Slovēnija un Latvija pēc dažādiem rādītājiem ir visai līdzīgas zemes – abās valstīs dzīvo apmēram 2 miljoni cilvēku, tomēr teritoriāli Slovēnija ir vairāk nekā trīsreiz mazāka par Latviju. Tāpat abas valstis ilgstoši bija komunisma lielvalstu daļa (attiecīgi PSRS un Dienvidslāvijā), bet neatkarību abas ieguva 1991.gadā. Slovēņi aizsteigušies mums priekšā ekonomikas attīstībā, tomēr valsts nebūt netiek pieskaitīta pie bagātākajām Eiropā.
Ņemot vērā necilo iedzīvotāju skaitu, slovēņu panākumi sportā šķiet neticami –
uzvara Eiropas čempionātā basketbolā 2017.gadā (ceturtdaļfinālā apturot Latviju), slovēņi spēlējuši Eiropas un pasaules čempionātos futbolā, viņiem arī divas sudraba medaļas pēdējos trīs Eiropas čempionātos volejbolā. Nevajadzētu aizmirst, ka Slovēnija ir viena no Eiropas handbola lielvalstīm (4.vieta 2020.gada Eiropas čempionātā, 3.vieta 2017.gada pasaules čempionātā). Valstij ir spēcīgi biatlonisti, slēpotāji, kalnu slēpotāji, tramplīnlēcēji un riteņbraucēji. 
Lai ieskatītos, kāpēc mazā Balkānu valsts sportā ir tik sekmīga, LSM.lv uz sarunu aicināja slovēņu sporta žurnālistu Janu Krstkovski.
Slovēnijas gadījumā viena no galvenajām lomām ir pašlepnumam – sports ir slovēņu nacionālās identitātes un nācijas pašapziņas daļa.
"Tas viss sākās aptuveni 19.gadsimta sākumā ar vingrotāju grupu „Sokol”, kas tulkojumā nozīmē „vanags”. Šādas grupas darbojās arī citās valstīs, bet Slovēnijā viņi modināja nacionālo pašapziņu un domu par slovēņiem kā nāciju. No tā brīža sports kļuva par nacionālās identitātes sastāvdaļu un tā tas ir joprojām,” stāsta Krstkovskis. „Tas ir pamats, lai Slovēnija būtu tik veiksmīga sportā. Tas ir mūsu lepnums. Mēs sakām, ka mums valstī ir daudz problēmu, bet vismaz sportisti mūs nekad nepieviļ. Protams, te runa ir arī par mentalitāti. Nenoliedzami, ir saglabājušies spēcīgi pamati arī no Dienvidslāvijas laikiem.”
Slovēnijas Izglītības, zinātnes un sporta ministrijas apkopotā statistika liecina, ka
apmēram 64% valsts iedzīvotāju vismaz reizi nedēļā iesaistās sportiskās aktivitātēs, bet vairākas reizes nedēļā sporto aptuveni 40% Slovēnijas iedzīvotāju.
Tāpat vairāk nekā 90 procenti 12 gadus vecu bērnu prot peldēt, kas ir viens no augstākajiem rādītājiem Eiropas Savienībā. Slovēnijai ir izteikti attīstīta klubu sporta sistēma – valstī darbojas vairāk nekā 10 tūkstoši klubu un sporta organizāciju.
Valsts mūsdienu panākumos nevar nenovērtēt Dienvidslāvijas ēras atstāto mantojumu. „Sports vienmēr ir bijis lielisks ierocis propagandai, tāpēc tam vienmēr bija atvēlēta nauda. Arī Dienvidslāvijā sports bija prioritāšu augšgalā, tāpēc naudas sportam vienmēr bija gana,” paskaidroja Krstkovskis. „Mēs joprojām plūcam Dienvidslāvijas sporta sistēmas augļus – ir zinoši treneri, pārbaudītas treniņu metodikas, spēcīga klubu sistēma, attīstīta un labi uzturēta infrastruktūra. Lietas, kas mums ļauj būt spēcīgiem arī tagad.”
Attīstītu infrastruktūru uzskata par vienu no Islandes panākumu atslēgām futbolā, un arī slovēņi naudu tai netaupa.
Kā liecina Slovēnijas nacionālās sporta programmas 2014.-2023.gadam dati, apmēram 54 procenti valsts finansējuma sportam 2011.gadā (aptuveni 155 miljoni eiro) novirzīti infrastruktūras uzturēšanai un izbūvēšanai. Nauda tika tērēta jaunu sporta infrastruktūras objektu izbūvei, tāpat renovēti Dienvidslāvijas laika sporta kompleksi, bet pēdējos gados investīcijas jaunos projektos krietni sarukušas un tagad katru gadu no valsts budžeta tiek atvēlēti vien pāris miljoni.
Tiesa, Slovēnijā sporta infrastruktūras izbūvē ļoti daudz piesaista privātus līdzekļus – piemēram, Ļubļanas vingrošanas centrs, kas izmaksāja gandrīz 12 miljonus eiro, saņēma tikai vienu miljonu no valsts. Iepriekšējos gados plaši tika izmantots Eiropas Savienības struktūrfondu finansējums, sporta infrastruktūrai tādējādi piesaistot aptuveni 100 miljonus eiro.
Infrastruktūras pieejamības palielināšana joprojām ir viens no valsts galvenajiem mērķiem.
„Tā kā Slovēnija veikusi plašas investīcijas ceļu tīkla attīstībā, nokļūt līdz treniņu vietai nav sarežģīti un ilgi. Arī sabiedriskais transports ir labs. Vecāki savā starpā ļoti sadarbojas un viens otram palīdz, paziņojot, ka šodien var aizvest bērnus uz treniņu. Nākamreiz aizbrauc kāds cits un tā tālāk, visu laiku notiek savstarpējā kooperācija,” sacīja žurnālists.
Lielākā daļa sporta finansējuma ir privātie līdzekļi un sponsoru atbalsts. „Mums ir ļoti daudz sporta organizāciju, un tās finansējumu piesaista no vietējiem uzņēmumiem. Katrā pilsētā vai ciematā iespējams atrast uzņēmējus, kas būs gatavi atbalstīt klubu vai atsevišķus sportistus. Nav runa par lielu naudu, taču no daudziem maziem ieguldījumiem savācas gana daudz, lai varētu algot trenerus un ieguldīt viņu izglītībā un attīstībā,” paskaidroja Krstkovskis. „Sportistiem ir nauda vai cita veida atbalsts, savukārt uzņēmumam ir reklāma vai cita veida ieguvumi. Tas ir abpusēji izdevīgi.”
Protams, Slovēnijai ir savi nacionālie sporta veidi.
„Mums ir daudz kalnu, tāpēc izveidojušās labas slēpošanas tradīcijas. Dienvidslāvijas laikā kļuvām par slēpotāju valsti, un tā tas ir joprojām, bet ļoti populārs ir basketbols. Futbols pie mums nebija tik spēcīgs vai populārs, tas vairāk bija minoritāšu sporta veids, tomēr izlases panākumi pēdējos gados to mainījuši un futbols strauji kļūst populārāks, panākot slēpošanu un basketbolu. Tā kā slovēņi daudz sporto un ir liela masveidība, mēs spējam nokomplektēt konkurētspējīgas izlases teju jebkurā sporta veidā,” valsts panākumus visdažādākajos sporta pasākumos izskaidroja Krstkovskis.
„Lomu spēlē arī mūsu mentalitāte – kā jau teicu, sports ir nacionālais lepnums. Tajā pašā laikā loma ir arī atrašanās vietai un mūsu vēsturei – vēsturiski esam cieši saistīti ar Austriju, tāpēc mums piemīt viņiem raksturīgā disciplīna, taču mums ir arī Balkānu cīņasspars, neatlaidība un izdzīvošanas instinkts. Viss sajaucas kopā.”
Pirms aptuveni mēneša nu jau bijušais Latvijas futbola izlases galvenais treneris slovēnis Slaviša Stojanovičs intervijā portālam sportacentrs.com izteica dzēlīgu piezīmi par domāšanas atšķirībām starp slovēņiem un Latvijas futbolistiem: „Paskatieties uz Slovēniju un neaizbildinieties, ka esat maza nācija!”
Uzskata, ka sporta spēlēs spēcīgs nacionālais čempionāts ir priekšnoteikums spēcīgām izlasēm. Slovēnija mēdz būt pietura arī Latvijas sportistiem, piemēram, pazīstamajā Ļubļanas „Olimpia” ir spēlējis Latvijas izlases futbolists Vitālijs Maksimenko, un viņš nebūt nav vienīgais, kurš devies uz Slovēniju. „Mūsu vietējie čempionāti nav slikti, taču tie nebūt nav izcili. It īpaši futbolā izaugsmi varētu vēlēties labāku. Lai arī esam sportiska nācija, slovēņi nevēlas maksāt par sportu – mēs negribam maksāt par biļetēm, lai apmeklētu spēles, skatītāju tribīnes vietējās līgās nereti ir pustukšas, tāpēc klubiem grūtāk piesaistīt vai noturēt spēlētājus,” atzīst Krstkovksis. Interesanti, ka
savulaik Dienvidslāvijas sporta spēļu izlasēs slovēņu parasti bija maz un komandas pārsvarā sastāvēja no serbiem un horvātiem.
Slovēņiem netrūkst pasaules klases superzvaigžņu visdažādākajos sporta veidos, kas savas valsts vārdu nes pasaulē – valstsvienības vārtsargu Janu Oblāku uzskata par šobrīd labāko futbola vārtsargu pasaulē. Luka Dončičs ir Nacionālās basketbola asociācijas (NBA) uzlecošā zvaigzne, veidojot potenciāli ļoti spēcīgu duetu ar Kristapu Porziņģi. Stabila vērtība NBA ir arī Maiami „Heat” basketbolists Gorans Dragičs. Slovēņiem netrūkst labu basketbolistu arī tepat Eirolīgā. 
Šosejas riteņbraucējs Primožs Rogličs pagājušajā gadā uzvarēja vienā no „lielajām tūrēm” - prestižajā „Vuelta a Espana” daudzdienu velobraucienā. Peters Prevcs ir viens no pēdējās desmitgades vadošajiem tramplīnlēcējiem. Neaizmirsīsim arī par hokeju – slovēnis Anže Kopitars ir NHL kluba Losandželosas „Kings” kapteinis, uzbrukuma līderis un divkārtējs Stenlija kausa ieguvējs, būdams viens no pasaules labākajiem uzbrucējiem savā aizsardzības zonā. Un tie ir tikai skaļākie vārdi.
