ĪSUMĀ:
- Latvijas vieglatlētu skaits augstākā līmeņa starptautiskās sacensībās arvien samazinās.
- Kvalifikācijas prasības ir augušas, nodrošināt iespējas ikdienā startēt starptautiskā līmenī kļuvis arvien grūtāk.
- Pašreizējā rezultātu lejupslīdē saskata sekas vieglatlētikas pieejamības kritumam pirms 10-15 gadiem.
- Teritoriāli arvien ierobežotā kvalitatīvas vieglatlētikas infrastruktūras pieejamība sadārdzina treniņu izmaksas.
- Arī augsta līmeņa vieglatlētiem paralēli jāmeklē cits darbs, iztika nodrošināta ir tikai Olimpiskajā vienībā iekļautiem līderiem.
- Studentu sporta nepietiekamās attīstības dēļ daudzi vieglatlētiku pamet pēc iestāšanās augstskolā.
2000. gadā olimpiskajās spēlēs Sidnejā Latviju pārstāvēja 16 vieglatlēti, aizpērn Tokijas olimpiskajās spēlēs startēja vairs tikai astoņi sportisti, bet pirms gada pasaules čempionātā zem sarkanbaltsarkanā karoga piedalījās vien seši atlēti.
Leģendārais vieglatlētikas statistiķis Andris Staģis lēš, ka arī šovasar pasaules čempionātā Latvijai varētu būt ne vairāk kā seši sportisti, bet savulaik olimpiskajās spēlēs puse delegācijas bija vieglatlēti. Vērtējot pēc sezonas līderu iekrātās vidējās punktu summas,
Latvijas vieglatlētikai labākais laiks bija 1980. gadu sākumā, kam jaunākos laikos vēl sekoja neliels kāpums ar maksimumu 2012. gadā, taču pēdējos gados gandrīz pastāvīgi turpinājies kritums.
"Nav tādas slavenības [Latvijas vieglatlētikā], nav tādu pasaules klases atlētu īsti," savu skatījumu uz situāciju sporta veidā atklāja Staģis.
Latvijas rekordists 400 metru distancē Jānis Leitis gan uzsvēra, ka ir augušas arī kvalifikācijas prasības sportistiem, tādēļ mazāks olimpiešu skaits automātiski nenozīmē zemāku līmeni.
"Manā laikā 2004. gadā, kad mēģināju tikt uz olimpiskajām spēlēm Atēnās, normatīvs [800 metros] bija minūte un 47 sekundes. Tagad tas ir jau 1:45 , ja ne vēl augstāks. Es redzēju, ka 1:47 ir B normatīvs – tas ir sasniedzams rezultāts. Tagad tiem, kas skrien 1:49, ir ļoti, ļoti grūti tikt līdz 1:45. Tas dod tādu kā demotivāciju, tāpēc jāskatās arī no tās puses. Nevaram teikt, ka uz olimpiādi Atēnās aizvedām 20 sportistus, tagad mums ir 10, tātad esam divreiz sliktāki. Nē, [tas ir] tikai tāpēc, ka mērķa dalībnieku skaits ir divreiz mazāks nekā iepriekš."
Būtisks gan ir apstāklis, ka pašlaik olimpiskajā kvalifikācijā vairs nav B normatīva. Tiem vieglatlētiem, kam nav pa spēkam izpildīt augsto kvalifikācijas normatīvu,
ir iespēja olimpisko ceļazīmi nopelnīt pēc vietas pasaules rangā, bet arī šis ceļš ir krietni sarežģījies.
Latvijas vieglatlēti neslēpj, ka pēc pasaules ranga ieviešanas daudz grūtāk ir kļuvis nodrošināt dalību starptautiskās sacensībās. Ja senāk sacensību organizatori paši meklēja sportistus, piedāvājot apmaksāt ceļu un deva dienasnaudu, tad tagad paši sportisti cenšas atrast iespēju iekļūt dalībnieku vidū, un bez laba sava menedžera to ir ļoti grūti paveikt. Paliekot bez starptautisku sacensību prakses, ir problemātiski krāt punktus pasaules rangā. Lai piesaistītu organizatoru lielāku interesi, nepieciešami labāki rezultāti.
Staģis pašreizējās lejupslīdes skaidrojumā atsaucās uz nu jau mūžībā devušos sporta žurnālistu Egīlu Jurisonu, kurš pirms 10–15 gadiem, kad Latvijā nebija ne kvalitatīva vieglatlētikas stadiona, ne manēžas, teicis, ka sekas tam būs redzamas pēc 10–15 gadiem. "Tagad tieši tā ir," uzsvēra Staģis.
Arī Leitis uzskata, ka
pašlaik vieglatlētikas likstās izpaužas iepriekšējos pārdesmit gados nepaveiktais.
"Tas nav tikai šodien: "Kāpēc mums nekā nav?" Patiesībā, kā es to redzu, tas ir tas, kas netika izdarīts iepriekš," teica 34 gadus vecais Leitis.
Savukārt Latvijas Vieglatlētikas savienības (LVS) ģenerālsekretārs un Latvijas rekordists 800 metru distancē Dmitrijs Miļkevičs uzsver, ka galvaspilsētā vēl arvien nav neviena vieglatlētikai atbilstoša stadiona. "Daugavas" stadions ir rekonstruēts, un šogad tajā ir paredzēta arī skrejceliņu maiņa. Ja tas tiks izdarīts un "Daugavas" stadionā būs pabeigta arī manēžas būvniecība, tas atrisinās daudzas problēmas, uzskata Miļkevičs.
Leitim treniņiem ir vajadzīgs lielais skrejceliņa aplis, un atrast vietu, kur gatavoties, ir sarežģīti. Lielajos stadionos, kur ir standarta aplis, nav iespējams trenēties, kad tos ir aizņēmis futbols.
""Daugavas" stadionā ir segums par cietu. Zvanu uz federāciju [LVS], man saka: "Brauc uz Ogri, brauc uz Jelgavu." OK, braukt uz Jelgavu vai Ogri – tās ir divas stundas no manas darba dienas, kas aizņem laiku un ir ļoti dārgi. Vēl man ir jāielej degviela, kas maksā naudu," sacīja Leitis. "Man ir daudz dārgāk trenēties Latvijā nekā Spānijā. Viesnīca ir dārga, manēžas izmantošana ir dārga. [Un] tu esi izlases sportists–olimpietis, [iepriekš] Eiropas U-23 čempions."
Vieglatlētikas treneris Edvīns Krūms, kurš gatavo arī vienu no valsts labākajām vieglatlētēm Guntu Vaičuli, pastāstīja, ka ar saviem audzēkņiem gandrīz katru nedēļas nogali dodas uz Valmieru un ziemā sporto tur.
"Tie ir papildu izdevumi gan man pašam, gan audzēkņu vecākiem. Nav citas iespējas," paskaidroja Krūms.
Visā pasaulē aktuāla problēma ir sportistu pāreja no junioru uz pieaugušo vecumu. Latvijā tā ir īpaši sāpīga – pēc vidusskolas beigām reti kurš turpina trenēties vieglatlētikā.
Leitis pašlaik strādā divos darbos. Viņš 2014. gadā sāka strādāt kā uztura speciālists un nesen vēl pievienoja lektora darbu Stradiņa universitātē. Runājot ar saviem kolēģiem sportistiem, viņš pārliecinājies, ka ļoti daudziem jāstrādā nopietns algots darbu, kas ikdienā prasa sešas līdz astoņas stundas, un runa nav par atlētiem hobija līmenī.
"Nav tā, ka mēs pēc darba ejam uzspēlēt futbolu vai pamētāt bumbu. Daži no šiem sportistiem ir TOP10 vai TOP20 pasaulē. Tas ir milzīgā sporta veidā pasaulē," uzsvēra Leitis. "Protams, mēs varam braukt ar sabiedrisko transportu, kas nav nekāda problēma. Taču, ja ir jāaizskrien pie fizioterapeita, kurš ir Mežaparkā, un treniņš ir "Arkādijas" stadionā, trenažieru zāle ir pieejama kaut kur Purvciemā, un tu esi topa atlēts... Tu gatavojies un sagaidi, ka būs baigie rezultāti, kad zini, ka pretī stāvēs cilvēki, kuriem ir plānveidīgi, sistemātiski viss salikts, un arī tur nav garantijas rezultātam. Pagaidām, es teiktu, ir diezgan smagi."
LVS ģenerālsekretārs Miļkevičs gan norādīja, ka nevar sūdzēties par augsta līmeņa sportistiem, jo Latvijas Olimpiskajā vienībā (LOV) augstākajā līmenī iekļautie ir puslīdz nodrošināti.
LOV neiekļautais Leitis gan atbalstu uzskata par nepietiekamu.
"Tas piešķirtais šobrīd ir pat zemāks par minimālo algu Latvijā. Ja tās naudas knapi pietiek degvielai un pārtiku par to īsti nevar nopirkt, kur nu vēl atļauties kaut kādu dzīvošanu, tad tā ir problēma," teica Leitis.
Treneris Krūms kā sarežģījumu vieglatlētikā saskata arī ierobežotās iespējas sportistiem turpināt treniņus pēc iestāšanās augstskolā.
"Studentu sports nav attīstīts. Cilvēki sāk studēt, un savienot to ar sportu kļūst arvien grūtāk," paskaidroja Krūms. "Man vairāki audzēkņi studē – treniņi kļūst ļoti neregulāri. Protams, tas ietekmē rezultātu un nospēlē par labu tam, lai turpinātu studijas, nevis sportotu."
Arī Miļkevičs neslēpj, ka
vieglatlētikā pietrūkst pārejas posma uz pieaugušo sportu.
"Ja bērni ir sporta skolā, viņi dzīvo savā pilsētā, iet uz treniņiem, viss ir kārtībā. Pēc tam viņi pārnāk uz Rīgu mācīties universitātē vai koledžā. Ja viņi nav LOV, tad viņi ir uz ielas, – jārūpējas par savu iztiku, kur viņi dzīvos, ko ēdīs," sacīja Miļkevičs. "Nav nekāda atbalsta no valsts – vai tā būtu federācija, policija vai armijas klubs, kas vairākās valstīs strādā."
Problēmu Latvijas vieglatlētikā ir daudz, un risinājumi lielā mērā varētu būt saistīti ar armijas un policijas sporta klubiem. Tam Latvijas Televīzijas "Sporta studija" pievērsīsies nākamajā vieglatlētikas sižetu sērijā.
