● Oryginał w języku polskim można przeczytać tutaj.
● Русский перевод доступен здесь.
Taču "poļu vārds" Latvijā parādījās vēl pirms vairāk nekā simts gadiem, proti, 1922. gadā, kad Rīgā tika dibināts "Głos Polski" ("Poļu balss").
Protams, runāt par poļu preses vēsturi Latvijā var sākt pat ar žurnālu "Rubon" ("Rubona"), ko savā grāmatā "Polskie życie kulturalne i literackie na Łotwie w XX w." ("Poļu kultūrālā un literārā dzīve Latvijā XX gadsimtā") izdarījusi poļu pētniece Agņeška Durejko (Agnieszka Durejko). "Rubon. Pismo poświęcone pożytecznej rozrywce" ("Rubona. Noderīgai izklaidei veltītais žurnāls"), ko izdeva Kazimirs Bujņickis (Kazimierz Bujnicki) no Polijas Livonijas (proti, Latgales), 1842.-1849. gados Viļņā tika drukāts labi pazīstamā Juzefa Zavacka (Józef Zawadzki) tipogrāfijā. Bujņickis bija poļu rakstnieks, dzimis 1788. gadā Kraslavā, miris 1878. gadā Dagdā. Viņš publicējis tādus darbus kā "Wędrówka po małych drogach. Szkice obyczajów na prowincji" ("Klejojums pa šaurām takām. Paražu skices provincēs"), "Pamiętniki księdza Jordana. Obrazek Inflant w XVII wieku" ("Tēva Jordana atmiņas. Livonijas ainava XVII gadsimtā") un "Stara panna. Powieść współczesna" ("Vecmeita. Mūsdienu romāns").
XX gadsimta sākumā Rīgā tika lasīts Sanktpēterburgā izdotais poļu žurnāls "Kraj" ("Valsts") un citi bijušajā Polijas karalistē drukātie poļu žurnāli.
Taču īsts izrāviens notika 1922. gadā, kad tika izdots pirmais "Głos Polski" numurs
– tas iznāca Dzirnavu ielā, tolaik poļu valodā sauktā "Młynarska". Iknedēļas žurnāls tika iespiests Narkeviča tipogrāfijā, Elizabetes ielā. Jau pirmajos numuros bija publicēts vēlēšanu sludinājums par poļu sarakstu Saeimā. Izdevuma iznākšana sakrita ar Saeimas vēlēšanām. Juzefs Mežviņskis (Józef Mierzwiński) kļuva par žurnāla galveno redaktoru.
Diemžēl "Głos Polski" neiznāca pat gadu, tika izdoti tikai 32 numuri. Poļu prese Latvijā atkārtoti parādījās 1925. gadā, kad iznāca "Tygodnik Polski" ("Polijas iknedēļas žurnāls"). To izdevis Gvidons Butkevičs (Gwidon Butkiewicz), Krišjāņa Barona ielas poļu grāmatnīcas īpašnieks. Apakšvirsrakstā varēja izlasīt, ka tas ir "vienīgais poļu žurnāls Latvijā". Liela daļa informācijas nedēļas izdevumā bija veltīta Latvijas Poļu savienības darbībai, kas dibināta vienā gadā ar "Głos Polski".
"Tygodnik Polski" izdevēji vēlējās, lai žurnāls būtu pieejams ne tikai Latvijas pilsētās, bet arī laukos, kur pie Daugavas upes tolaik dzīvoja visvairāk poļu. 1928. gadā, šoreiz Daugavpilī, sāka iznākt laikraksts "Dzwon" ("Zvans"), sākumā vairākas reizes nedēļā, vēlāk ik nedēļu. 1931. gadā izdevums tika pārdēvēts par "Nasz Głos" ("Mūsu balss"). Starp citu, šodien identisks nosaukums ir poļu radioprogrammai, kopš 1989. gada raidītai Latvijas Radio 4 kanālā.
"Dzwon" redaktors bija Daugavpils poļu grāmatnīcas īpašnieks Benedikts Juhņevičs (Benedykt Juchniewicz). 1929. gadā žurnāla izdošanu pārņēma Latvijas Poļu savienība, bet vadīja to poļu aktīvists no Krāslavas un savienības priekšsēdētāja vietnieks Staņislavs Lasevičs (Stanisław Łasewicz). Laikraksta redakcijas sastāvā, kas tika drukāts Ludmilas Jakubovičas (Ludmiła Jakubowicz) tipogrāfijā "Zorza" ("Rītausma"), ietilpa arī Henriks Tomaševičs (Henryk Tomaszewicz) un Edvards Butņickis (Edward Butnicki). "Dzwon" lappusēs varēja atrast tādas rubrikas kā "Kronika Dyneburska" ("Daugavpils hronika"), "Kronika Lipawska" ("Liepājas hronika"), "Felietony" ("Raksti") un "Listy z Ameryki" ("Vēstules no Amerikas").
Laikraksts pievienojās poļu diasporas Saeimas un Daugavpils pilsētas domes vēlēšanu kampaņai.
Vēl viens Latvijā izdotais poļu žurnāls bija "Nasz Głos", ko kopš 1932. gada izdeva Poļu nacionālā apvienība – dažus mēnešus iepriekš Latvijas varas iestāžu apturētās Latvijas Poļu savienības "pēctece". Visbeidzot, pēc bijušā poļu Saeimas deputāta Jaroslava Vilpiševska (Jarosław Wilpiszewski) iniciatīvas, 1934. gada decembrī sāka iznākt "Nasze Życie" ("Mūsu dzīve"). Tas bija visilgāk izdotais poļu laikraksts Latvijā – tas iznāca līdz pat padomju okupācijai 1940. gadā. Kā rakstīja Agņeška Durejko, "visi poļi, kas to lasīja, novērtēja tā augstu redakcijas līmeni, interesantus rakstus, daudzpusību, kā arī bagātīgas ilustrācijas, dažkārt pat krāsainas, un unikālas fotogrāfijas".
"Nasze Życie" redakciju vadīja Mamerts Miž-Mišins (Mamert Miż-Miszyn), Edvards Skangels (Edward Skangiel), Albins Salcevičs (Albin Salcewicz) un vēlāk Vladimirs Ihnatovičs (Włodzimierz Ihnatowicz), kurš 1939. gadā tika ievēlēts par atdzimušās Latvijas Poļu biedrības priekšsēdētāju.
Pēdējais "Nasze Życie" numurs iznāca padomju okupācijas laikā 1940. gada 4. augustā. Poļu preses darbība Latvijā tika pārtraukta uz 50 gadiem, lai gan Latvijas PSR laikos Rīgu sasniedza Polijas Tautas Republikas avīzes.
* * *
Patlaban nozīmīgākais poļu periodiskais izdevums Latvijā ir "Polak na Łotwie" ("Polis Latvijā"), kas iznāk kopš 1991. gada marta, sākotnēji ik mēnesi, tad reizi divos mēnešos, bet šobrīd reizi ceturksnī. Tieši tur varam atrast visvairāk informācijas par Poļu savienības dzīvi Latvijā, par poļu organizāciju darbību un kultūras pasākumiem ne tikai Latgalē, bet arī ārpus tās. Žurnāls iznāk Daugavpilī. Kādu laiku šajā pilsētā pastāvēja arī "Czas Łatgalii" ("Latgales laiks"), ko izdeva Janušs Bomanovskis (Janusz Bomanowski), taču tas tirgū nenoturējās ilgi. Bomanovski uz Latviju atsūtīja ministrija no Varšavas, strādāt par poļu valodas pasniedzēju.
Pa to laiku Daugavpilī bija izdoti arī citi īslaicīgi laikraksti, vērsti uz poļu mazākumtautību, savukārt Rīgā pastāvēja Romualda Bikovska (Romuald Bykowski) "Echo Rigi" ("Rīgas atbalss").
Tātad ir redzams, ka LSM+ nav pirmā vieta, kur Latvijā varam iepazīties ar poļu drukātu presi,
taču šī ir pirmā reize, kad par materiāliem poļu valodā rūpējas Latvijas valsts. Līdz šim poļu izdevumi bija izdoti par poļu līdzekļiem, pēc poļu kopienu iniciatīvas. Tagad kaut kas sāk mainīties. To ir vērts novērtēt, tāpat kā to, ka arvien biežāk tūrisma informācijas centros redzam poļu brošūras, par ko rakstījām iepriekšējā publikācijā.
Tas, kāda būs LSM+ sadaļa poļu valodā, ir atkarīgs ne tikai no mums, bet arī no lasītājiem.
Mēs paļaujamies uz viņu reakcijām, vēstulēm un e-pastiem. Mēs vēlamies uzturēt saikni ar poļu lasītājiem Latvijā – neatkarīgi no viņu vecuma un izcelsmes.
PS. Šis teksts ir tikai īss ceļvedis poļu presei starpkaru periodā un pēc 1989. gada. Mēs izlaidām, piemēram, skolas avīzes, ko izdeva poļu ģimnāzijas, kā arī žurnālus, kas bija veltīti specifiskām nozarēm vai tika izdoti īsu laiku. Vērts piebilst, ka kopš 1991. gada poļiem Latvijā ir ne tikai prese, bet arī pēc Itas Kozakēvičas (Ita Kozakiewicz) un Rišarda Labanovska (Ryszard Łabanowski) iniciatīvas tapusī programma "Nasz Głos", kā arī "Polskofalówka"("Poļu vilnis"), "Akcenty polskie" ("Poļu akcenti") u.c. Tas arī ir mainīgās realitātes rezultāts. Mūsdienās cilvēku mājās nonāk ne tikai prese.
No poļu valodas tulkoja Alina Smiļgina, J. Pilsudska Daugavpils Valsts ģimnāzijas absolvente un Varšavas universitātes studente.
