Pasaules čempionātā sasniegtie 63,18 metri Anetes karjerā ir piektais tālākais metiens. Personīgais rekords gan uzstādīts pirms sešiem gadiem, kad Eiropas U-23 čempionātā viņa izcīnīja sudraba medaļu. Kopš tā laika Anete ir piedalījusies trīs pieaugušo pasaules čempionātos, kā arī Tokijas olimpiskajās spēlēs. Līdz Tokijas spēlēm sportistes trenere bija Valentīna Eiduka, bet tagad jau otro sezonu viņa trenējas Ginta Palameika vadībā.
Dāvids Ernštreits: Smaids tavā sejā rāda, ka esi pieradusi pie tās koka medaļas un sāc jau priecāties?
Anete Kociņa (saruna notika pirms sportistes uzvārda maiņas): Ir jau labi, ir sagremots tas viss. Domāju, ka ir ļoti labi.
Pēc finiša teici, ka tavs sapnis bija būt starp tām 12 meitenēm, kas fināla dienā iziet stadionā daudzu tūkstošu priekšā ar Latvijas karodziņu uz vaiga. Cik ilgi tu uz to gāji un kad tas sapnis dzima?
Kopš dienas, kad es televīzijā skatījos Madaru Palameiku, Vadimu Vasiļevski, Aināru [Kovalu] un Sintu [Ozoliņu], un Līnu [Mūzi]. Tad es sapratu, ka gribu būt kā viņi, gribu būt tur. Domāju, tas bija jau 14–15 gadu vecumā. Ļoti, ļoti sen, jau kopš sapratu, ka šķēpmešana būs mana lieta. Sapratu, ka lielais fināls ir tas, ko es gribu sasniegt.
Padsmit gadu garumā tu esi lēnām, soli pa solim šo ceļu mērojusi. Interesanti, ka ar dažiem tevis pieminētajiem līdzgaitniekiem tu esi joprojām kopā. Droši vien interesanta sajūta?
Ir ļoti sirreāla sajūta. Madara man bērnībā bija ļoti liels elks, tagad es varu ikdienā ar viņu trenēties un padomus lūgt. Mēs varam parunāties kā draudzenes. Tas ir kaut kas tāds, ko nekad sapņos nevar iedomāties.
Tavā pūrā ir trīs pasaules pieaugušo čempionāti un olimpiskās spēles Tokijā. Tāda smaidīga laikam tu pirmoreiz esi pēc lielākajām sacensībām pieaugušo konkurencē. Pieredze bija vajadzīga, lai nesadegtu?
Jā, es teiktu, ka pieredze noteikti nāca par labu – gan pasaules čempionātos, gan olimpiskajās spēlēs. Pieredze deva to rezultātu un vietu, visu iznākumu kopvērtējumā.
Saruna ar Aneti Kociņu pasaules čempionāta Budapeštā noslēgumā
Budapeštā ar ceturto metienu izvirzījies sudraba pozīcijā, pēc tam japāniete un austrāliete tevi apsteidza. Atrodoties sektorā, tu redzi un dzirdi, kas notiek apkārt, vai esi tikai tu pati ar sevi?
Pēc kvalifikācijas bija tā, ka mēs ar treneri runājām, es zināju, ka ir jābūt tikai ar sevi, tikai savā lietā, kas jādara, nekā cita apkārt nav. Kvalifikācijā mani tā nagleņu pārskrūvēšana mazliet izsita no līdzsvara, bet es spēju savākties un iekļūt finālā. Tas attaisnojās tajā ziņā, ka es sapratu to, ka es vienkārši gāju, sāku sildīties un, izejot cauri call room [telpai, kur sportistus aicina uz startu], es biju tikai šeit [galvā] un nekur citur. Es biju tajā tuneļa vīzijā uz Ginču [Palameiku].
Uz treneri...
Es pat sapratu, ka stadionā bija skaļš tāpēc, ka tur bija daudz cilvēku un stafetes fināli. Kad nāca ungāru komanda, likās, ka kvalifikācijā man bungādiņas sita ārā, bet finālā jau bija tā, ka man bija tikai viens punkts, viens mērķis, un uz to es arī gāju.
Anetes Kociņas labākais metiens pasaules čempionātā
Rezultātu attīstību blakus tu nemaz nejuti? Ka japāniete ir aizmetusi tālāk?
Esmu ļoti pārliecināta – ja es izeju uz startu un zinu, ko es varu, tad, lai arī cik tālu viņas met, es zinu, cik man ir jāmet. Finālā man tā pārliecība bija, bet kaut kas varbūt pietrūka ieskrējienā, inercē, ātrumā. Es metu – tas varbūt nebija pus ieskrējiens, bet tur sanāk tikai krustsoļi, un krustsoļos tā inerce ir tik, cik tu viņu dabū.
2023. gada 11.martā Portugālē Eiropas kausā mešanas disciplīnās Anete aizmet 50,98 metrus. Tāds bija šīs sezonas sākums. Atceroties to, ka vēl pagājušās vasaras vidū tu sezonu beidzi, ja nemaldos, Valmierā, ar 50,02 metriem. Ko iesākt martā, kad tev priekšā ir pasaules čempionāta sezona, tu met 50 metrus un zini, ka ir jāmet minimums 10 metru tālāk?
Stāsts ir ļoti vienkāršs. Iepriekšējā sezonā sanāca pārslodzes, nepareizas tehnikas rezultātā elkonī ieplēsta saite. Līdz ar to sezona izvērtās tā, kā teici, bija tie 50 metri. Mēģinājām mest, bet visi mēģinājumi izgāzās, jo sāpes bija anormālas. Es nevarēju īsti savākt ķermeni, lai varētu sagatavoties pilnvērtīgam metienam. Martā es centos sezonu iesākt tā, lai man vispār būtu kaut kāds ieskrējiens, un es varu lēnā garā tikt līdz kaut kādam metienam. Arī martā tas neizdevās, jo elkonis vēl nebija gatavs, un tajā brīdī bija tāds šoka stāvoklis – kas notiek?
Ir pagājis laiks, elkonis ir iestrādāts, bet kaut kā, laikam ejot, nākamajās nometnēs sapratu, ka jāiet vēl lēnākiem solīšiem, un to varēs izdarīt.
Man nevienā brīdī nebija tā, ka galvenais mērķis šogad ir pasaules čempionāts. Man galvenais ir nākamais gads – Parīze, kas ir pats svarīgākais. Zināju to, ka ja pasaules čempionātam man sanāks kvalificēties, tad tas būs pa ceļam kā gatavošanās posms, iestrādāt elkoni, piedalīties sacensībās, pakrāt pieredzi. Tas viss bija tāds garāmejošs posms.
Tu labi saliki galvā, neuzliki pārāk lielu spiedienu sev. 2017. gadā, kad izcīnīji sudraba medaļu ar rezultātu, kas joprojām ir tavs personiskais rekords - 64,40 metri, tad gan droši vien likās, ka pasaule ir vaļā, nākamgad būs vēl metriņš klāt. Kas notika? Pēc tam ir bijušas traumas, sarežģījumi...
Nākamajā sezonā es arī sametu 62 metrus, bet lielajos mačos kaut kas nesakrita līdz galam. Varbūt es pārāk vienkārši uztvēru to, ka tagad es metu, nākamajā sezonā būs vēl tālāk un vēl tālāk. Es neteiktu, ka atslābu, bet varbūt kaut kādā ziņā sev nodrošināju sajūtu, ka viss tagad vienkārši būs kārtībā. Nākamās sezonas viena aiz otras kļuva vēl sliktākas. 2019. gadā bija ar muguru problēmas, es pusi sezonas nevarēju skriet un lēkt. Knapi ielēcu pēdējā vilcienā, lai kvalificētos pasaules čempionātam. 2020. gads bija kovida gads.
Kādi secinājumi? Viss ir lēnāk? Un kāda ir šīgada pieredze?
Jā, tās treneru maiņas un neziņa, vai būs treneris, vai nebūs. Kad trenerei Eidukai bija sliktāk ar veselību, es pārdzīvoju līdzi. Domāju, vai es būšu ar treneri vai nebūšu. 2021. gada sezonai man Indra [Eversone] palīdzēja sagatavoties, bet jutu, ka man vajag ko pavisam citu, ko tādu, kas var man kaut kā palīdzēt piebremzēt, mazliet padomāt ar galvu.
2017. gadā man bija jaunības trakums, tur vienkārši viss uz emocijām bija - raujam un metam.
Ar Gintu mēs šajos divos gados esam iemācījušies - vēl mācāmies, bet esam iemācījušies, - ka ir ļoti jāklausās sajūtās un ķermenī. Nevis vienkārši jādomā, ka tu klausies, bet tiešām tas ir jādara. Viņš mani ļoti treniņos bremzē, jo man gribas vēl un vēl, stiprāk, ātrāk, tālāk.
Pāris vārdus par tavu otro mammu vai vecmammu, kā varētu nosaukt Valentīnu Eiduku. Kāds kontakts šobrīd ir? Esat sazinājušās pēc pasaules čempionāta?
Jā, sektorā nedrīkstēju ienest telefonu, bet, kolīdz telefonu saņēmu, uzreiz pazvanīju Eidukai, jo zināju, ka viņa gaida manu zvanu. Viņa man bija zvanījusi, bija ļoti priecīga, prasīja: "Kā tev tas izdevās?" Man tas ļoti sildīja sirdi, ka viņa sēdēja pie televizora un skatījās, sekoja līdzi. Mēs sazvanāmies vēl joprojām. Dažreiz viņa pazvana un pēc: "Čau, labdien!" viņa mani nolamā: "Ko tu darīji sacensībās? Kas tas bija, ko tu tur darīji?" Kāds tas pēdējais vārds bija... Sēņu vecene!
Kas ir savādāk, tagad strādājot ar Gintu Palameiku?
Tagad, protams, ir savādāk, tāpēc, ka ir vīrieša cilvēks. Ar vīrieša cilvēku arī ir savādāk nekā ar treneri sievieti.
Vai tie vīrieši nav pielaidīgāki?
Nē, ir savādāk. Man nekad dzīvē nav bijis treneris vīrietis. Es pati esmu tāda diezgan asa rakstura. Mēs vēl mēģinām apbružāties, bet, liekas, ka pēc šī čempionāta esam uz pareizā ceļa, jo viņš tiešām mēģina mani savākt un es mēģinu pati sevi savākt. Viņam tas izdodas, līdz ar to man arī sāk izdoties.
Asa meitene no Salacgrīvas. Pamatskolas pēdējos divus gadus braukāji uz treniņiem Rīgā pie Valentīnas Eidukas. Tā bija vecāku vai tava apņēmība? Laikam jau tos akmeņus tālu mest patika jau agrā bērnībā?
Jā, akmeņus es metu jau, kopš sāku staigāt. Es Salacgrīvā pastam logu izsitu.
Noilgums ir?
Ir, ir. Bija tā, ka sacensībās apmēram 2007. gadā Eiduka man pienāca klāt pēc starta un teica: "Vai tu negribētu pie manis pabraukāt, patrenēties? Es redzu, ka tev ir talants. Es varētu tev kaut ko labāku iedot." Es runāju ar vecākiem, un, protams, viņi palīdzēja.
Tā lielā apņemšanās bija man pašai, jo es biju vienkārši šokā, starā un visa trīcēju, jo es sekoju līdzi Eidukas grupai un mani uzrunāja tāda trenere!
Tad vecāki pieslēdzās, un tētis mani veda. Reizi mēnesī vai reizi divās nedēļās - mēs braucām tādos laikos, kad varēja nekavēt skolu un braukt uzsūkt zināšanas.
Par iespēju koncentrēties startam. Nezinu, vai tā ir tiesa, bet vienā no tavām senākajām intervijām lasīju, ka pat Eiropas U-23 čempionātā, kur uzrādīji savu līdz šim karjerā labāko rezultātu, tev sacensību laikā esot zvanījusi menedžere un piedāvājusi braukt uz Dimanta līgas sacensībām. Tā notiek, tas ir normāli? Tev tur jābūt, tādam divdesmitgadīgam skuķim, es atvainojos, pa vidu, jāstāv ar abām kājām uz zemes un jāpieņem lēmums, ko darīt?
Jā, man zvanīja starp kvalifikāciju un finālu. Zvanīja un prasīja: "Tagad vai nekad. Mēs pērkam biļetes vai nepērkam biļetes?" Man bija tā - vai nu U-23 fināls, vai Dimanta līga. Es zināju, ka man ir svarīgāks U-23 fināls, bet Dimanta līga man vienmēr bija sapnis. Es vēl līdz šim neesmu tur startējusi.
Ir pagājuši seši vai septiņi gadi. Saprotu, ka šogad tev bija iespēja rudenī pēc pasaules čempionāta startēt?
Jā, pēc pasaules čempionāta bija iespēja, bet man ir arī starts Horvātijā. Tur ir divas dienas starpā, pārlidojumi. Treneris teica: "Atbrauc mājās vesela. Tāpēc startē vienās sacensībās, [Dimanta līgā] startēsim nākamgad."
Savulaik biji basketboliste, tagad šķēpmetēja. Skaties basketbolu?
Ir arī prieks par citiem sporta veidiem. Tas, ka mēs tiešām nākam no tik mazas valsts, bet esam tik stipri savā garā, tas ir reāli.
