Roberta Metsola, jūs esat jaunākā Eiroparlamenta prezidente tā vēsturē. Jūs vairākkārt esat izteikusi vēlmi pēc aktīvākas jauniešu līdzdalības mūsu demokrātiskajos procesos. Ja es jums lūgtu veltīt vienu minūti laika, lai pārliecinātu jauniešus balsot Eiroparlamenta vēlēšanās, ko jūs viņiem sacītu?
Roberta Metsola: 8. vai 9.jūnijā – atkarībā no tā, kurā dalībvalstī jūs dzīvojat, – jums būs iespēja izvēlēties, kādam nākamajos piecos gados vajadzētu būt Eiropas un jūsu valsts kursam. Eiroparlamenta locekļi balso par jautājumiem, kas ir saistīti ar jūsu ikdienas dzīvi – darbu, klimatu, nākotnes iespējām, dzīvojot un strādājot Eiropas Savienībā.
Ja jūs nebalsosiet Eiroparlamenta vēlēšanās, tad 720 deputātu vietas tiks aizpildītas tik un tā.
Ja jūs nebalsosiet, tad citi izlems jūsu vietā. Bet, ja jūs balsosiet, tad varēsiet pieprasīt atbildību no saviem ievēlētajiem pārstāvjiem. Tāpēc balsojiet, un balsojiet par to, kas ir vislabāk jūsu nākotnei.
Vairākās dalībvalstīs – Austrijā, Maltā, Beļģijā, Grieķijā un Vācijā – Eiroparlamenta vēlēšanās drīkst balsot pilsoņi, kuri ir sasnieguši 16 gadu vecumu. Vai, jūsuprāt, arī citām valstīm būtu jārīkojas tāpat?
Jūs pieminējāt manu valsti Maltu, kur 16 gadu vecumu sasniegušie drīkst balsot vēlēšanās. Es ļoti atbalstīju šo lēmumu. Es joprojām esmu pārliecināta, ka tas bija pareizs lēmums. Tāpēc ikvienā valstī, kur es tiekos ar 16 gadus veciem jauniešiem, es saku, ka viņiem ir jābūt iespējai izvēlēties, kas viņus pārstāv. Manuprāt, jauniešiem ir jābūt integrētiem pilsoniskajā sabiedrībā, lai viņi varētu izmantot savas pilsoņu tiesības un pildīt savus pilsoņu pienākumus. Ja jūs sākat vēlēt agrā vecumā, tad šo pilsoņa pienākumu apzināties visu mūžu.
Tas var izklausīties klišejiski, bet mēs smagi strādājām, lai iegūtu sev tiesības vēlēt.
Neaizmirsīsim, ka pasaulē ir vairāk cilvēku, kas nevar balsot par saviem līderiem, nekā to, kas var.
Ja jūs jautājat 16 gadus un 25 gadus vecam cilvēkam, ko viņš sagaida no Eiroparlamenta, ko viņš vēlas no Eiropas Savienības, tad atbildes ir ļoti atšķirīgas. Un mēs saņemam arī dažādus jautājumus no jauniešiem. Piemēram, kāpēc Eiropas Savienība nedara vairāk, lai nodrošinātu labāku pieeju izglītībai visās dalībvalstīs? Kādas ir manas iespējas ceļot un dzīvot citās bloka dalībvalstīs? Kāpēc ir izveidojusies ārkārtas situācija klimata jomā un Eiropas Savienība nav pietiekami ātri rīkojusies, lai to novērstu? Šos jautājumus mums katru dienu uzdod dažādi jaunieši dažādās valstīs.
Propaganda un viltus ziņas ir kļuvušas par nozīmīgu draudu demokrātiskajiem procesiem visā pasaulē. Ko Eiropas Savienība domā darīt, lai padarītu jauniešus imūnākus pret viltus ziņām un izglītotu viņus cīņā pret šo neredzamo ienaidnieku?
Jautājumi par šo tēmu dominēja manās nesenajās vizītēs Latvijā un Lietuvā – valstīs, kuras ir pieredzējušas milzīgu Krievijas propagandas pieaugumu saistībā ar karu Ukrainā.
Eiropas Savienībā ir apstiprināts Digitālo pakalpojumu akts, kas uzdod regulatoriem radīt drošu digitālo telpu visu vecumu cilvēkiem, lai viņiem būtu pieeja informācijai, kas ir precīza un ko nav radījis mākslīgais intelekts. Mēs esam pieņēmuši pasaulē pirmo mākslīgā intelekta aktu. Iespējams, mēs tā ietekmi sāksim pamanīt nevis šī gada vēlēšanās, bet nākotnes vēlēšanās, jo pastiprinās centieni izmantot mākslīgo intelektu, lai manipulētu ar vēlētāju uzvedību un izvēli.
Mēs arī redzam autokrātiski pārvaldītu trešo valstu mēģinājumus ietekmēt Eiroparlamenta darbu, tāpēc mums ir jābūt piesardzīgākiem. Nākamajiem Eiroparlamenta deputātiem tiks sniegtas instrukcijas, no kā ir jāuzmanās, kā labāk pieskatīt savas mobilās viedierīces, kā aizsargāt savus sociālo mediju kontus.
Tātad runa ir par izpratnes veicināšanu, izglītošanu, cīņu pret dezinformācijas kampaņām, kā arī jaunām likumu normām, kas ne tikai uzliek atbildību mums, bet arī uzdod mūsu partneriem tehnoloģiju pasaulē aizstāvēt patiesību, kas mums ir nepieciešama, lai vēlētāji varētu izdarīt apzinātu izvēli vēlēšanās.
Viena no tuvāko gadu prioritātēm joprojām būs drošība. Eiropas Savienības dalībvalstīs ir atšķirīga attieksme pret obligāto militāro dienestu. Piemēram, Latvijā nesen atjaunoja obligāto militāro dienestu, turpretī Maltā tāda nekad nav bijis. Kā jūs uztverat valstu iesaukšanas politiku saistībā ar Eiropas Savienības centieniem stiprināt kolektīvo drošību un sadarbību aizsardzības jomā?
Nav šaubu, ka kopš 2022. gada 24. februāra pasaule ir pilnībā mainījusies. Bet man ir arī jāatvainojas saviem kolēģiem Baltijas valstīs, tostarp Latvijā, kuri jau ilgi pirms 2022. gada 24. februāra mūs brīdināja par to, ka Eiropas Savienībai kaimiņos atrodas ļoti agresīva ekspansionistiska valsts, kas gaida, lai atkārtotu to, ko tā jau izdarīja 2008. un 2014. gadā.
Putins neapstājās 2008. gadā, un viņš neapstājās arī 2014. gadā. Neizskatās, ka viņš gatavotos apstāties arī tagad. Tas ir licis Eiropas Savienībai rīkoties, lai tā būtu labāk sagatavota, lai beidzot saprastu, ka ir vajadzīga patiesa un pienācīga aizsardzības un drošības savienība, lai nodrošinātu, ka NATO ir spējas un iespējas, kas tai vajadzīgas, lai novērstu un atturētu no iespējamiem uzbrukumiem.
NATO aliansei ir pievienojusies Somija, un mēs ceram, ka tuvākajā laikā to izdarīs arī Zviedrija, kas joprojām gaida sava pieteikuma ratifikāciju Ungārijas parlamentā. Tas mums ir svarīgi, un mēs aicinām Ungāriju to pēc iespējas drīzāk izdarīt. Tas attiecas uz NATO, taču vienlaikus tam ir milzīga nozīme mūsu diskusijās par to, kā mēs aizsargāsim sevi kā savienību.
Protams, Eiropa nav vienīgā balss NATO. Liela nozīme būs tam, kādi būs ASV prezidenta vēlēšanu rezultāti novembrī.
Mums ir jābūt gataviem scenārijam, ka Eiropa var palikt viena, mums tam ir jāgatavojas.
Ja runājam par palīdzību Ukrainai, tad Eiropas Savienība līdz šim ir nodrošinājusi Ukrainu ar 330 tūkstošiem artilērijas lādiņu, bet pašlaik tiek ražots vēl miljons lādiņu. Vai ar to pietiek? Nē. Vai ar to pietiks? Nē. Bet mūsu apņemšanās ir nelokāma.
Atgriežoties pie sākotnējā jautājuma par dalībvalstīm, kurās nav obligātā militārā dienesta, ir jāsaprot, ka to izlemj nacionālā līmenī, to nevar diktēt Eiropas Savienība. Esmu precējusies ar somu, un Somijā ir obligātais militārais dienests. Savukārt es nāku no Maltas, kas saskaņā ar konstitūciju ir neitrāla valsts, tāpēc tur nemaz nevar ieviest obligāto militāro dienestu. Katrai valstij ir atšķirīga situācija, bet katrai valstij ir arī ilgi un nopietni jādomā par savu drošību, savu pilsoņu drošību, aizsardzību un to, kā tā ir sagatavota vissliktākajam scenārijam.
