ĪSUMĀ:
- Izraēlas un palestīniešu konfliktam ir ļoti senas saknes.
- Gan ebreji, gan musulmaņi uzskata Jeruzalemi un Svēto zemi par savu teritoriju.
- Izraēla uzsver, ka tikai pašiem sava valsts var garantēt ebreju tautas drošību.
- Konfliktu saasina cīņa par ierobežotiem ūdens resursiem.
- Tuvo Austrumu paražas rosina uz vardarbību atbildēt ar vēl lielāku vardarbību.
"Hamās" sarīkotais slaktiņš Izraēlas dienvidos demonstrēja Rietumu sabiedrībai šokējošu vardarbību. Netika saudzēta pat grūtniece un viņas nedzimušais bērns, cieta veci cilvēki un bērni.
Par spīti masīvai Gazas joslas bombardēšanai, ko veic Izraēlas armija, "Hamās" pagaidām negrasās atbrīvot sagūstītos ķīlniekus. Ja vieni apsūdz Tuvo Austrumu kultūras un reliģijas īpašā nežēlībā, citi meklē attaisnojumu, apelējot pie ieilgušas palestīniešu teritoriju okupācijas un palestīniešu izmisumu par nākotnes perspektīvu trūkumu.
Tomēr Tuvo Austrumu konfliktā, proti, vardarbīgās sadursmēs un karos, kas pieņemas spēkā līdz ar Izraēlas valsts dibināšanu, ir dažādi faktori. Dažus no tiem aplūkosim, sadalot nosacītās grupās – "ūdens" un "reliģija".
Starta šāviens karam
Raksturīga paša Tuvo Austrumu konflikta iezīme, kā arī komentētāju kļūda – uzskatīt par konflikta cēloņiem to, ko konflikta dalībnieki pārmet viens otram.
Kariem, protams, ir tā saucamais "casus belli". Šis latīņu valodas vārdu savienojums apzīmē tādu rīcību vai notikumu, kas tiek piesaukta par iemeslu mesties karā vai attaisnojumu tam. Piemēram, Austroungārijas erchercoga Franca Ferdinanda nogalināšana Sarajevā 1914. gada 28. jūnijā.
Taču šis notikums bija "tikai" starta šāviens līdz tam nepieredzēta apmēra militāram konfliktam, kas aptvēra visu Eiropu un izplatījās pat ārpus tās (tādēļ ieguva nosaukumu "pasaules karš"). Tieši tāpat arī Tuvajos Austrumos.
Izraēlas ministru ierašanās Jeruzalemes musulmaņu svētvietā vai pat bieži piesauktā palestīniešu apdzīvotās teritorijas okupācija (kas nelīdzinās tai okupācijai, kāda bija Latvijā padomju laikā) nekādi neizskaidro pirmos arābu valstu karus pret Izraēlu, kad palestīniešu teritorijas vēl nemaz nebija okupētas.
Tikai sava valsts var pasargāt ebreju tautu
Akra, ko izraēlieši sauc par Ako, ir sena osta un jūras cietoksnis mūsdienu Izraēlas ziemeļos. Ako daudzslāņainā arhitektūra un daudzkārtēja nonākšana no vienām iekarotāju rokām citās daudz pastāsta par Svētās Zemes vēsturi un pat nedaudz paskaidro Tuvo Austrumu konfliktu un tā sakarā skanošo retoriku.
1291. gadā (tātad kādus 90 gadus pēc tam, kad ziemeļu krusta karu dalībnieki izveidojuši bīskapiju Daugavas krastos, ko nu zinām kā Rīgu) Akra krīt turku mamluku rokās. Mamluku sultanāts bija ārkārtīgi interesanta un savā laikā ļoti ietekmīga un sekmīga valsts.
Tās teritorija aptvēra lielāko daļu mūsdienu Ēģiptes, bet sniedzās abpus Sarkanajai jūrai, ietiecoties pat vēsturiskās Armēnijas karalistes zemēs. Pēc Konstantinopoles (mūsdienu Stambulas) krišanas izveidojas jauna centralizēta – turku Osmaņu impērija.
Līdz pat tās sabrukumam 20. gadsimta sākumā gan Akra mūsdienu Izraēlas ziemeļos, gan Gaza dienvidos bija Osmaņu impērijas zemes. Pēc tam pāris desmitgades okupācijas vara bija Britu impērija, kas tam guva ANO priekšteces – Nāciju Līgas mandātu.
Pēc Otrā pasaules kara beigām, nākot atklātībā holokausta šausmām, beidzot tiek pasludināta neatkarīga Izraēlas valsts, atzīstot, ka tikai sava valsts var pasargāt ebreju tautu.
Tūdaļ pat sākas karš, jo arābu kaimiņi nevēlējās pieļaut jaunizveidoto ebreju valsti, kas tolaik bija paredzēta mazākā teritorijā, nekā ebreji apdzīvo šodien.
Arābi negribēja pieļaut ebreju valsts izveidošanu
Izraēlas armija vēl tikai veidojās, tostarp no visai grūti pakļaujamu pagrīdes kaujinieku bāzes (tie izrasīja arī vairākus slaktiņus arābu ciematos), trūka ieroču un apgādes. Izraēlai tolaik nebija ASV un citu Rietumu pasaules lielvaru atbalsta.
Kara iznākums bija tāds, ka Izraēla nosargāja teritorijas, ko tai atvēlēja Nāciju Līga un briti. Taču palestīniešu apdzīvotajā Rietumkrastā neizveidojās palestīniešu valsts. To okupēja Jordānijas karaliste. Turpretim Gazas joslu savā kontrolē paņēma Ēģipte.
Šķiet – izdevīgs brīdis izveidot palestīniešu valsti, taču to neviens negribēja pieļaut, jo tas nozīmētu atzīt Izraēlas pastāvēšanu.
Kaimiņvalstu kari ar Izraēlu turpinājās vēl vairākkārt. 1967. gada jeb tā sauktā Sešu dienu kara iznākums radikāli izmainīja Izraēlas un reģiona vēsturi. Tas bija jau trešais arābu valstu karš pret vēl arvien nelielo, taču nu jau moderno un kaujiniecisko Izraēlas valsti.
Izraēla arī sāka baudīt Rietumu partneru atbalstu, kā arī, nostiprinot savas pozīcijas un atņemot taktiskas priekšrocības uzbrukumos, pati okupēja arābu kaimiņu iepriekš sagrābtās palestīniešu teritorijas.
Galu galā Izraēlai izdevās atrisināt attiecības ar Jordāniju un Ēģipti, ar abām kaimiņvalstīm tika noslēgti miera līgumi. Lai gan Izraēlā to sauc par "auksto mieru", tomēr kopumā valstīm ir gluži laba sadarbība daudzos, tostarp ekonomikas jautājumos.
Un, lūk, parādās arī ūdens nozīme!
Izraēlas lielais dārgums
Pat visvienkārāšākā Tuvo Austrumu reģiona karte ļauj saprast, ka, nerunājot par lielajām pilsētām un piekrastes daļu, galvenā šī reģiona problēma ir nevis zemes, bet gan ūdens trūkums.
Starp citu, pat nacionālisms, kas kļuvis par raksturīgu iezīmi palestīniešu saukļos, nav tipisks šim reģionam. Nacionālisma politika bija britu un franču mērķtiecīgi importēta, lai ar tās palīdzību sašķeltu Osmaņu impēriju. Tā rezultātā radās arī jauna veida idejas islāma domā, kurā ir atrodamas kustības, kas uzstāj, ka nepieciešams atjaunot vienotu kalifātu, kas apvienotu visas arābu un pat musulmaņu zemes.
Bet ir arī pretējā nometne, kas tā dēvētās islāmiskās ummas (jeb islāma nācijas) ideju uzskata kā visaptverošu ideoloģisko ietvaru, tomēr redz vietu arī mūsdienu valstij un tās iedzīvotāju kā vienotas nācijas izpratnei.
Ja Izraēlas dienvidos plešas Negeva tuksnesis, tad ziemeļos ir gan kalni, gan daudz zaļuma. Te atrodas Izraēlas liels dārgums – dziesmās apdziedātā valsts lielākā ūdens tilpe Kinnereta ezers. Bībelē saukts par Galilejas jūru, kurā, saskaņā ar kristīgās baznīcas uzskatiem un Jaunās Derības tekstiem, Jēzus ir gan savaldījis vētru, gan citā reizē gājis pa ūdens virsmu.
Ezeram cauri tek ūdeņiem bagātā Jordānas upe. Tā arvien ir iecienīts kristiešu svētceļnieku ceļamērķis, jo šeit Jānis Kristītājs Jordānas ūdeņos kristījis Jēzu.
Ūdens trūkums kā konfliktu cēlonis
Jordānas upe ir vitāli svarīga dzīvības artērija vienlaikus Izraēlai, Rietumkrastam, daļai Sīrijas un Libānas. Ūdens resursu dalīšana bija viens no pirmajiem jutīgajiem jautājumiem, kurā bija jāiesaistās amerikāņiem.
1953. gadā, proti, piecus gadus pēc Izraēlas nodibināšanas un pirmā arābu kara ar Izraēlu, ASV nosūtīja īpašo sūtni Eriku Džonstonu par vidutāju ūdens jautājumā. Pie tā saucamā Džonstona plāna pieturējās arābu valstis, kā arī Sīrija un Izraēla līdz pat 1967. gada karam.
Pēc tam Izraēla ievērojami palielinājusi savu Jordānas ūdeņu tiesu, kā arī radījusi unikālu Nacionālo ūdensapgādes sistēmu, kas nodrošina ūdeni no Izraēlas ziemeļiem arī tuksnešainajos valsts dienvidos.
Arābu valstis kritizējušas Izraēlu par to, bijuši arī bruņoti konflikti, kā arī pārmetumi, ka šāda ūdens izmantošana pasliktinot stāvokli palestīniešu un Jordānijas zemniekiem.
Izraēla gan šos pārmetumus noraida un pat izmanto ūdeni un zemi kā argumentu sarunās ar apkārtējām valstīm par attiecību normalizēšanu.
Kā uzskata viens no vadošajiem pētniekiem attiecībā uz Jordānas upes baseina ūdeņu sadali Vašingtonas Palestīnas studiju institūtā Šarifs el-Mūsa: "Ūdens trūkums un tā ietekme uz zemes vērtību, par kuru puses strīdās, padara to par iemeslu konfliktiem kopš arābu-izraēliešu konfliktu pirmssākumiem...
Jebkādam pastāvīga miera risinājumam starp valstīm, kas izmanto Jordānas upes baseina ūdeņus, būs jāatrisina ūdens jautājums."
Tikām jau šobrīd Izraēlai ir atsevišķa vienošanās ar Jordāniju par piekļuvi bagātīgajiem Izraēlas ūdens resursiem. Ir arī noslēgta vienošanās par sadarbību, Jordānijā saražoto saules enerģiju mainot pret ūdeni. Bet šī gada novembrī bija paredzēts noslēgt vēl vienu, šoreiz trīspusēju vienošanos "ūdens pret enerģiju" darījumā starp Izraēlu, Jordāniju un Apvienotajiem Arābu Emirātiem.
Ne velti arvien labākas attiecības ar arābu valstīm min kā vienu no galvenajiem iemesliem, kādēļ "Hamās" savu uzbrukumu sarīkoja tieši tagad, turklāt tik liela mēroga uzbrukumu – jo labākas būtu Izraēlas attiecības ar arābu kaimiņiem, jo mazāk atbalsta dažādiem teroristiskiem un kaujinieciskiem grupējumiem palestīniešu teritorijās.
Vai islāms ir īpaši vardarbīga reliģija?
Islāma sakarā ļoti bieži izskan radikāli pretēji viedokļi, no vienas puses, vainojot šo reliģiju tās sekotāju vardarbīgumā, no otras puses, uzstājot, ka runa par reliģiju, kuras būtību veido doma par mieru un ka tas iekļauts pat tās nosaukumā.
Patiešām, semītu valodās vārds "miers" tiek lietots uzkrītoši bieži. Tas kalpo arī par sveicienu gan arābiem – "Salām!" (radniecīgs vārds "islāms"), gan ebreju valodā – ivritā – "Šalom!"
Tomēr gan ebreji, gan viņu brālēni – arābi (abu reliģiju sekotājiem viņu ciltstēvs ir Ābrams) nāk no nomadu, proti, klejotāju kultūrām.
Kultūru pētnieku vidū diezgan izplatīta hipotēze, saistot klejotājus-lopkopjus ar pastiprinātu vardarbības un agresijas līmeni, vismaz šo kultūru senāku sakņu un priekšstatu līmenī.
Pamatojot šo domu, tiek apelēts pie lopkopības neizbēgama principa – nepieciešamības atjaunot ganāmpulku. Ja neizdodas vienoties par jauna vaislas materiāla iegādi, to galu galā nākas nozagt. Vienlaikus tieši lopu zādzības šajās kultūrās bieži ir starp vissmagākajiem noziegumiem.
Tas tādēļ, ka, aizejot bojā ganāmpulkam, aiziet bojā visa kopiena. Tādējādi tas ir pat bīstamāk par slepkavību vai sievas zādzību. Šādi principi ir vērojami arī pie citām lopkopju tautām, piemēram, Kaukāzā, Etiopijā un citviet.
Uz vardarbību jāatbild ar vēl lielāku vardarbību
Tomēr Tuvajos Austrumos tam klāt nācis vēl viens faktors – ūdens trūkums. Pat vislabākie vaislas lopi ātri aizietu bojā, ja nav ūdens.
Katra aka, katrs strauts un ūdens tilpes, it sevišķi tuksnešainākajā Tuvo Austrumu daļā, ir bijuši asiņainu cīņu iemesls.
Savu resursu aizsardzība, bet, tiem izsīkstot, – svešas cilts resursu pārņemšana, veicināja nepieciešamību dzemdēt un audzināt karavīrus, attīstīt savas armijas un vienoties ar citiem, lai apvienotu spēkus pret kādu trešo. Turklāt šādas alianses nav patstāvīgas un agrākie draugi bieži kļuva par ienaidniekiem un otrādi.
Tomass Frīdmens ir ievērojams amerikāņu žurnālists, kurš strādājis Libānā pilsoņu kara laikā, Izraēlas invāzijas laikā; darbojies arī citviet Tuvajos Austrumos un Ziemeļāfrikā. Liela daļa savu agrāko laiku pieredzes atspoguļota viņa grāmatā "No Beirutas līdz Jeruzalemei" (From Beirut to Jerusalem).
Gan šajā grāmatā, gan pavisam nesenā publikācijā laikrakstam "The New York Times" – nedēļu pēc "Hamās" palestīniešu pastrādātā asiņainā slaktiņa Izraēlas dienvidos viņš meklē Rietumu cilvēkam saprotamu izskaidrojumu dažkārt ārkārtējai vardarbībai, ko demonstrē konfliktējošās puses šajā reģionā.
Lielā mērā balstoties savos priekšstatos par reģiona vēsturi un kultūru, Frīdmens piedāvā Izraēlas, bet tāpat arī citu pušu izprašanai, izmantot jēdzienu "pārspēt trakumā" ("outcrazying").
Proti, lai uzbrucējs pārtrauktu agresijas ciklus un atgrieztos pie mierīgas sadzīvošanas, uzbrukuma upurim ir jāatbild izteikti asimetriski – nodarot uzbrucējam daudz lielākas ciešanas.
Tam vajadzētu viņu atturēt no jauna uzbrukuma, vienalga kādi apstākļi viņu motivē agresijai.
Pretējā gadījumā, proti, ja atbilde ir bikla, nenodara daudz posta, uzbrucējs gūtu pamudinājumu turpināt savus uzbrukumus arvien vardarbīgākā un plašākā apmērā.
Frīdmena tēzei netrūkst kritizētāju. Taču kaut kādā mērā tā var paskaidrot vardarbīgu sadursmju ciklus. Kā arī to, kādēļ atbildes uzbrukumos ir daudz vairāk bojāgājušo – lieli, tostarp ļoti nežēlīgi konflikti noskaņo arī paša uzbrucēja sabiedrību pret viņu, piespiež pārskatīt savus uzskatus, varbūt pat izlīgt vai panākt kādu sadzīvošanas formulu.
"Hamās" pretendē uz visu Izraēlas teritoriju
Palestīniešu kopienā darbojas gan politiskas, gan militāras organizācijas. Ir tādas, kas piekrīt divu valstu risinājumam, saglabājot tās pašas vai aptuveni tās pašas robežas, kuras starptautiskā sabiedrība paredzēja 1948. gadā atzīstot Izraēlas valsti.
Un ir tādas kā "Hamās", kas vispār neatzīst ebreju tiesības uz valsti un pieprasa sev vismaz visu pašreizējo Izraēlas teritoriju (to nozīmē palestīniešu bieži skandētais sauklis "no upes līdz jūrai", proti, no Jordānas upes līdz Vidusjūrai).
"Hamās" ideoloģija ir atvasināta no "Musulmaņu brālības" ideoloģijas, kas izveidojās un ieguva plašu sekotāju loku Ēģiptē. Šīs valsts problēmas un lielākās daļas sabiedrības milzīgo nabadzību "Musulmaņu brālība" skaidro ar kaitīgo Rietumu ietekmi un nepietiekamo sekošanu islāma ticībai un tam, kā sabiedrība būtu jāpārvalda, balstoties islāmiskos principos, pravieša Muhameda un viņa tuvāko sekotāju piemērā.
Interesanti, ka "Musulmaņu brālības" idejas apdraud arī laicīgo varu gan bagātajās Arābijas pussalas monarhijās, gan Ēģiptē, Tunisijā un vēl citās valstīs, kuru pārvaldes institūti ir laicīgi, bet augstāko līderi neieceļ vis tā sauktā šūra jeb militāro un garīgo priekšstāvju padome, bet demokrātisku vēlēšanu ceļā, ar parlamenta vai prezidenta apstiprinājumu.
Zīmīgi, ka gan Rietumkrastā, kurā valda Palestīniešu pašpārvalde ar galveno politisko spēku "Fatah", gan Gazas joslā, ko pārvalda "Hamās", vēlēšanas vairs netiek rīkotas.
Cīņa par Jeruzalemes svētvietu
Līdz ar arvien labākām ieroču tehnoloģijām, kas nonāk viņu rīcībā, palestīnieši ir guvuši lielus panākumus propagandas komunikācijas jomā. Var teikt, ka viņiem izdevies "militarizēt", proti, pārvērst par ieroci savu vēstījumu. Pat savam uzbrukumam Izraēlai "Hamās" deva nosaukumu "al-Aksas plūdi".
Tā ir tieša atsauce uz vienu no svarīgākajām musulmaņu svētnīcām - Jeruzalemes Tempļa kalnā uzcelto al-Aksas mošeju.
Svētnīca atrodas vietā, uz kurieni, kā uzskata daudzi musulmaņu garīdznieki, pravieti Muhamedu nogādāja mītiskais radījums – Buraks (no arābu valodas to varētu tulkot arī kā zibsni). Tobrīd, protams, mošejas te vēl nebija. Taču tā bija labi zināma kā (ebreju) tempļa vieta. Un līdz ar to tā ir bijusi vienīgā vieta uz zemes, kurā, kā vēsta ebreju svētie raksti, bijusi Dieva klātbūtne.
Vēl šodien ebreji lūgšanu laikā vēršas Jeruzalemes un tajā esošā Rietumu mūra virzienā – atliekām no savulaik romiešu sagrautā tempļa.
Turpretim palestīnieši pārmet, ka ebreji apgāna viņu svētnīcu, ierodoties Al-Aksas kompleksā un skaitot savas lūgšanas (kas ir aizliegts, taču to pārkāpuši pat labējie Izraēlas ministri), kā arī apsūdz Izraēlu slepenā plānā sagraut musulmaņu svētnīcu, lai tās vietā atjaunotu savu templi.
Jāpiebilst, ka Izraēlā par tempļa atjaunošanu runā tikai marginālas grupas, jo jūdaisma galvenais strāvojums vēsta, ka templi drīkstēs atjaunot tikai mesija.
Saskaņā ar jūdaisma priekšstatiem mesija vēl nav nācis. Viņa nākšana iezīmēs miera iestāšanos gan Svētajā Zemē, gan visā pasaulē. Pēc tam sāksies miera un pārticības laikmets.
Konflikts starp arābu un ebreju ciltīm
622. mūsu ēras gadā, kad Muhameda mācība negūst atsaucību dzimtajā Mekas pilsētā, viņš pārcēlās uz Medinu. Tolaik Medinas apkaimē dzīvoja arī trīs ebreju ciltis, bet ebreju skolās mācījās arī vietējās arābu elites bērni.
Muhameds cerējis pievērst ebrejus islāmam, turklāt ar pietāti izturējies pret jūdu seno mācību, ko viņi bija rūpīgi saglabājuši. Tādēļ pat pirmā kibla – virziens, kurā musulmaņi skaita lūgšanas, nebija Meka, bet tieši Jeruzaleme, proti, Tempļa kalns. Muhameds sevi redzēja kā šīs, kā arī kristiešu ticības atjaunotāju, nevis jaunas ticības nesēju.
Tomēr ebreji nepameta savu ticību. Pāris gadu laikā no draudzības un cieņas nonāca līdz lielam naidam.
"Casus belli" uzbrukumam ebreju ciltīm bija uzskats, ka ebreji kaldina slepenu plānu – apvienoties un uzbrukt Medinas arābiem.
Pirmās divas ebreju ciltis patrieca, bet pēdējo piemeklēja ļaunākais liktenis. Ebreju vīriešus nogalināja, bet sievietes un bērnus pārdeva verdzībā. Ebreji dzīvoja Haibaras oāzē, tādēļ tā iegājusi vēsturē kā Haibaras cīņa.
Visai bieži palestīniešu protestos izskan arī vārdi, kas būtu tulkojami šādi: "Haibara, Haibara, jūs, jūdi! Muhameda armija atgriezīsies!" Šie saukļi skandināti arī pēc slaktiņa Izraēlas dienvidos; ziņās nonākuši arī mītiņi ar šiem saukļiem no kaimiņvalsts Ēģiptes, kuras valdība apkaro "Musulmaņu brālību".
Agri vai vēlu visiem konfliktiem pienāk risinājums. Bieži vien tādēļ, ka vēl vakardienas ienaidnieki nonāk pavisam citu, abām pusēm bīstamu problēmu priekšā, vai arī galu galā tiek atrasta kāda sadzīvošanas formula.
Taču pagaidām vardarbībai Svētajā zemē vēl nav redzams gals un pētniekiem būs iespējas lauzt šķēpus, kā šeit ir vairāk – reliģijas vai ūdens?
