Nocērtot koku, tu nocērt vienu dzīvību – tā pēdējos gados saka Āfrikā, kur katru gadu aizvien spēkā pieņemas karstuma un līdz ar to neražas periodi. Senegāla, Āfrikas Rietumos un Atlantijas okeāna krastā, ir viens no tiem punktiem pasaules kartē, kur klimata izmaiņas un cilvēku darbības rezultātā pārveidotā vide ir kā uz delnas redzama. Ar sausumu un tā izraisīto pārtikas trūkumu te palīdz cīnieties dažādas starptautiskas organizācijas.
Āfrikas saule ir augstu un karsē tik spēcīgi, ka grūti rast veldzi pat ēnā. Plus 44 grādi un vējš, kas brāzmām dzenā smilšu vērpetes. Sahāras tuksneša elpa ir tuvu, tā ir smaga un versmaina. Esmu vietā, kas ir gandrīz divsimt kilometru prom no Senegālas galvaspilsētas Dakāras, tuvāk ziemeļiem. Visur apkārt paveras līdzens, smilšains klajums ar nevienmērīgi izkārtotiem, zemiem, ķeburainiem kokiem, kas karstumā izkaltuši gluži balti. Pie reto koku stumbriem vietām pieplakuši vietējo ciemu mājlopi – govis un ēzeļi. Šī ir vieta, kur Senegāla sastopas ar tuksneša spēku un reizē pieslēdzas vērienīgam globālam projektam, kura izveidošanu atbalsta donori no Rietumvalstīm, proti, veido zaļo koku sienu, kas stiepsies pāri visai Āfrikai, lai apturētu Sahāras tuksnesi, kas dienu no dienas laužas dziļāk kontinentā, atstādams sausus, mirušus klajumus.
Pasaules lielākais tuksnesis izplešas
Sahāra, kas ir lielākais smilšu tuksnesis pasaulē, nevirzās uz priekšu vienmērīgā līnijā, bet uzdīgst smilšu laukumu veidā. Uz priekšu to dzen vairāki faktori, klimata izmaiņas, ko Āfrikā sāka just jau pirms 40 gadiem, un kas līdzi nes arvien pieaugošu karstumu un vēju, un spēcīgas, neauglīgas lietus gāzes. Un vēl kāds ļoti būtisks iemesls, proti, bez koku saknēm atstātā zeme, kas dabiskā veidā līdz šim pasargāja augsni no noplicināšanās. Pēdējās desmitgadēs koki ir masveidā izcirsti, un visiem šiem faktoriem līdzi nāk Āfrikas redzamākā nelaime – pārtikas trūkums un arī ilgstošs bads, kas allaž bijis par iemeslu diskusijām par to, kā to novērst, kādēļ gadiem šo postu nav bijis iespējams mainīt un kādu lomu te spēlē palīdzība no ārienes, un vai Āfrika jebkad būs spējīga sevi pabarot pati.
Cīņa ar tuksnesi
Zaļā siena, kas aizņems kilometriem lielu platību Sahāras tuksneša pievārtē, taps ilgi. To veido pakāpeniski un pēc noteiktas shēmas – vienu daļu smilšainās platības apstāda ar sausumu izturīgiem kokiem, kuru uzdevums būs aizturēt smiltis, bet daļu zemes atvēl vietējiem iedzīvotājiem, kas veido laukus, audzē dārzeņus un ar niecīgajiem ūdens krājumiem cenšas mitrināt putekļaino zemi. Brīdī, kad esam klajumā, vietējā ciema sievietes novāc tomātu ražu.
Garās dobēs, gluži kā Latvijas laukos, sasēti burkāni, dažādi zaļumi. Kopš ir šie lauki, vietējie cilvēki arī ēd labāk un dažādāku pārtiku. Lielākoties Āfrikas attālajos ciematos, kāds ir šis, pārtiek no govs un kazas piena, rīsiem un graudaugiem.
Pirms 10 gadiem lietus lija biežāk
55 gadus vecā Khaira Kaidara stāsta, ka pirms desmit gadiem šī vieta izskatījusies pavisam citādi – smilšainajos klajumos dīgusi zāle un lietus lijis biežāk, nevis kā tagad ātrās, stāvās lietusgāzēs, ūdenim līdz augsnes virskārtai nemaz nenokļūstot. Khaira atceras arī aizvadīto gadu, kad Senegāla bija viena no tām Āfrikas valstīm, kuru karstums bija izkaltējis tik sausu, ka izaudzētais sadega turpat uz lauka un valstij draudēja karstuma izraisīta tūkstošiem cilvēku bojā eja, ko pavadītu milzīgas bēgļu masas.
Cīņa ar eroziju
Senegālas pretējā galā, dienvidos, stāsti ir līdzīgi. Ciematā ar nosaukumu Kaimora, kur dzīve simtprocentīgi atkarīga no lauksaimniecības, laukus arī nolīdzina karstums un vējš, bet stāvās lietus gāzes izrāvušas platu un dziļu grāvi ciema vidū, kas divās daļās pāršķēlis pagalmus un kapsētu. Līdzīgi grāvji krustām šķērsām izvago visu ciemata apkārtnes teritoriju. Ar katru gadu spēcīgā lietus dēļ grāvji kļūst platāki un dziļāki. Lai ar to cīnītos, vietējie dodas uz lauku pārsimt metru no ciemata un no cietās, sakaltušās zemes ar dzelzs kapļiem ārā ceļ sarkanbrūnus, porainus akmeņus.
Tad ar zirgiem un ratiem tos ved uz ciematu un īpašos drāšu tīklos stiprina grāvjiem pa vidu, aizturot ūdeni un neļaujot tiem plesties plašumā. Akmeņi izdara to, kas citādi būtu jāveic koku saknēm. Uz šādu rīcību vietējos iedvesmojusi nevalstiskā organizācija ar nosaukumu "Simbiose", kas saņem Eiropas Savienības un Pasaules pārtikas programmas atbalstu. Tās vadītājs Maliks Ba ir sociologs, vada vietējo radio staciju un kritisks par to, kā viss posts Āfrikā sācies:
"Līdz ar koloniālajiem laikiem Āfrikā izteikti mainījās lauksaimniecības kultūra. Pieauga pieprasījums pēc lieliem ražošanas apjomiem metropolei. Tradicionālā lauksaimniecība kļuva par masveida ražošanu.
Ļoti ienesīga kļuva riekstu audzēšana. Taču, lai izaudzētu vienu hektāru riekstu, lauki bija jānolīdzina pliki. Bija pilnībā jāizcērt koki, jo riekstu audzēm tas nepatiktu. Un tas ir izraisījis Āfrikā masveidīgu koku izciršanu."
Gan visu Āfriku, gan arī Senegālu pēdējos gados ir pieņemts dalīt zonās – sarkanā ir tā, kur sausuma izraisītais posts ir vislielākais un cilvēku masveida bojā eja ir visdrošākā. Sarkanās zonas ir rodamas visā valstī. Viens no šādiem ciematiem, tuvāk tagad nemieru plosītajai Mali, saucas Passkoto. Tajā dzīvo vairāki desmiti ģimeņu, kas piedzīvoja aizvadītā gada sausuma postu jeb grūtos mēnešus starp niecīgās ražas periodiem.
Cērt kokus lai izdzīvotu
Lai iegūtu pārtiku, laikā, kad niecīgā raža patērēta, vietējie dodas netālajā, skrajajā mežā, kur lasa ogas un riekstus, ko pārdod vietējā tirgū, vai atkal – cērt koku, lai tiktu pie naudas un varētu nopirkt rīsus. Kad trūkums spiež pavisam smagi, sāk iztirgot lopus un jau tā trūcīgo iedzīvi.
Tirgus atrodas dažu minūšu gājienā no ciema. Un tas ir skaļš un krāsains. Paēnā no svelmes, ar lieliem drēbes siena maisiem kaklā atpūšas zirgi, skaļrunī kāds piedāvā pirkt gumijas čības, tveicē kalst bāli sarkani kautķermeņi, kāds saitē ved kazu un uz putekļainām, platām segām izbērtas koši oranžas meža ogas, ko pārdod, lai iegūtu naudu pārtikai – viens no nabadzīgā ciema rūpaliem. Vienā tirgus sānā atrodas Senegālas ciematu lielākā dzīvības artērija – augsta un dziļa aka, kurā ieliecoties nevar saskatīt ūdeni, bet lielas koka vindas un ēzeļa vilkts, ik pa brīdim augšup ceļas spainis ar pelēku, aukstu veldzi. Aku Āfrikā ir maz, tās ir zelta vērtē. Lai tiktu līdz ūdenim, ir jārokas metriem dziļi, un akas ir dzīvības centrs, ap kurām kontinentā aug un veidojas ciemati.
Passkoto ciemats ar smilšaino zemi, nabadzīgajiem un regulāri izsalkušajiem cilvēkiem atrodas pāris simt kilometru attālumā no galvaspilsētas Dakāras. Kādēļ cīņā ar sausuma izraisīto neražu saviem spēkiem neiesaistās Senegālas valdība, tā arī neviens īsti atbildi nesniedz. Taču tā ir valstī ļāvusi ienākt starptautiskajām palīdzības organizācijām, to vidū Pasaules pārtikas programmai. Programma pati valstīs neienāk, tā rīkojas vien tad, ja saņem uzaicinājumu no valdības. Kā atzīst organizācijas biroja vadītāja Senegālā Inge Breuere, tad bieži valstīm tas ir arī prestiža un goda jautājums. Pavisam nesen organizācija pārtraukusi darbu Čečenijā, kur Krievijas vadība lūgusi aiziet, jo uzskatījusi, ka darbs padarīts, taču ar Āfriku šobrīd ir citādāk, un to, ka atbalsts no ārienes būs vajadzīgs arī rīt, parīt un nākamgad, atzīst gan ciematos, gan arī municipalitāšu vadība.
"Saņemt palīdzību no ārvalstī nav nepareizi un negods, arī Francija un Spānija izmanto Pasaules pārtikas programmas atbalstu. Bet, protams, kādu dienu vietējie cilvēki vēlēsies būt neatkarīgi un nelūgt nevienam neko."
Tā saka Kaolaka reģiona mērs, kura pārvaldībā ir ciemati, kas saņem Pasaules pārtikas programmas palīdzību. Pateikt, cik ilgi Āfrikai vēl būs nepieciešama palīdzība no malas, šobrīd ir ļoti grūti, saka Pasaules pārtikas programmas Londonas biroja pārstāvis Gregs Barovs. Skaidrs ir viens – sausuma posts mazāks netop, un visi apstākļi liecina, ka Āfrika vēl ir tālu no spējas nostāties pati uz savām kājām - uzskata Gregs Barovs: "Šajā pasaules daļā dzīvojošie cilvēki vēsturiski vienmēr ir dzīvojuši ļoti grūtos klimatiskos apstākļos. Te ir grūti izaudzēt pārtiku.
Visā Sāhela reģionā pie Sahāras tuksneša ik gadu no pārtikas trūkuma bojā iet vismaz 200 000 bērnu. Cilvēki stāsta, ka agrāk postošu sausumu pieredzējuši reizi septiņos gados, taču tagad tas notiek reizi divos, trijos gados. Sausuma biežums aug lielā ātrumā."
Pasaules pārtikas programma un Eiropas Savienība, kas pēdējos gados Senegālā investējusi daudzus miljonus eiro, ir nolikusi provizorisku mērķi, proti, līdz 2020. gadam, tātad nākamo septiņu gadu laikā, Senegālā panākt tādu stāvokli, lai valsts tālāk par sevi varētu gādāt pati. Programma gan izsniedz pārtikas pakas, gan atbalsta projektus, kuru uzdevums ir palīdzēt risināt situāciju tā, lai Āfrika no palīdzības saņēmējas pamazām kļūtu par palīdzības sniedzēju pati saviem cilvēkiem.
Gan zaļā siena, gan akmens krāvumi, gan pārtikas bankas, kuras iemāca uzglabāt daļu ražas nebaltām dienām, ir daži no piemēriem – stāsta Gregs Barrovs: "Visur pasaulē, kur strādā Pasaules pārtikas programma, vietējās kopienas vienmēr ir norādījušas, ka gribētu būs spējīgas gādāt par sevi pašas. Cilvēki negrib būt no kāda atkarīgi. Viņi grib audzēt pārtiku savos laukos, kā to vienmēr darījušas iepriekšējās paaudzes. Un šāds noskaņojums ir visur pasaulē. Arī šeit, Senegālā, cilvēki negrib mūžīgi būt atkarīgi no Pasaules pārtikas programmas."
Senegālieši emigrē
Senegāla ar 13 miljoniem iedzīvotāju ir islāma valsts, un katru rītu sešos te ļaudis modina minaretu dziedājumi. Daļa iedzīvotāju ir arī kristieši, un gan šīs abas, gan cilšu reliģijas sadzīvo ļoti mierīgi. Vismaz puse no valsts iedzīvotājiem ir rakstīt un lasīt nepratēji. Taču, kā paši senegālieši saka, viņi ir runātāji, nevis rakstītāji. Analfabētisms nav šķērslis, lai dotos arī pāri ūdeņiem labākas dzīves meklējumos gan uz ASV, gan Eiropu, īpaši uz Itāliju. Tādēļ ne velti Senegālā ceļa malās redzami rindām pamesti tukši mājokļi, kuru īpašnieki vairs nav šajā kontinentā. Ja sausums un līdz ar to pārtikas trūkums valstī turpināsies, migrācija augs augumā, tā spriež Āfrikas eksperti. Turklāt pārtikas trūkumu vēl vairāk pastiprina strauji augošais dzimstības līmenis.
Senegālā ir teiciens – nocērtot koku, tu nocērt dzīvību. Vietējie atzīst, ka pēdējos gados gan koku, gan dzīvību cirsts gana. Tagad to saglābt ir milzīgas grūtības. Arī šo sezonu Senegālā paredz smagu – lielu karstumu, mazas ražas un joprojām cerību uz palīdzību no malas.
