«Ēkas izpostītas, cilvēki mirst. Tas ir par daudz!» – Ukrainas kara bēgļu piedzīvotais

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 2 gadiem.

Ar katru dienu arvien vairāk cilvēku pamet Ukrainu kara dēļ. Lai nonāktu drošībā, nākas pavadīt vairāk nekā divas dienas sastrēgumā robežšķērsošanas vietā. Uz  Polijas un Ukrainas robežas šobrīd atrodas Latvijas Radio korespondente. Viņa uzklausīja vairāku cilvēku stāstus par pēdējās dienās piedzīvoto. Kara bēgļi atklājuši, ka rindas pierobežā ir pat vairāk nekā 30 kilometrus garas. Taču tas nav trakākais, ar ko viņiem nācies saskarities, glābjoties no nāves. 

«Ēkas izpostītas, cilvēki mirst. Tas ir par daudz!» – Ukrainas kara bēgļu piedzīvotais
00:00 / 05:48
Lejuplādēt

Ukrainiete Anna, kura dzīvo Kijevā, bet izvēlējusies bēgt no kara, izkāpusi no autobusa, kas piestājis, šķērsojot Ukrainas–Polijas robežu, Latvijas Radio vēlējās izstāstīt piedzīvoto.

"24. februārī es pamodos vēlu – ap desmitiem rītā. Es ieslēdzu telefonu. Saņemu tik daudz ziņu, tik daudz zvanu no visiem. Es vispirms piezvanīju mammai. Viņa teica: "Karš ir sācies!" Bet es to nepieņēmu, jo pēdējās dienās es ticēju, ka nekas slikts nenotiks. Es beidzu runāt ar mammu un, protams, sāku raudāt. Es domāju, ko man vajadzētu darīt. Es izskrēju no dzīvokļa, lai vismaz nopirktu ēdienu. Izņēmu skaidru naudu. Atgriezos mājās un domāju, ko darīt," par kara pirmo dienu pastāstīja Anna.

Viņas draugs ir no Beļģijas. Viņš teica, lai sieviete pamet valsti, cik vien ātri tas ir iespējams. Tajā dienā esot bijis neiespējami iegādāties jebkādu sabiedriskā transporta biļeti. Taču viņai paveicās – Anna nopirka autobusa biļeti uz Ļvovu nākamajai dienai. Taču vēl vienu dienu nācās palikt Kijevā.

Viņa salika divas somas gadījumam, ja būtu nepieciešams slēpties metro. Somā bija zāles, maiņas apģērbs, dokumenti un nauda. Nakti Anna pavadīja dzīvoklī.

"Savu matraci atstutēju pret logu, gulēju vienkārši uz grīdas, apģērbusies – ja būs sprādziens, mans matracis vismaz mani pasargās un es nenomiršu.''

Sieviete visu nakti nevarējusi aizmigt. Visu laiku bija dzirdami sprādzieni tālumā. Nepārtraukti lasījusi ziņas.

Anna nakti izturēja. No rīta skanēja sirēna. Viņa paķēra mantas un skrēja uz metro. Sieviete nezināja, ko darīt – skriet uz metro vai doties uz vilcienu, lai pamestu valsti. Viņa nolēma bēgt.

Mēģināja izsaukt taksi, tas šķita neiespējami. Tomēr Annai atkal paveicās, un sieviete veiksmīgi nonāca stacijā. Vilcienam bija jāatiet piecos vakarā. Taču vēl vienpadsmitos vakarā viņa bija stacijā.

"Dzirdēju, ka ir pienācis papildu reiss uz Ļvovu un skrēju uz vilcienu. Tur bija ļoti daudz cilvēku, tas bija ārprāts, lielākā daļa bija studenti no Nigērijas, no Indijas, un kad vilciens pienāca, tā bija katastrofa – cilvēki krita panikā, es atceros, ka mēģināju tikt vilcienā, bet mana bagāža karājās ārpusē, jo cilvēki spiedās man virsū. Es sāku raudāt un saukt, lai man palīdz, un daži ukraiņu puiši man palīdzēja. Es tiku vilcienā, tas jau bija pārpildīts. Stāvēju pie ieejas."

Ceļš uz Ļvovu bijis smags, jo deviņas stundas nācās stāvēt kājās bez iespējām pakustēties, kā arī bez labierīcībām, jo cilvēki sēdēja arī tualetē.

Lai tiktu uz Polijas robežu, viņas draugs nopirka autobusa biļeti uz Prāgu. Taču nonākt autoostā bija gandrīz neiespējami. Taksisti neveda. Viņa nevienu Ļvovā nepazina. Taču palaimējās, viņai izdevās sastapt kādu šoferi. Sākumā viņu nevēlējās vest, jo līdz komandantstundai atlika vien pāris minūtes. Taču vēlāk vīrietis apžēlojās, jo Anna raudājusi.

Autobuss kavēja septiņas stundas. Tomēr vēl ilgāk vajadzēja gaidīt, lai šķērsotu robežu. Pagāja divas dienas. Anna pateicas brīvprātīgajiem ukraiņiem un poļiem, kas pabaroja, parūpējās par visu nepieciešamo. Sieviete briesmīgos notikumus stāstīja, smaidot, jo tagad viņa ir drošībā. No Prāgas Anna domā braukt uz Briseli pie sava drauga.

Tikmēr Latvijas Radio pierobežā sastaptais Aleksandrs bija mazrunīgāks. Viņš stāvlaukumā ar draugu vārīja ūdeni. Aleksandrs ir žurnālists no Baltkrievijas. Pēc notikumiem valstī 2020. gadā viņam nācās pamest Baltkrieviju, jo autoritārais režīms slēdza mediju.

"Tāpēc mēs bēgām uz Ukrainu no Baltkrievijas. Mēs tur strādājām. Turpinājām darbu kā žurnālisti. Un pēkšņi karš visu izpostīja. Sākumā mēs domājām palikt un strādāt, bet situācija kļuva sliktāka. Tāpēc mums nācās bēgt. Viss medijs tika evakuēts. Daudzi strādājošie bija Kijevā. Viņiem bija grūti tikt no Kijevas uz Poliju, jo bija milzīgs sastrēgums," pastāstīja Aleksandrs.

Robežšķērsošanas punktā esot tūkstošiem cilvēku, kas iet kājām. Laiks ir nepatīkams, taču cilvēki diennaktīm iet. Sievietes ar bērniem un pat ar jaundzimušajiem.

"Bērns raud, bērns ir pārbijies. Un es nezinu… Mana valsts šobrīd ir izpostīta. Ēkas izpostītas, cilvēki mirst – tas ir par daudz... Es pat nevaru pateikt, ko es šobrīd jūtu, tāpēc, ka es robežā pavadīju vairāk nekā divas dienas, lai to šķērsotu," stāstīja kāda sieviete, kas neminēja vārdu. Viņa izkāpa no kāda cita autobusa. Sievietei blakus bija svainis ar desmit mēnešus vecu bērnu uz rokām. Viņi plāno doties uz Vāciju, jo tur dzīvo sievietes māsa.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti