“Paldies par padomiem, bet šī kustība zina, ko dara,” uzsver baltkrievu žurnāliste un redaktore Marija Sadovska-Komlača rakstā, kas publicēts ārpolitikas jautājumiem veltītā amerikāņu žurnāla “Foreign Affairs” portālā.
Nelūgtie padomi un padomdevēji
Reportāžas lielajos Rietumu, Krievijas un Ukrainas plašsaziņas līdzekļos maz palīdz izprast to, kas īstenībā norisinās Baltkrievijā. Lielā daļā gadījumu tur notiekošais tiek salīdzināts ar mierīgajām revolūcijām vai neveiksmīgiem apvērsumiem citās valstīs, norāda Sadovska-Komlača.
Padomi – un apvainojoši salīdzinājumi – plūst no visām pusēm. Demokrātiski noskaņoti labvēlīgi krievi un ukraiņi māca baltkrievus, kā rīkoties stratēģiskāk. Ne īpaši labvēlīgi noskaņoti komentētāji ņirgājas par viņu “neizlēmību”.
“Ja Fidels Kastro būtu mēģinājis gāzt diktatoru Batistu tāpat kā baltkrievi Lukašenko – vakaros pēc darba, viņam arī nekas nebūtu iznācis,” 11. augustā saziņas vietnē “Telegram” ierakstīja Kremļa oficiālā pūla žurnālisti.
Amerikāņi, kurus pārņēmusi pašmāju drāma, projicē savas iekšējās nesaskaņas uz Baltkrieviju. Avīze “The New York Times” raksta, ka prezidents Aleksandrs Lukašenko “zaudējis neuzvaramā populārā līdera auru”, pat neizanalizējot, vai tāda aura pēdējos desmit gados viņam bijusi.
CNN raksturo notiekošo kā “dumpjus”. “Kurš ielaidis Bilu Bāru un Donaldu Trampu Baltkrievijā?” tviterī jautā pret Trampu noskaņotais “Lincoln Project”, kas ievietojis video, kurā redzama Baltkrievijas milicijas nežēlīgā rīcība, piebilstot, ka “policisti bandīti” ir “jaunākā Amerikas eksportprece”.
Pandēmija padarījusi neapmierinātību redzamu
Vēl jūnijā Vašingtonas politologs baltkrievs Vitālijs Škļarovs nosauca protestus Baltkrievijā par “visneparastākajiem pasaulē”. “Neviens nevarēja iedomāties, ka vidējais baltkrievs izies ielās,” viņš rakstīja žurnālā “Foreign Policy”, tomēr, kā izrādījies “visu šo laiku lēnām burbuļojusi neapmierinātība, tik dziļi, ka lielākā daļa cilvēku to nepamanīja. Lai tā nonāktu virspusē, bija nepieciešams tik liela mēroga destabilizējošs notikums kā globālā pandēmija”. Škļarovs tika apcietināts Baltkrievijā jūlijā, viņš apsūdzēts sabiedriskās kārtības pārkāpšanā.
Īstenībā nevardarbīgajos protestos Baltkrievijā nav nekā unikāla un tie nav saistīti ar pandēmiju.
Un, lai cik daudz kopīga nebūtu Baltkrievijai ar kaimiņiem dienvidos un austrumos, savu pieredzi tā uztver citādi.
Baltkrievijai ir ilga pilsoniskās sadarbības un mierīgas pašizpausmes pieredze, kas attīstījusies uz neticamas valsts līmeņa vardarbības fona. “Gandrīz katrs trešais baltkrievs zaudējis dzīvību Otrajā pasaules karā no nacistu vai komunistu rokas,” raksta Sadovska-Komlača. Staļins iznīcināja valsts intelektuālo eliti – simtiem visspožāko prātu.
Katrā baltkrievu ģimenē joprojām jūtama XX gadsimta trauma. Pašreizējā vara prasmīgi manipulē ar šīm atmiņām, solot baltkrieviem mieru un stabilitāti, kādas nav citās postpadomju valstīs, norāda autore.
Kad ukraiņi sociālajos tīklos mēģināja salīdzināt pašreizējos protestus Baltkrievijā ar protestiem savā dzimtenē, daudzi baltkrievi reaģēja ar dusmām – Ukrainas 2014. gada “Cieņas revolūcija” viņiem šķita pārāk vardarbīga. Baltkrievi baidās no salīdzinājuma ar Ukrainu daudzu iemeslu dēļ. Kremļa atbalstītā televīzija, kas plaši pieejama Baltkrievijā, Ukrainas revolucionārus attēloja kā “nacistus”, kas dedzina mājas. Bet pat daudzi no tiem, kas nenoticēja šai propagandai, satrūkstas no domas par iespēju, ka protestētāji varētu būt vardarbīgi. Ukrainas rūgtā pieredze, zaudējot daļu teritorijas, ir pamācošs piemērs, kuru Lukašenko atbalstītāji turpina pieminēt, pamatojot, kāpēc viņam joprojām jāpaliek pie varas.
Krievijas opozīcijas rekomendācijas daudziem Baltkrievijā šķiet vēl problemātiskākas. Desmitgadēm ilgi padomju varas laikā Krievija citām republikām tika iztēlota kā “vecākā māsa” ar attīstītāku sabiedrību. Pēc PSRS sabrukuma Krievija mantoja lielāko daļu energoresursu, bagātību un politiskās varas reģionā un tās izmantoja, lai pieprasītu piekāpšanos no Baltkrievijas. Turklāt Krievijas prezidents neslēpj, ka tiecas pēc “dziļākas integrācijas” starp abām valstīm vai pat pēc Baltkrievijas inkorporācijas. Baltkrieviem nav iemesla domāt, ka Krievijas opozīcija mēģinātu nepieļaut tādu nākotni. Piemēram, Aleksejs Navaļnijs atklāti nav apšaubījis Krievijas valdības nostāju Krimas jautājumā.
Vēl vairāk, aktīvistiem Baltkrievijā ir zināmi tikai daži vietējās pilsoniskās aktivitātes piemēri Krievijā, un tie paši ir tālu no Baltkrievijas apstākļiem. Piemēram, Habarovskas iedzīvotāji iziet demonstrācijās, pieprasot atbrīvot apcietināto viņu ievēlēto novada gubernatoru. Aktīvisti Brestā pauda solidaritāti ar šiem protestiem. Taču protesti Habarovskā arī ilustrē bezdibeni, kāds ir starp abām valstīm. Baltkrievijā neviena vietējā amatpersona nevar tikt ievēlēta, ja tā nepieder pie valdošās elites, un milicija ātri un efektīvi būtu nomierinājusi jebkuru protestu atsevišķā pilsētā. Tāpēc padomi no Krievijas varētu šķist neatbilstoši tai pieredzei, kāda ir Baltkrievijā.
Režīms
Pašreizējais režīms valda Baltkrievijā 26 gadus. Vēl 1994. gadā Lukašenko uzvarēja brīvās un godīgās vēlēšanās, otrajā kārtā gūstot iespaidīgu rezultātu – 80,6% balsu. Divus gadus vēlāk viņš ierosināja grozījumus konstitūcijā, kas paredzēja viņam gandrīz neierobežotas pilnvaras. Parlaments pretojās un Lukašenko to atlaida, ieceļot jaunus deputātus. Referendumā tika atcelts prezidenta amata termiņu skaita ierobežojums vienam cilvēkam. Eiropas Drošības un sadarbības organizācija nevienas Lukašenko varas gados notikušās vēlēšanas Baltkrievijā nav atzinusi par brīvām un godīgām.
Lukašenko laikā Baltkrievijas valdība slēgusi vai pakļāvusi cenzūrai neatkarīgos plašsaziņas līdzekļus un ieslodzījusi cietumā simtiem politisko oponentu. 1999. gadā noslēpumaini pazuda divi opozīcijas politiķi un uzņēmējs, un joprojām nav zināms, kas ar viņiem noticis. Turklāt Baltkrievijas atkarība no Krievijas aug ģeometriskā progresijā.
Baltkrievu valoda formāli ir līdztiesīga krievu valodai, taču tā ir marginalizēta un bieži tiek pazemota kā “opozīcijas valoda”.
Dzīves līmenis daudzās valsts daļās ir zems. Tomēr, neskatoties uz visiem ierobežojumiem, baltkrievi ir labi izglītoti un daudz brauc uz ārzemēm. Līdz pandēmijai Baltkrievija pasaulē bija pirmajā vietā pēc Šengenas vīzu skaita uz vienu iedzīvotāju.
Kad martā Baltkrieviju piemeklēja koronavīrusa pandēmija, Lukašenko publiski noliedza situācijas nopietnību. Taču valsts pašorganizējās, lai nodrošinātu slimnīcas ar individuālās aizsardzības līdzekļiem.
Savstarpējā atbalsta gars, kuru atmodināja pandēmija, šajās dienās kļuvis par vadošo spēku. Brīvprātīgie atver protestētājiem savas mājas, ļauj piekļūt bezvadu internetam, nodrošina viņus ar ēdienu un dzērienu un stājas garās rindās, lai sagaidītu atbrīvotos aizturētos un nogādātu viņus mājās. Vēl nesen vairākums baidījās to darīt.
“Mēs esam mierīgi cilvēki”
Baltkrievi ir pietiekami daudz redzējuši, lai saprastu - straujas pārmaiņas negarantē dzīves uzlabošanos. Ukrainā, Moldovā, Gruzijā un Armēnijā ceļā uz demokrātiju bijuši daudzi šķēršļi – korupcija, ekonomiskās grūtības un pat bruņotie konflikti. Tomēr baltkrievi, izgājuši protestēt pirms vēlēšanām, sacīja žurnālistiem, ka grib lielāku viedokļu izteikšanas brīvību, kā arī to, lai valdība cienītu konstitūciju. Tikpat kā neviens neteica, ka atnācis pieprasīt paaugstināt algu vai ka neieredz režīmu.
Šī savaldība var nozīmēt, ka protestētāji grib, lai valdība noliktu pilnvaras mierīgi, nevis tiktu piespiesta bēgt kā savulaik Ukrainas prezidents Viktors Janukovičs vai Kirgizstānas prezidents Kurmanbeks Bakijevs, kuram tika piešķirts politiskais patvērums Baltkrievijā un arī tās pilsonība. Tomēr vara reaģēja nežēlīgi, radot bailes un necilvēcīgi izturoties pret saviem pilsoņiem. Tādējādi Baltkrievijas valdība iznīcinājusi ceturtdaļgadsimtu ilgo vienošanos ar sabiedrību, kas solīja aizsargāt no konfliktiem.
Baltkrievijas tauta dod savai valdībai pēdējo iespēju ieklausīties to balsīs, kuri līdz šim bija klusējot piekrituši tās politikai. Pirmo reizi kopš 90. gadu sākuma lielo valsts uzņēmumu darbinieki aptur ražošanu un rīko protestus.
Opozīcijas prezidenta amata kandidāte Svetlana Tihanovska, kura pašlaik atrodas Lietuvā, uzskata, ka 9. augustā saņēmusi visvairāk balsu. “YouTube” ievietotajā videoierakstā viņa pieprasīja, lai vietējās varas iestādes atļautu demonstrācijas visās Baltkrievijas pilsētās 16. augustā, bet pēc tam sāktu dialogu mierīgai varas nodošanai.
Ja Tihanovskas plāna otrā daļa izrādīsies tikpat veiksmīga, cik pirmā, Baltkrievija varēs paziņot pasaulei, ka tai ir patiešām nevardarbīga sabiedrība, kas atbilst valsts himnai, kura sākas ar vārdiem “Mēs, baltkrievi, miermīlīgi cilvēki”, rezumē Sadovska-Komlača.
