Viedoklis par to, vai informācijas par brīvās tirdzniecības sarunām starp Amerikas Savienotajām Valstīm (ASV) un Eiropas Savienību (ES) pietiek, parasti ir atkarīgs no tā, kurā pusē jūs esat. Ja jūs esat politiķis vai amatpersona, kas ir iesaistīta šajā procesā, tad jūs, visticamāk, teiksiet, ka informācijas ir teju vairāk nekā nepieciešams.
Šo pozīciju labi parāda ASV vēstnieka Eiropas Savienībā Entonija Gardnera teiktais:
„Mūsuprāt, šīs sarunas ir viscaurskatāmākās un atklātākās no visām brīvās tirdzniecības sarunām jebkad vēsturē. Un Eiropas Savienība jums teiks to pašu. Tas ir viens no izplatītajiem mītiem, ka mēs runājam aiz slēgtām durvīm, ka mēs neesam pietiekami caurskatāmi un mums ir ko slēpt. Lai gan patiesībā mums nav ko slēpt. Daudz kas ir pieejams oficiāli un daudz kas tika nopludināts. Tā ka viss ir pieejams.”
Tik tiešām, Eiropas Komisijas Tirdzniecības ģenerāldirektorāta mājas lapā internetā ir pieejami dažādi dokumenti, sarunu mērķi un pozīcijas. Dokumentu ir krietni vairāk, nekā par citām brīvās tirdzniecības sarunām. Tomēr nevalstiskais sektors tik un tā ir neapmierināts un saka, ka informācijas ir par maz.
Un to apgalvo pat tādi cilvēki, kā Dānijas Patērētāju asociācijas vadītāja Benedikte Federšpīle, kura ir iesaistīta oficiālajā ekspertu padomdevēju grupā.
„Protams, ka tā viņiem ir vienkāršāk. Ja es par kaut ko mēģinātu panākt vienošanos, es arī negribētu par to nevienam stāstīt. Tā sarunvedējiem ir vienkāršāk. Bet jautājums nav par to, kā būtu vienkāršāk. Tas ir jautājums par likumiem. Mēs esam pilsoņi, kuri maksā nodokļus un tostarp uzturam arī sarunvedējus. Tāpēc pieejai informācijai ir jābūt. Un tas pamazām notiek. Nesen kādā pieņemšanā, īsā sarunvedēju uzrunā es saskaitīju, ka frāze „patērētāju organizācijas” tika pieminēta 16 reizes, lai parādītu, ka viņi vēlas ņemt vērā visus viedokļus. Lieliski,” klāsta Federšpīle.
Federšpīle apgalvo, ka piekļūt amerikāņu priekšlikumiem un arī kopīgajiem tekstu uzmetumiem ir atļauts tikai ierobežotam cilvēku lokam īpaši ierīkotajās lasītavās. Dokumentus nevar nedz kopēt, nedz fotografēt, nedz paturēt. Var tikai veikt piezīmes ar roku.
Klelia Imeprialī no Eiropas patērētāju organizācijas BEUC saka, ka jau pieeja lasītavām ir sasniegums, kas panākts pēc vairāku mēnešu spiediena. Tomēr ar to ir par maz.
„Kad mēs runājam par likumiem un noteikumiem, cilvēkiem, kurus tas skar, ir jābūt par tiem informētiem. Tas ir nepieciešams, lai mēs sniegtu savu ieguldījumu. Mēs esam Eiropas Komisijas sabiedrotie, mēs varam palīdzēt izveidot labākus likumus. Bet, ja mums nekas netiek stāstīts, tad mēs varam nodomāt, ka viņi vēlas nevis saglabāt augstākos standartus abās okeāna pusēs, bet gan panākt tādu kompromisu, kas pazeminās mūsu standartus, lai samazinātu ražošanas izmaksas,” skaidro Imperialī.
Arī okeāna otrā pusē cilvēki, kuriem ir pieeja amerikāņu sagatavotajiem priekšlikumiem, saka, ka informācija ir, tomēr rezultāta no tā nav.
Amerikas Darba federācijas un industriālo organizāciju kongress. Foto: Artjoms Konohovs, Latvijas Radio
Selesta Dreika ir tirdzniecības politikas speciāliste ASV arodbiedrību organizācijā, kuras oficiālais nosaukums ir Amerikas Darba federācijas un industriālo organizāciju kongress.
„Tas nav pārāk noderīgi. Jo tad, kad mēs sakām: tas ir labi, šis jums būtu jāizņem, un prasām, kādēļ vēl arī tas ir iekļauts, mēs bieži vien pretī dzirdam klusumu, klusumu uz mūsu ļoti praktiskiem ieteikumiem. Gadu garumā laikā, kad tika slēgtas vienošanās ar Kanādu un Meksiku, Kolumbiju un Koreju, mēs esam sapratuši, ka mūsu padomi pārsvarā tiek ignorēti. Savukārt korporāciju ieteikumi pārsvarā tiek ņemti vērā,” satraucas Dreika.
Arī Eiropas Parlaments jūlijā pieņemtajā rezolūcijā uzsvēra informācijas trūkumu par sarunu gaitu. Sarunās iesaistītie gan apgalvo, ka tas notiek politisku iemeslu dēļ, jo Tirdzniecības komitejas deputāti tiekot informēti pirms un pēc katra sarunu raunda.
Acīmredzot, patiesība, kā parasti, ir kaut kur pa vidu…
