LTV: ES institūciju lobēšana Briselē ir milzīgs bizness. Cik tas ir caurspīdīgs?
Emīlija O'Reilija: Jūs dzīvojat un kā žurnāliste strādājat Briselē – jūs labi zināt, ka par to vienmēr tiek runāts. Un mēs, protams, redzam lobētājus visur. Lobisms kā tāds ir labs – Eiropas Komisijai, Eiropas Savienības Padomei un Eiropas Parlamentam ir jāzina, kādu efektu radīs to rosinātā likumdošana.
Vai jaunais lobētāju reģistrs būs pietiekami efektīvs?
Ļoti daudzi lobisti reģistrējas un ļoti daudzi lobisti grib stingrākus noteikumus, lai visiem būtu vienādi spēles noteikumi. Bet viena no problēmām, ka pastāv atšķirība starp šīm interesēm. Nevalstiskām organizācijām, kas, būsim godīgi, arī ir lobisti, trūkst naudas un resursu, lai arī dažreiz Eiropas Komisija viņiem iedod naudu. Bet pat, ja viņiem tiek dota pieeja dalībai ekspertu grupās vai parastai lobēšanai, viņi to nevar izdarīt, jo tam nav resursu.
Par lielāko daļa likumu, kas tiek pieņemti ES - vienošanās ir panākta trialogos. Cik tie ir caurspīdīgi?
Trialogi ir tā vieta, kur tiek panākta vienošanās starp Komisiju, Parlamentu un Padomi – tas ir ļoti efektīvi. 85% likumu tāpēc iziet cauri pirmajā lasījumā, un nevajag sēdēt bezgalīgās plenārsēdēs. Bet saskaņā ar dibināšanas līgumu likumdošanas procesam jābūt publiskam, nevis kuluāros, mazās istabās, kur īsti neviens nezina, kas tur notiek, un Parlaments noreducēts tikai līdz zīmoga uzspiedējam beigās.
Es sāku izmeklēt, cik šie trialogi ir caurspīdīgi, lai varētu sniegt pēc tam savas rekomendācijas pat par tādām vienkāršām lietām kā vietas, laika un dienas kārtības publiskošana un vēlāk arī satura atklāšana. Šajā jautājumā es sākotnēji saskāros ar institūciju visnoraidošāko attieksmi. Bet man izdevās viņus pārliecināt, ka tas saistīts ar caurspīdīgumu, ar to, ko pilsoņiem ir tiesības zināt, un tai pašā laikā, lai tas nenodara kaitējumu.
Cik efektīva ir trauksmes cēlāju aizsardzība ES institūcijās?
Trauksmes cēlājus ļoti reti pozitīvi uztver institūcijās, bieži vien pirmais instinkts ir – tas nodarīs kaitējumu mūsu reputācijai, mūsu institūcijai. Bet tas laiks, manuprāt, ir beidzies. Ja institūcijā ir izveidota kultūra, kurā trauksmes cēlājos saskata kā cilvēkus, kas pievērš īpašu uzmanību svarīgām problēmām, tad virziens ir pareizs.
Lai trauksmes cēlājs ietu pie savas vadības ziņot, viņš tomēr riskē ar savu karjeru. Vai nav vienkāršāk doties pie medijiem un nopludināt informāciju žurnālistiem?
Tāpēc ir svarīgi, lai institūcijā būtu radīta iekšēja sistēma, kur un kā cilvēki var droši ziņot, sajūtot, ka ir aizsargāti, ja viņi pauž savas bažas vadībai. Bet es saprotu, ko jūs sakāt, - reālajā dzīvē situācija nav tik skaista. Cilvēku, kas ir sūdzējies vadībai, pat zemapziņas līmenī var nākotnē uztvert kā “problēmu radītāju”. Un tas, protams, var negatīvi iespaidot viņa karjeru, pat ja nepaaugstināšanai amatā tiek minēti ļoti racionāli iemesli. Tas, par ko jūs vaicājat, tā ir organizācijas kultūras maiņa. Ir tāds teiciens:
kultūra apēd stratēģiju brokastīs. Proti, jums var būt izstrādāta stratēģija birojā – ja notiek tā, tad jārīkojas šādi, bet ja eksistē organizācijas kultūra, kas neatbilst stratēģijai, tad šai stratēģijai nav nozīmes.
Vai šī kultūra mainās?
Es nevaru jums to garantēt, bet esmu diezgan droša, ka pēc 10 gadiem tas, kā izturēsimies pret trauksmes cēlājiem, būs ļoti atšķirīgs no tā, kā to darām tagad. Jo cilvēki būs pieņēmuši kultūru, kur šādas lietas tiek akceptētas.
