Milzīgais Viru cietuma komplekss no ārpuses izskatās kā pelēcīgs pilsētas mikrorajons. Kaut gan ieslodzīto skaits te tuvu tūkstotim, no ārpuses cietuma komplekss izskatās teju izmiris. Pastaigājoties gar ēkām nemana ne sargus, ne pašus ieslodzītos.
Visas ēkas cietuma kompleksā ir savienotas ar gaiteņiem, savukārt ieslodzīto pastaigu laukumi ir izvietoti uz māju jumtiem. Ar to ir pamatīgi ietaupīts uz apsardzes rēķina – pietiek ar to, ka cietuma perimetru uzrauga videokameras un sensori, jo ieslodzītie tam piekļūt nevar. Līdz ar to viņi nevar arī saņemt nelegālus sūtījumus, kurus kāds pārsviestu pār žogu.
Viru cietums tika pabeigts tikai pirms pieciem gadiem un tas ir otrais no trim jaunajiem cietumiem, ar kuriem igauņi plāno aizstāt savas, vēl no Krievijas impērijas mantotās ieslodzījuma vietas.
Jāsaka, ka pirmā lieta, ko jums vajadzētu izdarīt, ir pārdomāt, kādus cietumus jūsu sabiedrībai vajag,” pieredzē dalās Viru cietuma direktors Andrē Lillelehts. „Jaunie kameru tipa cietumi varbūt arī izskatās, kā eirocietumi, tomēr tieši tādos jums ir vairāk iespēju kontrolēt, ko ieslodzītie dara. Vecajos, nometņu tipa cietumos, jāsaka godīgi, to nebija iespējams izdarīt.”
Tieši ieslodzīto skaits vienā kamerā ir būtiskākā atšķirība starp jaunajiem un vecajiem cietumiem. Ja Latvijā tas vienā kamerā var iesniegties pat desmitos, tad jaunajos Igaunijas cietumos vienā telpā nakšņo ne vairāk par diviem likumpārkāpējiem. Katrā kamerā ir gulta, galdiņš un labierīcības, kā arī durvīs iebūvēta trauksmes poga un radio.
Ieslodzītie drīkst arī pasūtīt grāmatas no cietuma bibliotēkas, tomēr tādas izklaides kā naksnīgas sarunas ar brīvībā esošiem sabiedrotajiem šeit nesanāks. Ja Latvijas ieslodzījuma vietās cietumniekiem gadā tiek konfiscēti vairāk kā 3000 mobilie telefoni, tad Viru cietumā šogad mēģināts ienest vienu, bet pagājušogad – divus tālruņus.
Kamera ir arī vienīgā vieta cietumā, kur ieslodzītais neatrodas nemitīgā sargu uzraudzībā – visos gaiteņos, mācību, darba un atpūtas telpās ir izvietotas videonovērošanas kameras. Pārvietojoties no vienas ēkas uz otru, nākas iziet daudzas drošības pārbaudes – cietuma ieeja aprīkota ar pilna ķermeņa skeneri, kas cilvēku teju vai izģērbj, bet visos gaiteņos ir metāl detektori.
Ieslodzītie, kuri cietumā gribētu veidot paši savu sabiedrību ar cietumnieku pašu izdomātiem likumiem, šeit to nevar izdarīt. Tādēļ ieslodzītajiem, kuri lielu daļu savas dzīves pavadījuši vecā tipa cietumos, jaunie nepatīk. Manuprāt, tas ir viens ļoti uzskatāms pierādījums, ka šie cietumi nav nekādas atpūtas bāzes,” secina Lillelehts.
Igaunijā visiem cietumniekiem, kuri vēl nav sasnieguši pensijas vecumu obligāti ir vai nu jāstrādā vai jāmācās. Strādāt var metālapstrādes vai galdniecības cehos, ražojot piemēram, krāsniņas un grilus. No cietumnieku izpeļņas, trešdaļa tiek novirzīta viņu nodarīto zaudējumu atlīdzināšanai, vēl trešdaļa – brīvības fondam, kas tiek izmaksāts, kad sods izciests, lai nonācis brīvībā ieslodzītais nekļūtu par bezpajumtnieku. Savukārt atlikušo naudu drīkst tērēt iepērkot dažādas preces. Alkohols cietumā gan nav pieejams, arī pīpmaņiem dzīve ir grūta – dienā drīkst iegādāties tikai piecas cigaretes, kuras izpīpēt var tikai pastaigas laukumā, kur pie sienas pieķēdētas stāv šķiltavas.
„Katram cilvēkam ir tiesības uz resocializāciju. Nonākt cietumā var gan par tīšu slepkavību, gan satiksmes negadījumu, un tas neatņem tiesības censties atkal kļūt par normālu sabiedrības locekli,” uzskata Igaunijas tieslietu ministrs Hanno Pevkurs, norādot, ka „tieši jaunie cietumi dos šādas iespējas, jo mēs labi zinām, ka Igaunijā un noteikti arī Latvijā vecie cietumi patiesībā ir noziegumu universitātes.”
Cietumā mācoties var vai nu apgūt kādu arodu, vai arī iegūt vispārējo izglītību. Īpašs uzsvars tiek likts uz igauņu valodas apguvi, jo netālu no Krievijas robežas izvietotajā cietumā 80% ieslodzīto pieder pie etniskajām minoritātēm. Savukārt ar cietumsargiem sazināties drīkst tikai valsts valodā.
