Kā norāda Gruzijas prezidente, tas ir stratēģiski svarīgi laikā, kad Krievija īsteno karu Ukrainā. Gruzijā ir ieradušies daudz no Putina režīma bēgošo Krievijas pilsoņu, Maskavas spiediens ir milzīgs un kļūst arvien lielāks.
Ar Gruzijas prezidenti Salomi Zurabišvili tikās LTV žurnāliste Ina Strazdiņa.
Ina Strazdiņa: Priecājamies jūs redzēt Latvijā! Saprotu, ka šīs dienas jūs pavadāt, lai tiktos ar valstu vadītājiem arī Baltijas valstīs un mudinātu atbalstīt Gruzijas dalību Eiropas Savienībā. Vai saņēmāt līderu atbalstu?
Salome Zurabišvili: Vispirms, tā vēl nav dalība Eiropas Savienībā, lai gan es ļoti būtu vēlējusies atbraukt un aicināt tieši uz to. Šis ir ļoti kritisks laiks Gruzijai un Gruzijas cilvēkiem, jo mēs gaidām oktobrī ziņojumu no Eiropas Komisijas, bet decembrī savu vārdu teiks Eiropas Savienības valstu vadītāji, proti, vai piešķirt Gruzijai kandidātvalsts statusu.
Tas būtu kā kronis visam šim procesam, ceļam, ko Gruzija ir gājusi Eiropas integrācijas procesā un, ko atbalsta 80 procenti Gruzijas sabiedrības. Un tas nav mainījies gadu gaitā, par spīti karam, ko Krievija sāka pret Gruziju, okupācijai un spiedienam. Šis statuss būtu vēl viens solis tuvāk ilgajam ceļam uz dalību Eiropas Savienībā. Viens solis, bet ļoti izšķirīgs tajā situācijā, kādā Gruzija patlaban ir.
Cik optimistiska esat, ka Gruzija saņems pozitīvu ES lēmumu?
Esmu optimistiska, jo ceru, ka neviens nevēlas šajā šodienas situācijā sūtīt nepareizos signālus Maskavai. Nepiešķirt Gruzijai Eiropas Savienības kandidātvalsts statusu nozīmētu raidīt ļoti bīstamu signālu Maskavai, ka Gruzija vairs nav Eiropas interešu lokā. Krievija jau tagad ir sākusi milzīgu hibrīdspiedienu uz mums, piemēram, atjaunojot tiešos reisus uz Gruziju, milzīgā skaitā pie mums ierodas Krievijas pilsoņi.
Kopš karadarbības sākuma Ukrainā Gruzijas robežu ir šķērsojuši vismaz 700 000 krievu, varbūt pat vairāk, un vismaz 100 000 joprojām ir palikuši pie mums.
Tas mūsu zemei ir ļoti liels daudzums. Un tie ir cilvēki, kas nāk no valsts, kas joprojām ir okupējusi daļu no mūsu teritorijas. Tas mums tiešām ir liels spiediens un slogs, un tāpēc mums vajag Eiropas atbalstu. Gruzijas cilvēki ir plaši izgājuši demonstrācijās pret mēģinājumiem ieviest Krievijas tipa likumus, kas regulētu nevalstiskās organizācijas, ir izteikuši solidaritātes atbalstu Ukrainai. Mūsu cilvēki skaidri zina, ko grib.
Un tāpēc es esmu optimistiska, ka mūsu trīs Baltijas draugi un citi partneri uztvers šo ļoti stipro Gruzijas cilvēku gribu. Baltijas valstis mūs vienmēr ir atbalstījušas ES un NATO integrācijas ceļā, jau gadiem ilgi, jo mums ir kopīga pagātne PSRS un ar Krieviju. Jūs zināt, ko tas nozīmē, tādēļ mūsu valstis ir ļoti tuvas.
Prezidentes amatā jūs ļoti aktīvi darbojaties un saprotat Eiropas Savienības nozīmi un nepieciešamību, taču Gruzijas valdība nav tik atbalstoša un jums vajadzēja viņiem paskaidrot, kādēļ dodaties šajās vizītēs. Vai šajā ziņā jūs nejūtaties vientuļa?
Nē! Nepavisam! Jo mani ir ievēlējuši cilvēki un es viņus pārstāvu. Un es jūtu, ka pārstāvu viņu vēlmi tuvoties Eiropai, kas ir mūsu, kā senas kristīgas valsts, vērtība. Neviens tam nevar pretoties. Es arī pārstāvu lielu nevalstisko organizāciju un arī politisko partiju konsensu.
Galu galā arī Gruzijas konstitūcijā ir teikts, ka man jādara viss, lai veicinātu mūsu eirointegrācijas ceļu. Tātad es esmu saskaņā ar cilvēkiem, ar konstitūciju un nekādā ziņā neesmu viena.
Jūs jau minējāt, ka Gruzijā ir ieradies liels skaits Krievijas pilsoņu. Kā šis Krievijas sāktais karš Ukrainā kopumā ir mainījis atmosfēru Gruzijā?
Ar krieviem problēma ir tāda, ka tad, kad viņi ir lielā skaitā, šie cilvēki sāk uzvesties kā krievi. Tas nozīmē, un jūs to ļoti labi zināt, ka viņi nerunā gruzīnu valodā un arī necenšas to darīt, viņi necenšas respektēt faktu, ka Krievija ir okupējusi daļu Gruzijas teritorijas un neizrāda empātiju pret šo faktu un problēmām, kas mums līdz ar to ir. Un tas ir grūti.
Gruzīni tradicionāli ir ļoti viesmīlīga tauta, pat pret cilvēkiem, kuri nāk no valsts, kas mūs daļēji ir okupējusi. Taču mēs sagaidām, ka tiek respektētas arī mūsu vērtības, par ko Gruzija iestājas un mūsu Eiropas nākotne.
Tā patiešām ir ļoti satraucoša situācija, jo ik mirkli var būt provokācijas un mums ir jābūt ļoti uzmanīgiem, tajā pašā laikā nemainot mūsu identitāti un tradīcijas, kas nozīmē viesmīlību pret ikvienu. Ņemot vērā arī to, ka daļa no šiem krieviem ir ieradušies pie mums, lai parādītu, ka neatbalsta karu un sava līdera politiku. Taču mēs vēlētos, lai šī uzvedība būtu cieņpilna, gluži kā Eiropas vai citu valstu tūristiem vai iebraucējiem. Viņi ir tūristi mūsu zemē, tās nav viņu mājas.
Vai šajās dienās jūtaties Krievijas apdraudēti?
Ar Krieviju ir tā, ka vienmēr ir grūti teikt nē , jo nekad nevar zināt, kāds būs tās nākamais solis. Mūsu gadījumā tā jau ir Gruzijā, okupētajās teritorijās Abhāzijā un Chinvali reģionā, kur ir Krievijas militārās bāzes, karavīri, un, kas atrodas tikai 30 kilometru no Gruzijas galvaspilsētas Tbilisi. Viņiem nevajag militāro iebrukumu.
Veids, kā viņi iejaucas Gruzijā, ir cits – kiberuzbrukumi, propaganda, finansējot nelielas grupas, kas rada visādas nekārtības un jukas sabiedrībā. Tas ir veids, kā Krievija var darboties, nemaksājot to augsto cenu, ko prasa tiešs uzbrukums.
Tāpēc ir tik ārkārtīgi svarīgi, ka Gruzija saņem šo Eiropas Savienības kandidātvalsts statusu, lai Krievija nesaņemtu šo nepareizo signālu, ka var pie mums darīt, ko grib. Tas ir tik ļoti svarīgi Gruzijas stabilitātei un nākotnei.
Vai arī Ukrainai ir jākļūst par Eiropas Savienības dalībvalsti?
Protams! Krievija jau ir zaudējusi karā, redzot, kāda ir Ukrainas un tās cilvēku spēja pretoties, kāda ir tās drosme. Tas ir īsts pazemojums Krievijas militārajiem spēkiem. Ukrainas atvērtība gan Eiropas Savienībai, gan NATO ir arī veicinājusi mums visiem šo tuvināšanos organizācijām. Tam visam, protams, būs vajadzīgs laiks. Taču jau tagad Ukrainai ir parādījusi, ka ir Eiropas aizsargmūris.
Kā jūs palīdzat Ukrainai?
Gruzijas sabiedrība ir parādījusi tik lielu atbalstu, cik vien varējusi, tajā skaitā izejot demonstrācijās ielās Ukrainas solidariātei, mēs esam uzņēmuši arī ukraiņu bēgļus. Ir arī lietas, ko mēs nevaram atļauties, tā kā mums pašiem ir okupētas teritorijas, un tas ir tiešu militāru palīdzību. Individuāli daudzi gruzīni karo Ukrainas pusē, vairāk nekā no citām valstīm. Protams, tā ir viņu pašu individuāla izvēle. Bet mēs un es personiski, nekad nelaižu garām iespēju demonstrēt solidaritāti ar Ukrainu.
Vēlos jums pavaicāt par vēl vienu ģeogrāfiski un politiski sarežģītu konfliktu Kalnu Karabahā. Kā šis konflikts ietekmē Gruziju?
Tas, protams, mūs ietekmē, jo tas ir Kaukāza reģions, un tam ir jābūt stabilam. Mūsu teritorijā ir lielas gan armēņu, gan arzerbaidžāņu kopienas, tās dzīvo tuvu abām šīm valstīm. Gruzijas politika vienmēr ir bijusi nepieļaut abu šo valstu savstarpējo konfliktu Gruzijas teritorijā. Tajā pašā laikā mēs noturam līdzsvaru, lai varētu sniegt atbalstu viņu attiecībām. Mēs saprotam, kādu traģēdiju piedzīvo armēņi.
Un nākotnei ir svarīgi, lai Armēnija beidzot saprastu, ka Krievija nav tā valsts, kurai varētu uzticēties un kuru viņi gadiem uzskatīja par sava valstiskuma un drošības garantētāju. Tas nozīmē, ka Armēnijai nav cita ceļa, kā vien Eiropas perspektīva, ko ir izvēlējusies arī Gruzija.
Tāpēc viss, kas notiks ar Gruziju tuvākā laikā, būs ļoti svarīgs piemērs arī Armēnijai, proti, uz ko cerēt. Un es ceru, ka mēs varēsim šīs cerības piepildīt.
Armēnija vienā brīdī jau bija gatava parakstīt Asociācijas līgumu ar Eiropas Savienību, un es ceru, ka tā būs arī viņu nākotne.
Vēl viena lieta, ko es gribu pateikt, ir, ka kādu dienu, un es ceru, ka tas būs drīz, un tas būs ukraiņu rokās, proti, kad notiks sarunas par tālāko mieru, es uzskatu, ka būtu svarīgi, lai visa pamatā ir prasība Krievijai aiziet no visām okupētajām teritorijām.
Jo, ja tas nenotiek, tad tas nozīmē, ka Krievija turpinās būt tāda, kādu mēs to pazīstam tagad ar tās imperiālistiskajām ambīcijām.
Krievijai, lai tā izbeigtu savu imperiālistisko spiedienu uz kaimiņiem, ir jāatgriežas savā teritorijā un tur arī jāpaliek.
Bet līdz šim nekas tāds nav noticis. Tas ir ārkārtīgi svarīgs nākamo miera sarunu aspekts, kad Ukraina būs nolēmusi, ka ir atguvusi visas savas teritorijas.
Jūs esat pirmā sieviete Gruzijas prezidenta amatā. Ko tas jums nozīmē, īpaši esot šajā amatā laikā, kad Eiropā ir karš?
Man tas ir normāli, es to neredzu kā revolūciju. Un īpaši Gruzijā tā nav. Bet nākotnē ir svarīgi vairāk sieviešu redzēt valdībā, īpaši šajā laikā, jo es domāju, ka sievietes var mainīt starptautiskās attiecības. Es nesaku, ka sievietes ir labākas par vīriešiem, taču reizēm sievietēm ir cits skatījums, un balanss ir ļoti svarīgs. Tāpēc sievietēm vairāk vajag būt valdībā. Kad es kļuvu par prezidenti, man šķiet, ka sieviešu šajos amatos bija vairāk, nekā tagad. Tas ir svarīgi starptautisko attiecību labā.
