Paslēpties var nepagūt

Arī Ukrainas neatkarības diena, 24. augusts, valsts dienvidaustrumu pilsētā Zaporižjā sākās nemierīgi. Viena pēc otras skanēja gaisa trauksmes. Taču cilvēki tām lielu uzmanību nepievērsa – ielās daudz automašīnu, parkos rotaļājās bērni.

Vietējie iedzīvotāji stāsta, ka pilsēta atrodas tik tuvu frontei, ka nereti gaisa trauksmes sāk skanēt jau pēc tam, kad uzbrukums pilsētai ir noticis. 

No okupētajām teritorijām izšautās raķetes Zaporižju sasniedz dažu desmitu sekunžu laikā, un tik ātri par šādu uzbrukumu iepriekš brīdināt ir ļoti grūti.

Latvijas Radio apmeklē kādu daudzstāvu dzīvojamo ēku kvartālu Zaporižjā, kas pērn 8. oktobrī tika smagi izpostīts raķešu uzbrukumā. 

Viena deviņstāvu dzīvojamā ēka – pēc skata tieši tāda pati, kādu netrūkst Latvijā – kā tāda vafele pāršķelta pa vidu uz pusēm.

Danils: Visu uzcelsim no jauna!

Bet tāpēc dzīve šajā pilsētas daļā nav apstājusies – šobrīd apkaimē esošās ēkas, kuras bija iespējams saglābt, tiek remontētas. Pagalmā strādā ekskavators, pie namiem rosās būvnieki, bet ēkās joprojām dzīvo cilvēki. Arī pusaudži.

"Uzlidojuma laikā mēs te ar tēvu atskrējām. Glābām. Bija ļoti daudz stiklu, bija ļoti daudz visa kā. Bija tāda kustība, bija ļoti daudz ātrās palīdzības automašīnu. Zem gruvešiem cilvēki kliedza (..) Tas ir paciešams, bet ļoti žēl cilvēku, kas cieta tajā," stāstīja Danils. 

Uz jautājumu, kā viņš šobrīd jūtas pamatīgi sagrautajā, bet nu remontētajā kvartālā, Danils atzina: 

"Labāk ir, bet nu vienalga – kad bombardē dzīvojamās mājas, tas tomēr no viņu puses [Krievijas] ir necilvēcīgi.

Toreiz, kad bija trieciens pa šejieni, bija skaidrs, ka ļoti daudz cilvēku gāja bojā. Pa televizoru teica, ka šeit nomiruši aptuveni 30 cilvēku, bet reāli varētu būt ap kādiem 50. Neviens taču nezina, cik tur bija cilvēku iekšā. Tā – žēl, bail. Nezinu, kas būs tālāk. Tā [raķete] taču var kaut vai tagad uz šejieni atlidot, neviens taču neko nezina."

Tomēr, neskatoties uz visām pašreizējām grūtībām, nākotnē  Danils raugās optimistiski: "Jā, [visu] uzcelsim! Es būšu galvenais par to. Es visu šo būvēšu!"

Ukrainas nākotni redz Eiropas Savienībā

Ko atjaunot un celt no jauna Zaporižjā pietiks gadiem, bet šobrīd lielākais izaicinājums pilsētai ir pārdzīvot smago kara periodu.

"Visi gaida un ļoti cer uz uzvaru. Visi no adekvātajiem ukraiņiem, kas var, tajā skaitā mūsu reģionā, visos iespējamos veidos strādā uzvarai," sacīja Latvijas goda konsuls Zaporižjā Jurijs Podgornijs.

Viņš ir vietējais uzņēmējs, kas Ukrainas nākotni redz Eiropas Savienībā un ar prieku pirms pāris gadiem uzņēmās pārstāvēt Latviju šeit, Ukrainas dienvidaustrumos. Kopš tā laika viņa birojam blakus esošajās telpās līdzās Ukrainas karogam plīvo arī Latvijas valsts karogs.

Pamatīgas pārmaiņas 10 gadu laikā

"Esmu ļoti pateicīgs Latvijas pusei, ka tā manā personā izvēlējās Latvijas pārstāvi Zaporižjā. Zaporižjai pārstāvis no Eiropas Savienības bija ļoti svarīgs, bet tagad tas ir īpaši svarīgi. Tagad to daudzi, starp citu, sāk saprast, jo

Zaporižja bija tāda, negribu teikt, ka prokrieviska pilsēta, bet tāda diezgan... Mums te 2014. gada janvārī arī bija mēģinājums ieņemt apgabala administrāciju. Zaporižjas iedzīvotāji izgāja un aizdzina tos nožēlojamos cilvēkus, kas te mēģināja sagrābt [varu]. Ukrainas drošības dienests, policija nepārdeva Ukrainu,"

skaidroja Podgornijs.

Podgornijs atceras, ka ap 2014. gadu Zaporižjā klusējošais Krievijas atbalstītāju pulks bijis ievērojams, jo daudzi lielie uzņēmumi pilsētā pamatā bija orientēti uz Krievijas tirgu. Taču kopš tā laika situācija pilsētā ievērojami mainījusies. 

"Līdz 2014. gadam reti kad varēja dzirdēt ukraiņu valodu uz ielas. Tagad ukraiņu valoda ir visur.

Īpaši – tā kā Zaporižjā ir ļoti daudz bēgļu – viņi, kā likums, visi runā ukrainiski, lai arī tur [savās mājās], visdrīzāk, runāja krieviski. Viņi ir kā etalons jeb liecinieki tam, ko ar viņu mājām izdarījuši orkistānas pārstāvji," turpināja goda konsuls.

Pateicas par Latvijas sniegto palīdzību

Latvijas goda konsulāta darbinieki Zaporižjā palīdz koordinēt palīdzības kravu nonākšanu pie karavīriem, mediķiem vai dažādiem dienestiem, kas turpina darbu kara apstākļos.

Zaporižjas policijas pulkvežleitnants, galvenās policijas pārvaldes Apgādes centra priekšnieks Andrijs Rizjanovs stāsta, cik smagi tas ir: 

"Nav tādas dienas, kad mēs varētu atļauties atslābināties. Visu laiku esam modri.

Policisti vietās, kur notikuši sprādzieni, ierodas, fiksē notikušo, tāpat operatīvi reaģē uz iedzīvotāju rīcību, lai nodrošinātu kārtību un drošību. Policisti ar savu transportu pastāvīgi dodas uz zonu – piegādā humāno palīdzību, zāles cilvēkiem, kas joprojām atrodas frontes līnijā, vietās, kur notiek karadarbība."

Zaporižjas policija ir ļoti pateicīga par Latvijas Valsts policijas uzdāvinātajām un organizācijas "Uzņēmēji mieram" piegādātajām piecām policijas automašīnām. 

"Tā ir tāda palīdzība, kas uzreiz uzlabo mūsu mobilitāti un ātrumu. Jūs saprotat, ka tad, kad sākās karš, turpat 300 transporta vienības palika okupētajā teritorijā," sacīja Rizjanovs.

Podgornijs piebilda, ka 75% apgabala joprojām atrodas okupācijā: "Viss, kas tur bija uz vietas pilsētās, tas tur arī palika."