ĪSUMĀ:
- Rīgā pašvaldību sporta skolās arvien ir ierasta "brīvprātīgo ziedojumu" prakse, atzīst vecāki.
- Igaunijā sporta nozari galvenokārt balsta pašvaldības, ir iespēja arī pretendēt uz Kultūrkapitāla fonda finansējumu.
- Nākotnē Igaunijā vēlas Kultūrkapitāla finanses atvēlēt tikai bērnu un tautas sporta iniciatīvām.
- Slovēnijas sporta finansēšanas sistēma ir decentralizēta, nodokļu sistēma lielākās sporta finansētājas lomu paredz pašvaldībām.
- Vecāku līdzmaksājums par bērnu sportošanu Slovēnijā ir lielāks nekā Latvijā, valstī arī augstāks dzīves līmenis.
Latvijas Televīzijas kampaņā "Bērnu sporta uzrēķini" advokātu birojs "Sorainen" 2021. gada nogalē izstrādāja priekšlikumus, kā mazināt vecāku izdevumus bērnu sportā. Priekšlikumi bija celt Valsts ieņēmumu dienestā attaisnoto izdevumu slieksni, atcelt vai samazināt pievienotās vērtības nodokli sporta nozarei, kā arī īpaša nodokļu norēķina konta ieviešana treneriem, lai varētu legāli gūt papildu ienākumus no individuāliem treniņiem un citām ārpuskārtas iniciatīvām. Priekšlikumi tika prezentēti gan Izglītības un zinātnes ministrijā, gan Latvijas Olimpiskajā komitejā.
Divarpus gadus vēlāk vienā no trijiem virzieniem vērojams būtisks progress. Proti, pērnā gada nogalē valdība lēma, ka biedrību un nodibinājumu sniegtie sporta nodarbību pakalpojumi netiks aplikti ar pievienotās vērtības nodokli.
Jaunā basketbolista tētis Gints Rotčenkovs pastāstīja, ka ik mēnesi maksā "brīvprātīgu" ziedojumu.
"Rīgas domes sporta skolās ir tā, ka vai nu ir vecāku čatiņš, vai trenera norādes, cik ir "brīvprātīgais" ziedojums mēnesī. Cik vismaz. Katru mēnesi tas tiek maksāts," teica Rotčenkovs. "Normāli jau būtu, ka trenera darbu normāli un ar pietiekami motivējošu summu algo viņa darbadevējs, nevis vecāki maksā uz kaut kādu biedrību, kur nekādi nodokļi pēc tam nav. Treneriem nav sociālo garantiju."
Rotčenkovam ir pieredze arī privātos klubos, kur šādu ārpuskārtas maksājumu nav. Viņš uzskata, ka privāto sporta klubu sistēma būtu daudz efektīvāka.
Latvijā privātie sporta klubi var saņemt valsts līdzfinansējumu treneru darba samaksai, bet pašvaldībām katrai ir sava politika privāto sporta klubu finansēšanā vai nefinansēšanā.
Labs piemērs ir Bertānu Valmieras basketbola skola – privāta struktūra, kura papildus saņem gan valsts, gan pašvaldības līdzfinansējumu.
Uz privāto sporta klubu sistēmu ir pārgājusi Igaunija – valstī ir 2711 sporta klubi ar vairāk nekā 226 000 biedru. Vairāk nekā 60% visu Igaunijas bērnu ir kāda sporta kluba biedri. Sporta klubi var pretendēt uz nodokļu maksātāju līdzfinansējumu, tomēr arī Igaunija cīnās ar bērnu mazkustīgumu.
"Pirmkārt redzam lielu bērnu izkrišanu no sporta klubiem pēc 12–13 gadu vecuma. Salīdzinājumam – 18 gadus veco bērnu sporta klubos ir divreiz mazāk nekā 13 gadus veco, tādēļ kaut kas ir jāmaina," teica Igaunijas Kultūras ministrijas Sporta departamenta vadītājs Marguss Klāns.
Igaunijas Kultūras ministrijas ieskatā, lielo atbirumu rada sacensību skaits dalībniekiem līdz 12 gadu vecumam – to Igaunijā esot krietni par daudz.
"Uzskatām, ka risinājums būtu spēcīgākos sporta klubos un lielākā fokusā uz multisportu. Tādēļ būtu vieglāk mainīt treniņgrupas," sacīja Marguss Klāns. "Piemēram, treneri redzētu – labi, esi talantīgs, ja vēlies, vari trenēties augstākā grupā. Vai, ja sporto priekam un vēlies dažādību – vienu dienu spēlēt basketbolu, citu dienu – volejbolu vai futbolu, esi citā grupā."
Igaunijā sporta nozare galvenokārt balstās uz pašvaldību finansējumu. Pēc Kultūras ministrijas datiem, pašvaldības sportā tērē apmēram 100 miljonu eiro gadā.
Savukārt 80 miljonu eiro gadā sporta nozarē ik gadu ienesot paši dalībnieki, maksājot par treniņiem un infrastruktūras izmantošanu, bet valsts dotācija sportam Igaunijā ir 50 miljonu eiro gadā. Uzņēmēji lielākoties atbalstot elites līmeņa sportu.
"Mums nav precīzu skaitļu, bet zinām, ka privātais sektors arī atbalsta sportu. Pēc mūsu aplēsēm, tie ir 20–30 miljoni eiro gadā," paskaidroja Marguss Klāns.
Igaunijā sports ir Kultūras ministrijas pārziņā, jo abas nozares ir ārkārtīgi radniecīgas. Igaunijā tāpat kā Latvijā ir Valsts kultūrkapitāla fonds, kas pretēji Latvijai dala finansējumu arī sporta iniciatīvām.
Ik gadu sportam tiek atvēlēti 6% jeb nepilni trīs miljoni eiro Igaunijas Kultūrkapitāla fonda finansējuma.
"Kad 1991. gadā atjaunoja Kultūrkapitāla fondu, tajā nebija sporta sektora, vien darbojās septiņi kultūras sektori. Pēc sportistu dusmām valdība izveidoja speciālu sadaļu sportam ar papildu finansējumu. Tas ir mūsu ieguvums," sacīja Igaunijas Kultūrkapitāla fonda Sporta daļas vadītājs Aivo Normaks.
Pašlaik uz fonda finansējumu Igaunijā var pretendēt visa sporta nozare, taču nākotnes iecere ir profesionālus sportistus šādi vairs neatbalstīt, naudas avotu atvēlot vien bērnu un tautas sporta iniciatīvām. Jau šobrīd fonda kritēriji ir tiem labvēlīgāki nekā profesionālajam sportam.
"Ja organizācija piesakās grantam jauniešu vai tautas sporta pasākuma organizēšanai, tad speciālu kritēriju nav. Tomēr ir svarīgi pieteikumam būt bez kļūdām un pareizi aizpildītam," uzsvēra Aivo Normaks.
Latvijā jau ilgu laiku diskutē par sava sporta fonda izveidi pēc Kultūrkapitāla fonda parauga. Pagaidām gan reālas virzības nav bijis, taču Igaunijas piemērs parāda, ka sistēma strādā.
Savs sporta atbalsta fonds ir arī Slovēnijā, kuras sporta sistēmu nereti uzskata par labāko Eiropā. 2024. gadā fonda budžets ir nepilni 13 miljoni eiro, kas pilnībā gūti no loteriju un azartspēļu nodokļiem. Fonds darbojas kopš 1998. gada.
Jaunatnes sporta sistēma Slovēnijā ir līdzīga Latvijai un balstās uz pašvaldību dibinātām sporta skolām.
"Domāju, ka Slovēnijas sporta tradīcijas izsenis bijušas balstītas pašvaldību sporta modelī," pastāstīja Slovēnijas Olimpiskās komitejas Sporta sektora vadītājs Urošs Mohoričs. "Būtu ļoti, ļoti grūti pāriet uz citu sistēmu, jo sporta finansēšana no publiskās naudas ir balstīta kritērijos un noteikumos, kuri ir obligāti visiem valsts naudas saņēmējiem sportā."
Slovēnijas sporta finansēšanas sistēma ir decentralizēta. Valsts sporta budžets ir trīs reizes mazāks nekā Latvijā, vien 17 miljoni eiro, taču nodokļu sistēma ir uzbūvēta tā, ka lielākās sporta finansētājas ir pašvaldības, kas pašas nosaka savas prioritātes un mērķus.
Pēc Slovēnijas Olimpiskās komitejas aplēsēm, vecāku līdzmaksājums par bērnu dalību sporta skolās ir vidēji 60–80 eiro mēnesī, bet dārgākos sporta veidos pat lielāks. Ja atskaita elitārus sporta veidus, Latvijā vecāku izdevumi par bērnu sportošanu ir būtiski mazāki. Jāatzīmē gan, ka Slovēnijā ir augstāks dzīves līmenis. "Eurostat" 2022. gada dati rāda, ka iekšzemes kopproduktā uz vienu cilvēku Slovēnija ir 16. vietā Eiropas Savienībā, kamēr Latvija ierindojas 25. vietā.
Lai nodrošinātu bērnu dalību sportā ģimenēm ar zemiem ienākumiem, Slovēnijā vēlas izveidot valsts finansētu ikmēneša kuponu.
Arī Latvijā pašlaik nav nekādu valstisku mehānismu, kā sportu padarīt pieejamu ģimenēm ar zemāku ienākumu slieksni. Atšķirībā no Slovēnijas nav novērota arī sporta funkcionāru apņēmība tādus izstrādāt un ieviest. Daudz Latvijā diskutē par sporta skolu sistēmas reformu, tomēr konkrēti priekšlikumi valstiskā līmenī pagaidām gan nav izstrādāti.
