Ir vairākas Latvijas partijas, kas ir biedri kādai no Eiropas Parlamenta grupām, un, balsojot par kandidātu, visai droši var zināt, pie kura spēka Eiroparlamentā viņš sēdēs. Ir arī partijas, kas nespēj pozicionēties par labu kādai no grupām. Vēsture rāda, ka politiskā spēka izvēle Eiroparlamentā ne vienmēr atspoguļo situāciju pašu mājās. Ir bijuši gadījumi, kad EP kopā strādā partijas, kas Latvijā ir pozīcijā un opozīcijā, tāpat pieredzēts, ka no viena saraksta ievēlētie katrs aiziet uz savu politisko grupu.
EP ir septiņas politiskās grupas, un deputāti no Latvijas līdz šim pārstāvējuši sešas. Ietekmīgākā ir centriski labējā Eiropas Tautas partiju grupa, kurā ietilpst arī “Vienotība”. Labējā spārnā blakus atrodami pret federālu Eiropu noskaņotie konservatīvie un reformisti, kurus pārstāv Nacionālā apvienība. Sociālisti un demokrāti ir otra lielākā grupa eiroparlamentā un tās sastāvā ir “Saskaņas centrs” (SC).
Tālāk nāk par ciešāku, bet mazāk birokratizētu bloku esošie liberāļi. Ir neliela labēja eiroskeptiķu grupa. Kreisā flanga galā ir divas grupas ar zaļajiem, kurās ir arī sociālisti un komunisti. Pie grupām nepiederošie lielākoties bijuši galēji labēji.
Grupas izvēli var noteikt partija, tā var būt arī katra deputāta izšķiršanās. Piemēram, no SC saraksta ievēlētais Alfrēds Rubiks 2009.gadā pieslējās paziņām kreisajā flangā, kas reiz sūtīja viņam atbalsta vēstules uz cietumu. „Tur strādā Francijas komunisti, Itālijas komunisti, Vācijas kreisie, tur ir spāņi, portugāļi, grieķi, tādēļ tā vide man bija pazīstama un saprotama,” skaidro Rubiks.
Pagājušajā sasaukumā Latvijas eiroparlamentārieši gandrīz vienmēr balsojuši saskaņā ar grupas nostāju. Pats lojālākais bijis sociālistu grupā esošais Aleksandrs Mirskis, kurš divu nedēļu laikā Latvijas Televīzijai par to komentāru nesniedza.
Vismazāk lojālais no Latvijas ar 85% balsojumu grupas interesēs bijis Roberts Zīle. Politiķa un grupas viedoklis nesaskanēja jautājumā par septiņu gadu budžetu. „Britu parlamentārieši atturējās, tas bija arī grupas viedoklis. Britiem bija svarīgi iekšpolitiski parādīt to, ko Kamerons panāca, ka septiņu gadu budžets samazinās. Latvijas interesēs tas nav.”
Balsojuma disciplīna EP nepastāv, tādēļ deputāti ir brīvi savā izvēlē. „Kad pienāk balsojuma brīdis ļoti interesanti ir plenārsēžu zālē skatīties, kā iedegas gaismiņas - sarkanā, zaļā - un redzēt, ka jūklis ir ļoti dažāds,” saka „Eiropas Kustība Latvijā” valdes locekle Iveta Ķelpe. Kā vienīgo reizi, kad Latvijas un visas Baltijas deputāti nostājušies vienotā frontē, Ķelpe atceras lemšanu par tiešmaksājumiem zemniekiem.
Vairums Latvijas partiju ir izvēlējušās grupu, kurai pievienoties ievēlēšanas gadījumā. No lielajiem spēkiem to vienīgi nav izdarījusi Zaļo un Zemnieku savienība. Tie noteikti nebūšot Eiropas “zaļie”, kur līdz šim strādājusi arī krievu interešu aizstāve Tatjana Žadanoka. „Vienai daļai no zaļajiem tā krāsa nav nemaz tik zaļa. Viņi ir kresi orientēti,” skaidro EP deputāta kandidāts Andris Bērziņš (ZZS). ZZS apsver alternatīvas, piemēram, Tautas partiju vai liberāļu grupu.
Politiskās grupas Eiropas Parlamentā gan nav akmenī cirstas. Vismaz 25 deputāti no vismaz septiņām valstīm var izveidot jaunu grupu.
