Viņš secina, ka Putina vadībā palielināsies Krievijas tehnoloģiskā atpalicība no Rietumiem un nākotnē Maskava kļūs arvien vairāk atkarīga no Ķīnas.

Dmitriju Oreškinu uz sarunu aicināja Latvijas Radio raidījumu vadītājs Eduards Liniņš.

Eduards Liniņš: Pēdējo gadu pieredze, kas pārsteigusi visu pasauli, ir tas, cik Krievija ir gatava paciest šo sava vadoņa avantūru un apgādāt viņu ar "lielgabalu gaļu". Cik ilgi Putins var paļauties uz šo, es teiktu, galveno resursu šajā karā? Un varbūt ne tik daudz laika ziņā, bet simtos tūkstošu vai varbūt miljonos neatgriezenisku zaudējumu rēķinot?

Dmitrijs Oreškins: Pirmkārt, jums jāsaprot, ka Krievija ir daudz sarežģītāka, nekā šķiet gan tiem, kas tur dzīvo, gan tiem, kas vēro procesus no malas. Es vienmēr esmu pārsteigts, kad runā par to, kas būs ar Krieviju, pēc noklusējuma paredzot, ka šie 17 miljoni kvadrātkilometru paliks kā veselums. Manuprāt, dažādām teritorijām, visticamāk, būs iespējami dažādi scenāriji.

Atbildot uz jūsu jautājumu par zaudējumiem, jau atkal – Krievija ir ļoti liela un ļoti dažāda, tāpēc zaudējumi dažādos reģionos tiek uztverti atšķirīgi, un dažādos reģionos šai ziņā ir atšķirīgs sāpju panesamības līmenis, kuru sasniedzot tie sāk kliegt.

Atšķirībā no tiem, kas Krieviju uztver emocionāli, Putina valdība ir ļoti empīriska, ļoti skaidri kontrolē procesu, tāpēc viņi saprot, ka ņemt šīs asinsnodevas no Maskavas, no Novosibirskas, no Ņižņijnovgorodas ir neizdevīgi.

Šajās pilsētās iedzīvotāji ir attīstīti, viņi ir diezgan patstāvīgi, diezgan turīgi un pat zināmā mērā izglītoti. Un jebkurā gadījumā viņi zina, ar ko sazināties un kur meklēt advokātu, lai aizsargātu savas intereses.

Un ir citi reģioni, pirmkārt jau Burjatija, Tiva, Ziemeļosetija, Dagestāna un daudzi citi, no kuriem šīs asinsnodevas ir vieglāk paņemamas.

Pirmkārt, tāpēc, ka vidējie ienākumi uz vienu iedzīvotāju tur ir ievērojami zemāki, un cilvēkam, kurš dzīvo Burjatijā – turklāt nav tikpat kā nekādas starpības, vai viņš ir etnisks burjats, mongolis vai krievs – vidējie ienākumi ir aptuveni 20 000 rubļu mēnesī, tas ir 200 eiro. Un tad viņam par karošanu Ukrainā piedāvā 200 000 rubļu, desmit reizes vairāk.

Maskavietis vēl padomās, vai iet vai neiet, piekrist, nepiekrist, bet milzīgai daļai ģimeņu šajās perifērijas teritorijās tie ir lieli ienākumi, liels kārdinājums.

Tāpēc, ja aplūkosim proporcionālo zaudējumu attiecību, kas saistīta ar karaklausības vecuma vīriešu populācijas lielumu, mēs redzēsim, ka vidusmēra maskavietim ir 30/40 reizes mazāka iespēja nomirt Ukrainas ierakumos nekā vidusmēra krievam, ukrainim, burjatam, mongolim, ebrejam, ja viņam ir sagadījies dzīvot Aizbaikālā, Burjatijā, Tivā vai Ziemeļosetijā.

Situācija ir vēl daudzslāņaināka, jo ir reģioni, kas ir patriotiskāki un militarizētāki, tajos iešana karā ir sociāli kulturāla tradīcija. Varas iestādes to zina, tāpēc cenšas ievākt šo gaļu no tiem reģioniem, kur ir mazāka iespēja saņemt protestus. Vara ir gudra, nevajag to novērtēt par zemu.

Tomēr ir skaidrs, ka process nav bezgalīgs, arī šai mucai ir dibens. Tagad, teiksim, Ukrainas specdienesti runā par vairāk nekā 400 000 neatgriezenisku zaudējumu. Britu, amerikāņu izlūkdienesti saka, ka ir 350 000 neatgriezenisku zaudējumu.

Pirmkārt, jāpaskaidro, kas ir neatgriezenisks zaudējums. Tie ir kritušie, un tie ir arī tiktāl sakropļotie, ka vairs nespēj karot, jo ir palikuši bez rokām vai kājām, un tie ir arī bezvēsts pazudušie, kas var būt krituši gūstā, bet var būt arī nogalināti, taču neatrasti, neidentificēti guļ kaut kur tur zem sniega.

Pie tam ukraiņi skaita kopā visus, kas cīnās pret viņiem, bet briti un amerikāņi skaita atsevišķi Krievijas armiju un atsevišķi tā sauktās Doneckas Tautas republikas un Luhanskas Tautas republikas armijas. Ukraiņiem tie visi ir viens un tas pats, un patiešām viņiem jau ir kopīga apgādes, vadības, informatīvā atbalsta un tā tālāk sistēma.

No starptautiskā viedokļa principā ir pareizi skaitīt t.s. "tautas republikas" atsevišķi, jo teorētiski tie ir konfliktā pret savu valsti iesaistīti Ukrainas pilsoņi.

Jā, šo jēdzienu labprāt lieto, kad runā par to, ka Ukrainā it kā notiekot pilsoņu karš, bet, kad runā par reāliem zaudējumiem, tad izliekas, ka tas viss ir viens – tie ir mūsu krievu brāļi, kuri mums jāaizsargā. Īsāk sakot, līķu plastikāta maisos acīmredzot ir kādi 100 tūkstoši. Vispārpieņemtā formula ir tāda, ka ievainoto ir trīs reizes vairāk nekā nogalināto, kas tad arī dod aptuveni 400 000 neatgriezenisku zaudējumu.

Piebildīsim, ka ASV karaspēka zaudējumi Otrajā pasaules karā, kurā tās piedalījās nedaudz mazāk kā četrus gadus, pavisam bija 405 000.

Tātad Krievija šajos divos gados ir zaudējusi apmēram tikpat daudz, cik ASV četros Otrā pasaules kara gados.

Un – nekas! Pagaidām ir tā, kā jūs sakāt, – mēs neredzam nopietna protesta pazīmes.

Mēs gan redzam nenopietna protesta pazīmes, kas draud kļūt nopietnas. Es domāju šo sievu, māšu, sieviešu kustību, kuras vēl nav kļuvušas par atraitnēm un nevēlas par tādām kļūt.

Viņas pieprasa, lai viņu vīri, kas tikuši iesaukti – un parasti tie ir brīvprātīgie, par naudu nopirktie –, lai viņi tiktu atvaļināti saskaņā ar sākotnējo norunu, kas bija darba līgums uz sešiem mēnešiem, un viss.

Bet tā kā gaļas un asiņu trūkst, tad viņus atpakaļ nelaiž ne atvaļinājumā, ne pēc līguma beigām. Sievietēm, kuras bija gatavas paciest pusgadu, acīmredzot iestājas kaut kāda protesta izjūta.

Nevajag aloties – viņas nav pret karu, viņas arī nav pret Putinu. Viņas ir pret to, ka viņu konkrētos vīrus nelaiž mājās. Tomēr agrāk viņas bija nemanāmas, bet tagad pēkšņi ir uzradušās. Un es domāju, ka šis process turpināsies, jo gaļasmašīna turpina strādāt.

Diemžēl tā strādā ne vien agresoram, bet arī tiem, kas sevi aizstāv. Bet plastmasas maisu un norauto ekstremitāšu skaits turpinās augt, un sajūsmu tas nevairos.

Turklāt sajūsmai vajag kādas ziņas par uzvarām. Nu, ir Avdijivka. Jā, viņi izziņoja šo uzvaru, bet krievu tauta visumā, kaut arī no eiropeiskās mentalitātes viedokļa uzvedas dīvaini, tomēr nav idioti.

Viņi saprot, ka Avdijivka – tā nav Berlīne. Viņi saprot, ka tā nav Staļingrada.

Latviešu klausītājiem šis vārds laikam neko neizsaka, bet krievu patriotiski noskaņotajiem klausītājiem gan – bija tāds slavens publicists, "Z" kustības līderis, "YouTube" kanāla vadītājs Andrejs Morozovs ar soctīklu pseidonīmu "Murzs". Viņa superpatriotiskais kanāls bija nopietns resurss, ar vairāk nekā 100 tūkstošiem abonentu. Un viņš uzrakstīja, ka Avdijivka ir maksājusi 16 000 līķu. Tātad, reizinot ar trīs, jūs iegūstat 45 000 neatgriezenisku zaudējumu.

Par to viņš uzreiz tika apsūdzēts valsts nodevībā un paniku raisošu baumu izplatīšanā – apsūdzības tādā īsti padomiskā stilā. Un tāpat īsti padomiskā stilā tā pulka komandierim, kurā viņš darbojās, kā rakstīja pats Morozovs, likuši saprast, ka pulkam nedos ne jaunus tankus, ne datorus, ne ieročus, jo kāds no šī pulka izplata apmelojošus izdomājumus pret Krievijas bruņotajiem spēkiem.

Šie apmelojošie izdomājumi gan ir kristālskaidra patiesība. Un ko lai dara šāds romantiski-lielvalstiski noskaņotais Andrejs Morozovs savos 42 vai 43 gados? Viņš nošāvās. Uzrakstīja pirmsnāves vēstuli, sakot, ka – "jūs mani nevarat pat nogalināt – es nošaušos pats".

Viņš acīmredzot patiesi ticēja lielvalstiskuma ideāliem. Definēja sevi kā nacionālstaļinistu; tāds eksotisks formulējums.

Un, kad nu viņš tā cīnījās par biedra Staļina diženās pagātnes gaišajiem ideāliem, par dižo valsti, bet saskārās ar tās reālo praksi, kura viņam pateica: "Klusē, mēsls, un netraucē mums ar gaļu bruģēt ceļu uz uzvaru!" – tad viņš neizturēja un nošāvās.

Būtībā jau te ir jābūt kriminālapsūdzībai par novešanu līdz pašnāvībai, bet par to, protams, neviens pat neieminas. Es gribu teikt, ka tā ir zīme, ka kaut kas notiek pat vatētās smadzenēs, lai nu neņem ļaunā mani cienījamie tautieši.

Patiesībā jau viņi tiešām ir nabaga cilvēki, paši neapzinādamies, cik ļoti ir indoktrinēti. Lai gan viņi to pašu saka par mani – ka man ir samaksāts, ka man te ir iedevuši kaudzi cepumu un ievārījuma burku.

Ir tāds motīvs, ko arī dažkārt piedēvē Krievijas sabiedrībai, ka principā liels līķu skaits, pēc analoģijas ar tā saukto Lielo Tēvijas karu, ir tas, kā tam arī jābūt. Kā gan varētu būt citādi – tā cīnījās mūsu vectēvi, nomētājot vērmahtu ar līķu kaudzēm, tā cīnāmies arī mēs. Cik dzīvīgs ir šis motīvs, cik labi ar to var strādāt?

Patiesībā tas ir ārkārtīgi dzīvīgs. 14. gadsimtā bija tāds arābu domātājs Ibn-Haldūns, kuram, starp citu, bija tas prieks personīgi sastapt Tamerlanu. Vērojot konfliktus starp toreizējo civilizēto cilvēces daļu, kuru viņš dēvēja par pilsētniekiem, un mežonīgajiem nomadiem, kuri uzbruka šīm pilsētām, Ibn-Haldūns secināja, ka nabadzīgie, neizglītotie, bet vietsēžu civilizācijas nesamaitātie nomadi cīnās labāk un efektīvāk nekā vietsēži pilsētnieki.

Viņš ieviesa jēdzienu asabijjā. To varētu tulkot kā ‘drosme’. Tie, kas ir lasījuši krievu orientālistu Ļevu Gumiļovu, pazīst šo nojēgumu ar apzīmējumu ‘pasionariāte’. Asabijjā – tā ir enerģija, brālība, solidaritāte, gatavība mirt.

Un šī asabijjā vairāk piemīt nabadzīgajiem, klejojošajiem, mazizglītotajiem ļaudīm, kuru dzīve ir tāda, ka pat dzīvību zaudēt nav īpaši žēl.

Toties viņiem ir ļoti monolīts kolektīvisms, viņi iet aiz vadoņa, jo citur viņiem nav, kur iet, viņi lepojas ar savu kaujas māku, saliedētību un nāves nicināšanu.

Savukārt vietsēžu civilizācijas ir izlutušas; kā tagad teiktu – buržuāziskojušās, tolerantas, pederastiskas, liberastiskas, kādas nu tur vēl. Visi tie vārdi, kādos tagad tiek dēvēti Rietumi. Šīm civilizācijām nepatīk karot, patiesībā karošana tām šķiet kaut kas mazliet savāds.

Tajā laikā arābu kultūrā bija modē numeroloģija, un Ibn-Haldūns nonāca pie secinājuma, ka, rupji rēķinot, reizi 120 gados, tas ir, reizi četrās piecās paaudzēs, nomadi uzbrūk pilsētām, sagrauj tās, bet tad apmetas sagrābtajās vietās un sāk tās atjaunot, jo viņiem, lai tur dzīvotu, ir jāaudzē maize, tātad vajadzīgas apūdeņošanas sistēmas un viss pārējais.

Šo 120 gadu laikā viņi kļūst vietsēži, uzsūc vietsēdīgo civilizāciju izsmalcināto maigumu, sāk lasīt grāmatas, sāk dzīvot turīgāk, un ceturtajā paaudzē zaudē savu asabijjā.

Tikmēr līdzās, kaut kur stepē, dzimst jauna barbariska orda, kas tad nāk, lai iekarotu šo pilsētu.

Šis cikls, kā uzskatīja Ibn-Haldūns, atkārtojas bezgalīgi. Patiesībā tas tā nav, jo mēs redzam, ka nomadu kultūras pamazām zaudē savu ietekmi, bet vietsēžu kultūras izplešas.

Es teiktu, ka Krievijas impērija pirms revolūcijas pilnībā sekoja šai tendencei. Tā strauji palielināja iedzīvotāju skaitu, strauji attīstījās urbanizācija.

Ja paskatās uz man tik mīļo pilsētu Rīgu, tad visas ēkas, kuras dēvējam par jūgendstila celtnēm, ir apzīmētas ar gadskaitļiem 1902., 1909., 1912., un tā tālāk. Un tas pats ir Rostovā, tas pats ir Odesā, tas pats ir Kijivā, tas pats – Maskavā un jebkurā citā pilsētā.

Citi laikmeti ainavas materiālajā atmiņā ir iezīmēti ar citām ēkām. Padomju laikus, piemēram, iezīmē piecu un deviņu stāvu ēkas gan tai pašā Rīgā, gan Maskavā, gan Sanktpēterburgā. Skatieties filmu "Likteņa ironija jeb vieglu garu!".

Un es gribu teikt, ka staļiniskais, padomju laiks – tā, protams, bija atgriešanās pie asabijjā. Uzbangojums izjūtai no padomjlaika dziesmas teksta: "Mums viena uzvara ir vajadzīga, mēs maksāsim, par cenu nekaulēsimies". Bet jūs – izputiet ar visām tām savām pilsētām, savu kultūru! Mēs nāksim, lai, kā vēl vienā dziesmā, "zemi Grenādā zemniekiem atdotu". Mēs iznīcināsim jūsu iekārtu un atnesīsim savējo – mazāk efektīvu, bet skarbāku, militarizētu, vairāk indoktrinētu, ideoloģiskāku un tā tālāk.

Tā ka tie cilvēki, kuri tagad tic Putinam un ir gatavi "par cenu nekaulēties", ja spētu paskatīties uz sevi no malas, tad droši vien sāktu domāt – vai nav par daudz manī no Zelta ordas? Bet to viņi nemāk.

Viņi saka: "Mēs bijām diženi, mēs piecēlāmies no ceļiem, visi no mums baidījās, mūs cienīja, bet tad atnāca tas nožēlojamais, pērkamais, plikpaurainais Gorbačovs un par Mārgaretas Tečeres naudu to visu sagāza."

Patiesībā, par ko es esmu patiesi pārliecināts, tas viss sabruka tieši tā paša iemesla dēļ, kādēļ sabruka Zelta orda – galvenokārt neefektīvā ekonomikas modeļa dēļ. Bet cilvēki tam netic. Cilvēkiem ir citādas galvas.

Bet es jau vispār esmu vēsturnieks un ģeogrāfs, tāpēc es domāju kategorijās, kas mērāmas vismaz paaudzēs. Protams, no ilgtermiņa perspektīvas raugoties, Putins iznīcina Krieviju.

Visas šīs runas par viņa uzvarām… Patiesībā, ja skaita uz pirkstiem, tad tās ir – viens nokosts gabaliņš no Gruzijas – Abhāzija un Dienvidosetija. Nopietni runājot – nieks. Tāpat nokosts gabaliņš no Moldovas – Piedņestra. Gribēja nokost pusi Ukrainas, ja ne vairāk, bet nu jāaprobežojas ar 18% teritorijas. Sākumā sagrāba divreiz vairāk, bet nācās atkāpties.

Bet ilgākā perspektīvā – šie paši puiši, kas ir tās asabijjā jeb pasionaritātes gara nesēji, var uzvarēt karā, bet zaudē mierlaika sacensībā. Padomju Savienība uzvarēja karā, bet zaudēja pēckara mierā, un neko tur nepadarīsi.

Un Putins visumā dara to pašu. Viņš uzvarēja Čečeniju un saņēma masu entuziasmu un sajūsmu. Viņš uzvarēja Gruziju un saņēma masu sajūsmu. Viņš piesavinājās Krimu un saņēma masu atbalstu: Krim naš! ("Krima mūsu!"). 86% iedzīvotāju skaļi aplaudēja.

Ceturtais popularitātes vilnis bija kara sākums, 2022. gada februāris un vēl daži mēneši pēc tam viņam par labu. Bet tagad ilgstošais karš ved pie kā cita.

Labu socioloģisko pētījumu ir ļoti maz, bet tas, ko redzu, liek man domāt, ka process ir nedaudz līdzīgs tam, kāds tas bija Pirmā pasaules kara laikā līdz 1916. gadam.

Sākumā jūsmošana: mēs aizsargājam pareizticīgos brāļus Serbijā no pretīgajiem vācu apspiedējiem! Viss kārtībā, cara tētiņam raksta apsveikuma adreses, notiek krusta gājieni un viss pārējais. Un pēc diviem gadiem pēkšņi smadzenēs kaut kas mainās, un ļaudis sāk runāt, ka, redz, ķeizariene tak ir vāciete, un viņai kabinetā ir telefons, kas tieši savienots ar Berlīni, un viņa par to visu pastāsta ienaidniekiem! Jo divus gadus fronte stāv nekustīgi no Rīgas līdz Černivciem, bet fabrika strādā, gaļu maļ, cilvēki dzīvo arvien sliktāk, sievas zaudē vīrus, bērni zaudē tēvus. Un cilvēki sāk protestēt, un viņa augstību imperatoru sāk knābāt visi pēc kārtas, imperatora ģimenes locekļus ieskaitot.

Tātad, man šķiet, ka mums tagad ir vieglas pazīmes tam, ka… Un varbūt jau vairs ne vieglas, jo, kad Prigožina kungs virzījās uz Maskavas pusi, to diez vai var nosaukt par vieglu pazīmi. Pa ceļam notrieca piecas lidmašīnas, vēl tur mazliet padelverējās. Tā ir zīme, ka veidojas tā saucamā kontrelite.

Interesanti, ka Prigožina kungu piebeidza, un ļaudis to uztvēra pilnīgi mierīgi. Atkal jau – šī ir citas kultūras vide. Eiropā nav pieņemts šādi izdarīties ar politiskajiem oponentiem. Bet Prigožinu nožmiedza, un – viss lieliski. Navaļniju nogalināja vai arī viņš nomira, nav lielas starpības, – arī nekas. Borisu Ņemcovu nogalināja, Annu Poļitkovsku nogalināja, Natašu Estemirovu nogalināja, Magņitski nobendēja cietumā.

Vladimirs Kara-Murza ir ieslodzīts uz 25 gadiem, kas pēc diviem viņa noindēšanas mēģinājumiem ir tikai laikā izstiepts nāvessods. "Lieliski – viņi ir ienaidnieki, tad lai mirst!" tā domā ļautiņi, kuriem pavairāk vates galvā.

Bet vatei galvā ir tāda īpatnība, ka, mijiedarbojoties ar realitāti – objektīvu, pastāvošu, acīs krītošu –, tā pamazām irst, oksidējas, sairst, trupē.

Un tā nelaimīgā blogera "Murzas" gadījums par to liecina. Ir milzīgs skaits t.s. "Z" patriotu, pavisam ne stulbu cilvēku, kuri tiešām tic, ka aizstāv savu dzimteni tur – kaimiņvalsts teritorijā. No vienas puses, viņi ir indoktrinēti, bet, no otras puses, viņi neredz, kas kontrolē viņu situāciju, kas viņus sviež kaujā, neredz iekarojumus šo masīvo gaļas uzbrukumu rezultātā. Un agri vai vēlu šī apziņa sasniedz arī t.s. dziļo tautu.

Cits jautājums, protams, ir tas, ka visi cilvēki, un mani dārgie tautieši arī, ir strukturēti tā, ka tad, kad viņu priekšstats par pasauli saduras ar objektīvo realitāti un kļūst skaidrs, ka pasaules redzējums ir neadekvāts, cilvēki uzskata par labāku pievērt acis, aizvilkt aizkaru, lai saglabātu sevī šo bildīti. Jo pazaudēt bildīti – tas nozīmē pazaudēt pašapziņu. Tas nozīmē pazaudēt sevi.

Kā rakstīja Dostojevskis: "Ja Dieva nav, tad kas es par kapteini!?" Proti, ja jau mēs esam tikai agresors, tad kāpēc vispār mūsu zēni tur mirst?

To ir grūti apzināties, bet, es domāju, ka nāksies. Es jau nemaz nerunāju par noziegumiem. Un Putina briesmīgā kļūda ir tā, ka viņš liek Krievijai kārtot šos eksāmenus, kurus tā nevarēs nokārtot.

Ja pieņemam, ka putinisms tā vai citādi var pārdzīvot šo karu un izdzīvot vairāk vai mazāk ilgtermiņā, tad Krievijai tas nozīmē pārvērsties par Ķīnas vasali vai, jebkurā gadījumā, par tuvu sabiedroto. Kopumā tas, protams, ir saistīts ar lielo jautājumu, vai būs jauns aukstais karš ar Ķīnu kā Rietumu pretspēku centrs, kas nebūt nav aksioma. Bet vai Krievijas sabiedrība ir gatava tam, ka viņi kļūst par Padebešu impērijas piedēkli?

Eduard, to redzat jūs. Krievijas sabiedrība to neredz. Krievijas sabiedrība domā un stāsta pati sev, ka – mēs ceļamies kājās no ceļiem, mēs esam atteikušies pakļauties diktātam; ASV, Lielbritānijas, Latvijas, Igaunijas, Lietuvas... Visi, visi gribēja mums kaut ko uzspiest, bet mēs to nepieņemam, mēs atsakāmies.

Ideja, ka tā rezultātā mēs kļūstam par Ķīnas satelītu, mūsdienu Krievijas sabiedrībai ir pavisam sveša. Viņi nevēlas par to domāt.

Jums, no ārpuses skatoties, tāds pieņēmums, protams, ir loģisks.

Ko var gribēt, ja valstij ir mazāk par 2% no pasaules kopprodukta? Ko var gribēt, ja Krievija ir viena no retajām, ja ne vienīgā no lielajām valstīm, kurā iedzīvotāju skaits samazinās? Šogad, pēc oficiālās statistikas institūcijas "Rosstat" datiem, iedzīvotāju skaits samazinājies par 240 000 cilvēku. Pagājušajā gadā Krievijā bija mazākais jaundzimušo skaits šajā gadsimtā – 1,26 miljoni.

Un ko var gribēt, ja ir karš, ja sieva nevar, negrib laist pasaulē bērnu bez vīra? Ko var gribēt no valsts, kurā aizstāvēto disertāciju skaits gada laikā ir samazinājies par 22 procentiem? Jo zinātnieki aizbrauc. Vai iet karot, ja ir patriotiski noskaņoti – jauni puiši, kas aizstāv kandidātu disertācijas.

Bet lielākoties viņi ir kvalificēti cilvēki un saprot, ka ierakumos viņus iznīcinās, bet tādā Francijā, Lielbritānijā, Vācijā, Zviedrijā un Nīderlandē viņi atradīs darbu, jo zina svešvalodas, šo to ir apguvuši.

Tātad Krievija faktiski pārvēršas par otrās šķiras valsti, bet mentāli izjūt, ka ceļas kājās no ceļiem.

Tas pats ir Ķīnas sakarā. Krievija ir zaudējusi augstākās klases gāzes un naftas tirgus, zaudējusi to cauruļvadu impēriju, kuru Putins ilgu laiku būvēja, lai nožņaugtu Eiropu šo metra diametra cauruļu tērauda apskāvienos un pakļautu sev. Tagad visa šī impērija pārvēršas metāllūžņos, jo gāze tur nenonāk. Gāze tagad plūst uz austrumiem – uz Ķīnu, arī nafta.

Protams, tas ir lētāk, ar lielām atlaidēm, bet, tā kā Krievijā ir daudz naftas, un kopumā Krievija ir nenormāli bagāta valsts, viss ir labi – tiekam galā. Tas ir iemesls tādam Putina un viņa atbalstītāju optimismam, taču, es vēlreiz saku, esmu cilvēks, kas pieradis domāt ilgstošu periodu perspektīvā.

Pēc šī ideoloģiskā pacēluma nāks zināmas paģiras, vilšanās un kritums. Tas neizbēgami nāks, jo darbaspēka resursi ir izsmelti, materiālie resursi ir izsviesti ieroču ražošanā.

Diez vai nafta sadārdzināsies, bet naftas pārdošanas apjomi samazināsies, jo tirgus, kurus Krievija ir atstājusi, ieņem konkurenti.

Krievijai paliks viens logs uz pasauli – Ķīna tepat līdzās, un Indija, varbūt Pakistāna. Un, cik lielā mērā Krievija būs Ķīnas satelīts, tas ir atklāts jautājums. Jo Ķīna domā vēl ilglaicīgākās kategorijās nekā jūsu padevīgs kalps.

Starp citu, savulaik Ķīna izcili, saskaņā ar Ibn-Haldūna likumu, sagremoja Čingizhana pēcnācējus, kuri bija to sagrābuši, un pārvērta tos par Ķīnas Juaņu dinastiju. Tādā pašā veidā tagad Ķīna gremo Krievijas Tālo Austrumu teritorijas. Tās pat nevajag iekarot, jo cilvēki no turienes aizbrauc, depopulācija tur notiek straujāk nekā citur Krievijā. Un pret Putinu tur ir vairāk pretenziju nekā jebkur citur Krievijā, tikai mums par to nestāsta. Par to liecina, piemēram, vēlēšanu statistika.

Minimāls atbalsts Putinam ir tieši Piejūras novadā un Habarovskas novadā. Visi atceras notikumus ar Habarovskas novada gubernatoru Furgalu.

Ķīnai visa Krievija nemaz nav vajadzīga, un tā arī netaisās to iekarot, bet tas, ka Krievija būs no tās ekonomiski atkarīga, ir vienkārši acīmredzams fakts.

Kur citur mēs liksimies ar to savu petroleju?

Tā ka Putins stāsta ļoti uzvarošus stāstus, īpaši vēlēšanu priekšvakarā, bet ir objektīvā realitāte. Mans uzdevums ir redzēt objektīvo realitāti, un es domāju, ka Ukrainas karš nodarīs milzīgu ļaunumu un postu Ukrainai – protams, kā jau agresijas upurim.

Bet man šausminošākais ir tas, ka vēl lielāku ļaunumu un kaitējumu tas var nodarīt Krievijai – gan demogrāfiskā, gan mentālā, gan zinātniskā un tehnoloģiskā jomā. Krievija uz savu "apbrīnojamo" panākumu fona kaujas laukā jau ir zaudējusi ieroču tirgu. Piemēram, Indijā viņi agrāk pārdeva ieročus par 15 miljardiem gadā, bet tagad šie tur skatās, kas notiek kaujas laukā, un saka: "Ziniet, mūs kaut kā ne pārāk interesē tie jūsu tanki, mēs labāk pirksim amerikāņu vai kādus citus."

Tās pašas mikroshēmas visas tiek pirktas ārzemēs, un izslavētās lidmašīnas, ar kurām lido Vladimirs Putins, tiek ražotas ierobežotā daudzumā un, atkal jau, galvenokārt no ārvalstu komponentiem.

Tā ka, mentālajā telpā mēs esam – o-ho-hō! Kam gribam, tam sadosim pa muti! Bet praktiskajā darbībā: nu, jā – Marjinku spējam ieņemt, varbūt pat Kupjansku.

Turpinājumu sarunai ar Dmitriju Oreškinu lasiet svētdien, 17. martā.