Krīze norāva stopkrānu Kipras galvaspilsētas – Nikosijas – rosīgajā centrā. Biroja ēkas dzelzs skelets mēmi vēsta par pavisam neseno vēsturi. 2013.gada krīze, sarunas ar Briseli un pārsteidzošais lēmums apgriezt visus noguldījumus, kas liekāki par 100 tūkstošiem divās lielākajās Kipras bankās – tas bija stopkrāns, šoks un auksta duša vienlaikus. Līdz tam par nodokļu paradīzi iesauktās Kipras banku naudas krātuves gadu no gada uzblīda arvien lielākas. Tie bija miljoni un miljardi, tostarp no Krievijas, Ukrainas un Austrumeiropas ekonomikām, kas pietauvojās nelielajā salā Vidusjūrā pirms turpināt legālu ceļu Rietumu virzienā.
Bagātīgais kapitāla nodrošinājums vedināja Kipras bankas ieguldīt naudu arvien pārgalvīgākos projektos Austrumeiropā, Grieķijas valsts parādzīmēs un briedināt nekustamo īpašumu burbuli pašā Kiprā. Taču krīze smagi skāra Austrumeiropas valstis, Grieķijas vērtspapīri kļuva bezvērtīgi, kad atklājās šīs valsts finanšu patiesais stāvoklis, bet Kipras “nekustekļu” burbulis plīsa.
Kipra meklēja palīdzību pie troikas – Eiropas Komisijas, Eiropas Centrālās bankas un Starptautiskā Valūtas fonda. Garās un smagās sarunās galu galā panāca vienošanos, faktiski apgriežot un konfiscējot depozītus virs 100 tūkstošiem eiro. No Briseles par panākto vienošanos vēstīja Kipras raidsabiedrības žurnālists Panikos Hadžipanajis.
„Es tieši atrados Briselē, kad tas notika. Apmēram trijos no rīta mēs pārtraucām programmas pārraidi, lai izstāstītu, kas noticis Briselē un kādi lēmumi pieņemti. Tas, ko vienmēr atcerēšos savā dzīvē, - kā [reaģēja] mana kolēģe, kas tobrīd bija studijā, kura nemaz nebija žurnāliste, bet gan radio producente: kad pabeidzu atstāstu par Briselē pieņemtajiem lēmumiem, viņa pateica- Dievs ir visvarens. Skaitīsim lūgšanas. Jo lūgšanas tagad ir vienīgais risinājums. - Tas ir kaut kas (smejas), ko es nekad neaizmirsīšu savā dzīvē,” atceras Panikos Hadžipanajis.
Valsts medijam bija svarīga loma komunikācijā ar sabiedrību. Vēlāk valstī sākās jostas savilkšana. Griežot izdevumus, nogrieza arī Ziņu dienesta vadītāja amatu. Šie pienākumi sāka rotēt starp vietniekiem. Atskatoties uz tikai pusotra gada seno pagātni, Panikos secina – ja vien valdība rīkotos laikus (vēl 2011. vai 2012. gadā), sekas būtu daudz maigākas. No otras puses, Kipra, acīmredzot, rīkojusies pareizāk nekā Grieķija, kas vēl arvien nespēj atgūties.
To, ka atgūšanās no krīzes bijusi ļoti strauja, uzsver arī Kipras Investīciju veicināšanas aģentūras ģenerāldirektors Haris Papaharalambus:
„Aizvadīto 18 mēnešu laikā ir noticis ļoti daudz. Pozitīvas lietas. Un daudz kas mainījies uz labo pusi. Mums jau bijuši pieci pozitīvi pārskata ziņojumi no troikas aizdevējiem un septiņas vai astoņas reizes uz augšu pārskatīti arī aģentūru reitingi mūsu ekonomikai. Atjaunots kapitāla līmenis banku sistēmā un tā tikusi uzlabota. Mēs redzam arī ārvalstu investīcijas divās mūsu lielākajās bankās. Tāpat arī investīcijas tūrisma un atpūtas industrijā. Investīcijas atjaunojamās enerģijas sektorā. Intereses kļūst vairāk un vairāk. Tādēļ nav šaubu – investoru uzticība atjaunojas. Vēl ir ceļš ejams, bet uzticība atjaunojas un investori saskata iespējas.”
Krīzes dēļ Investīciju aģentūra sāka rūpīgi vadīt salas tēlu, tostarp, kā mums tagad šeit atzīst, pieturot arī šādu tādu informāciju un mainot akcentus. Tas tādēļ, ka bijis nepamatots spiediens un tendenciozas ziņas. Turklāt Kipras smago klupienu steidzās izmantot citas valstis un reģioni, kas cerēja nosmelt vismaz daļu krējuma. Katrā ziņā pēc Kipras krīzes Eiropas Savienība pielika vairāk enerģijas jauna banku regulējuma ieviešanā..
Ar jautājumu, vai ir dzīve pēc nāves – Kipras pārdzīvotā šoka, dodamies uz jaunuzcelto Kipras Universitātes kompleksu, kurā apmetusies arī ekonomikas nodaļa. Salā ir milzīgs augstāko izglītību guvušu cilvēku īpatsvars. Tas nav tikai iemesls nacionālajam lepnums, bet arī pamats jaunajai ekonomikas glābšanas stratēģija. Turklāt izglītības pakalpojumu sniegšana citu valstu iedzīvotājiem, jau tiek iezīmēts kā stratēģisks eksporta virziens pēckrīzes ekonomikā.
„Mums varētu būt augstākais iedzīvotāju skaits ar augstāko izglītību Eiropā vai pat pasaulē. Mēs varam to izmantot, lai attīstītu dažas šauras nozares, kuras liks lietā šo cilvēku kapitālu. Runa ir par pakalpojumiem un atsevišķām augsto tehnoloģiju nozarēm. Taču ne lielām rūpnīcām vai asamblejas līnijām. Nevaram konkurēt ar Ķīnas, Indijas un citu valstu lielajām rūpnīcām. Taču varam izmantot mūsu augstvērtīgo cilvēkkapitālu. Mēs runājam par pakalpojumiem izglītības jomā, medicīnā un citās pakalpojumu nozarēs - par tiem sektoriem, kur nepieciešams izglītots cilvēkkapitāls,” saka Kipras Universitātes ekonomikas profesors Mihaels Mihaelis.
Vismaz 30 gadu garumā Kiprā bijis niecīgs bezdarbs - vien divu līdz piecu procentu robežās. Uz šī fona pašreizējos 16% visi Latvijas Televīzijas satiktie eksperti un ierindas kiprieši dēvē par šokējošu fenomenu, kas prasa iespējami ātru risinājumu.
Dramatiskā krīze izkristalizēja savdabīgu fenomenu. Valstī ir daudz organizāciju un atbalsta formu palīdzības sniegšanai cilvēkiem, taču par lielāko problēmu kļuva kipriešu kauns vērsties pēc palīdzības. No otras puses, tieši kipriešu solidaritāte padarīja šo pārbaudījumu izturamu.
„Mūsu sabiedrības lielākā priekšrocība ir solidaritāte. Mēs esam maza valsts un zinām viens otru. Un, kolīdz zini, ka kādam ir problēma, dodies palīgā. Mēs neesam Atēnas ar tās diviem miljoniem iedzīvotāju. Kiprā esam vien 800 tūkstoši. Ja zini, ka kaimiņam ir grūtības un tev ir, ko dot, tad vienalga, kāda ir vajadzība, bet tu to viņam piedāvāsi. Tāda ir bijusi Kipra gadu gadiem. Un cerams, ka tas nemainās arī tagad,” cerību pauž Panikos Hadžipanajis.
Zaļā josla starp grieķu un kipriešu apdzīvotajām un okupētajām teritorijām, kā arī tuvinieku aprūpētie bojā gājušo karavīru kapi atgādina par patiesām traģēdijām šīs salas vēsturē. No taksista līdz pat valdības locekļiem un viņu padomniekiem kiprieši apzinās, ka, salīdzinot ar vēsturē jau pārdzīvoto, šī krīze ir vien izaicinājums. Ne tikai pārvarams, bet arī izmantojams, lai pacīnītos ar korupciju un pārvaldes kļūdām, kas pie krīzes novedušas.
