģīts jautājums. Tīri no militārā skatu punkta es teiktu, ka pirmā to darīs Krievija. Jo ilgāk viņi to nedarīs, jo gatavāki būs Ukrainas karavīri. Ukrainai tiks piegādāts arvien vairāk bruņojuma, un tad Krievijai kļūs arvien grūtāk. Balstoties uz to, es teiktu, ka vispirms Krievija sāks savas plaša mēroga uzbrukuma operācijas.
Tātad ukraiņiem pagaidām būtu jāspēj noturēt pozīcijas, līdz tiek piegādāts jauns bruņojums?
Kā jau teicu, to ir grūti pateikt. Aizvadītā gada laikā ukraiņi ir pierādījuši, ka ir ļoti labi un ļoti gudri karavīri. Un viņi ļoti labi spēj izmantot izdevības, ko sniedz viņu pašu zeme un reljefs. Tādēļ teiktu, ka jā – sākumā ukraiņiem noteikti būs jābūt aizsardzības pozīcijās. Bet, ja viņi izlems un būs pārliecināti, ka ir gatavi, viņi izspēlēs gudras viltības un sāks uzbrukuma operācijas.
To droši vien grūti prognozēt, bet kādas būtu Ukrainas pretuzbrukuma izdošanās iespējas?
Jā, šādas lietas karā vienmēr ir grūti prognozēt. Esmu diezgan drošs, ka nebija daudz tādu, kuri spēja prognozēt to, kas vasaras beigās notiks operācijas Harkivas apgabalā. Tādēļ noteikti tāda paša veida panākumi ukraiņiem var izdoties arī šopavasar.
Par Krievijas rīcībā esošo bruņojumu. Parādījušās ziņas, ka atsevišķās bruņojama sadaļās viņu rezerves ir kļuvušas mazas. Vai jums ir līdzīgi secinājumi?
Lietojot apzīmējumu "mazas" vienmēr jāuzdod jautājums – salīdzinot ar ko? Kādā tieši sadaļā? Salīdzinot tieši ar kādu konkrētu situāciju? Un tamlīdzīgi. Krievijai, protams, arī nav neierobežotu resursu, bet diemžēl patlaban viņiem ir vairāk resursu nekā ukraiņiem. Tādēļ mums ir jāturpina ukraiņus atbalstīt.
Kā jūs raksturotu taktiku, ko Krievija patlaban izmanto Donbasā, īpaši pie Bahmutas pilsētas?
Ļoti līdzīga Otrā pasaules kara taktikai. Daudzos gadījumos esam redzējuši – ja viņiem trūkst munīcijas, viņi to kompensē vienkārši ar dzīvo spēku.
Kas izšķirs to, kā šis karš beigsies, ņemot vērā arī bruņojumu?
Ir tik daudz faktoru, kas to ietekmē. Bet es teiktu, ka katra kara iznākumu galvenokārt izšķir nevis reljefs, bet cīņas griba. Ukraiņi skaidri apliecinājuši, ka viņu cīņas griba ir daudz spēcīgāka nekā krieviem, jo ukraiņi aizstāv savu zemi, savu valsti, savus uzskatus. Cīņas griba joprojām ir vissvarīgākā.
