Ina Strazdiņa: Vai jūs varat sazināties ar saviem radiniekiem Ziemeļkorejā?
Sokīls Parks: Nē, nē… Daži no ziemeļkorejiešiem, kuri Ziemeļkoreju ir atstājuši nesen, ir varējuši sazināties ar tuviniekiem, izmantojot ķīniešu mobilos aparātus, kuri ir slepus ievesti valstī un var tik izmantoti pierobežas rajonos. Viņi ir varējuši sazvanīt savus jau pirms gadu desmitiem, pirms Korejas kara vai tā laikā, izšķirto ģimeņu locekļus. Citādi viņiem nav pilnīgi nekādu kontaktu. Vienīgā cerība šīm ģimenēm atkal satikties ir, ja Ziemeļkorejas un Dienvidkorejas pušu valdības noorganizē šādu iespēju, taču tas jau labu laiku nav noticis.
Tomēr tūristiem ir iespēja doties uz Ziemeļkoreju?
Tūristi var doties. Dienvidkorejieši var apmeklēt Ziemeļkoreju kā tūristi. Arī ASV ceļotāji, lai gan tagad tas ir liegts no Vašingtonas puses. Arī eiropieši un citas nacionalitātes, lai gan, protams, viss, ko viņi var skatīt, ir ļoti ierobežots. Domāju, ka nekur nav tādi ierobežojumi no valdības puses, kādi ir Ziemeļkorejā. Bet, jā, tas ir iespējams.
Kā jūs vērtējat ASV prezidenta Donalda Trampa lēmumu satikt Ziemeļkorejas līderi Kimu Čenunu?
Tas ir ļoti interesanti, un tas ir kas nebijis. Neviens pie varas esošs ASV prezidents nekad iepriekš nav ticies ar Ziemeļkorejas līderi. Šajā solī ir gan iespējas, gan riski. Par iespējām runājot – šī tradicionālā diplomātija, pamatīgs sagatavošanās darbs jau ministriju līmenī – tas viss pēdējos 25 gadus nekādi nav darbojies attiecībās ar Ziemeļkoreju. Taču Tramps izvēlas neparastas metodes, stipru stilu, apiet visas tradicionālās diplomātijas procedūras. Ziemeļkorejā, kur vara ir tik ļoti centralizēta, tomēr ir jēga apsēsties un tiešām runāt ar Kimu Čenunu, saprast, ko viņš domā, ko viņš ir grib, kā viņš redz savas valsts nākotni un galu galā, uztaustīt vai ir iespējamas kādas vienošanās.
ASV un Ziemeļkoreja, protams, savos uzskatos un mērķos atrodas ļoti tālu viena no otras, būtībā ir viena otru izslēdzošas, jo ASV vēlas, lai Ziemeļkoreja pilnībā atbruņojas, bet Ziemeļkoreja vēlas, lai to uzskata par kodolvalsti.
Taču joprojām ir daudz iemeslu, lai apsēstos un runātu un atrastu rīcību, kas mazinātu spriedzi.
Iepriekš pieminējāt, ka Eiropas Savienība Korejas krīzē var darīt daudz vairāk. Kā jūs to domājat?
Manuprāt, Eiropa ilgu laiku nav bijusi pietiekami iesaistījusies Ziemeļkorejas un Korejas pussalas lietās kopumā. Tā būtībā ir plūdusi līdzi ASV vadītajai stratēģijai, atbalstījusi Dienvidkoreju un tamlīdzīgi. Taču, manuprāt, Ziemeļkorejas situācijā ir jānotiek lomu sadalījumam – ir lietas, ko var darīt ASV, ir lietas, ko spēj tikai Dienvidkoreja, bet ir lietas, ko var darīt arī Eiropas Savienība, kuras valstīm Ziemeļkorejas skatījumā ir neitrālāka attieksme nekā ASV.
Eiropas Savienībā ir valstis, kuras pašas ir pieredzējušas režīmu, komunismu, un tās daudz labāk spēj saprast Ziemeļkorejas politiķus un iedzīvotājus kopumā. Eiropas Savienībai šajā ziņā būtu ārkārtīgi svarīgi iesaistīties un veidot saiknes ar Ziemeļkorejas cilvēkiem, cik daudz vien iespējams. Jo vairāk Ziemeļkorejas cilvēku, pat tie, kurus uzskata par piederīgiem politiskajai elitei, gūs iespēju redzēt pasauli ārpusē, jo vairāk tas drupinās režīmu. Un pat tad, ja šī sadarbība ar citu valstu cilvēkiem notiktu uz Ziemeļkorejas zemes, piemēram, kādi semināri vai kvalifikācijas celšanas kursi, tas viss būtu ļoti vērtīgi.
Eiropas Savienības valstīm vajadzētu atbalstīt pēc iespējas vairāk mediju nokļūšanu Ziemeļkorejā, lai iegūtu informāciju. Mēs redzam, kā tas palīdzēja Austrumeiropai, atgūstot neatkarību. Sociālas, kulturālas ilgtermiņa tendences maina valstu struktūru un attiecības ar ārpasauli.
Eiropa var atbalstīt radio pārraides, video informāciju, kuru varētu ievest Ziemeļkorejā. Komunisma laikos Austrumeiropā tās bija lielizmēra videokasetes, bet tagad pietiek ar ļoti sīkām datu glabāšanas vietnēm. Jaunākās tehnoloģijas tagad visu ir padarījušas vieglāku.
Un visu beidzot, ļoti svarīgi Eiropai ir aizsargāt bēgļus no Ziemeļkorejas, cilvēkus, kuriem ir izdevies valsti pamest. Šajā ziņā Eiropas valstīm ir nemitīgi jāatgādina Ķīnai, kurā viņi lielākoties atrodas, ka Ziemeļkorejas bēgļi ir jāaizsargā un viņus nedrīkst apcietināt vai nosūtīt atpakaļ uz Ziemeļkoreju. Tas patlaban ir ļoti aktuāli, jo Ķīna apcietina daudz vairāk bēgļu no Ziemeļkorejas nekā iepriekš. Ķīna šādā veidā protams sevi nerāda labākajā gaismā. Jā, nudien, Eiropa var iesaistīties ļoti daudzās darbībās, tikai viena no lielākajām problēmām, protams, ka tas būs ilgs process un te nebūs ātru politisko uzvaru, ko uzreiz var parādīt cilvēkiem. Taču šeit būtu jāparādās Eiropas izpratnei par vērtībām. Proti, ka tās nav tikai īstermiņa intereses, bet tas ir lielāks attēls, kurā spoguļojas Eiropas vērtības. Lai vērtības tiešām kaut ko nozīmētu, tās ir jādemonstrē pasaules mērogā, universāli, nevis tikai izvēloties, kur tās īstenot un kur ne.
Jā, nudien, arī mums, Baltijas valstīs, ir PSRS okupācijas pieredze, tā kā mums arī būtu ar ko dalīties. Bet sakiet lūdzu, kādēļ mums Eiropā būtu jāuztraucas par Ziemeļkoreju. Piemēram, ģeogrāfiski mēs taču esam tik tālu. Kāpēc globāli tas ir svarīgi?
Atklāti sakot, es nedomāju, ka Ziemeļkoreja tieši varētu apdraudēt Eiropas Savienības drošību. Ziemeļkorejas raķetes nav pavērstas uz Eiropu, un militāri mēs neesam tās mērķis. Citādi varētu būt ar kiberzubrukumiem - ne tikai spiegošanai un agresijai, bet arī nolūkā vienkārši nozagt naudu. Tomēr runājot par vispārēju drošību,
Eiropai, protams, ir pamats rūpēties, jo, ja rodas konflikts Korejas pussalā, tas ietekmēs ASV, Austrumāziju, daudzas valstis, kas Eiropai ir tik svarīgas gan kā sabiedrotās, gan kā tirdzniecības partneres.
Tam būtu katastrofālas ekonomiskās sekas. Līdz ar to Eiropai šajā gadījumā būtiska ir šī visa globālā drošības aina.
Kā korejietim vēlos jums vaicāt, kā jūs to skaidrojat - kā tas ir iespējams gadiem turēt cilvēkus tik ciešā režīmā un sprostā? Kas Kims Čenuns ir par cilvēku?
Tas ir ļoti labs un svarīgs jautājums, ko, manuprāt, neuzdod pietiekami daudz. Ziemeļkoreja arī 2018. gadā joprojām ir Ziemeļkoreja par spīti tam, ka tik daudzi diktatori un režīmi pasaulē ir krituši. Atbilde ir – tā nav veiksme, tā ir stratēģija.
Ziemeļkorejas līderi zina, ko dara. Viņi ir izpētījuši autoritārismu līdz pašiem pamatiem un rūpīgi izstrādājusi veidu, kā kontrolēt tautu, izslēgt pilnīgu nepakļaušanos valdošajai politikai, atvairīt jebkādu ietekmi no ārpuses, medijiem un pilnībā kontrolēt informatīvo vēstījumu valsts teritorijā. Taču situācija pakāpeniski mainās,
lai gan to aiz Ziemeļkorejas biezajiem mūriem ir ļoti grūti saskatīt. Mainās ekonomika, ziemeļkorejiešiem ir vairāk privāto uzņēmumu, tas viss, tiesa, darbojas tādā kā pelēkajā zonā, cilvēkiem ir lielāka pieejamība ārpuses medijiem, līdz ar to veidojas arī neatkarīgāka domāšana. Tomēr arvien absolūti neiespējami sarīkot pret valdību vērstus protestus. Pirmkārt, šādu pulcēšanos ir grūti noorganizēt, un, otrkārt, cilvēki, kuri tajā iesaistītos, pilnībā pazustu no sabiedrības. Tomēr par spīti visam, es esmu cieši pārliecināts, ka savas dzīves laikā tomēr pieredzēšu ļoti citādu Ziemeļkoreju – mainījušos, atvērtu - un ka Ziemeļkorejas cilvēki būs atgriezušies pie pārējās cilvēces.
