Tomēr, vai sporta skolu sistēma vairāk kalpo centieniem gūt sportiskus panākumus vai tomēr, lai būtu pamats veselīgai sabiedrībai ar pēc iespējas plašāku bērnu iesaisti? "Sporta studija" sarunā ar Zaļupi turpina aizsākto diskusiju par to, kas Latvijas sportā būtu uztverama kā "Patiesā uzvara".
Reinis Ošenieks: Ieskicējam cilvēkam, kas varbūt vēl tikai plāno savu bērnu kaut kur sūtīt, vai tā būtu privāta skola, sporta skola. Ko vispār nozīmē sporta skola?
Diāna Zaļupe: Sporta skolas mūsdienās jau ir ne tikai pašvaldību, bet arī privātas. Protams, lielākais vairums to ir pašvaldību iestādes, un, ja valstī mums ir 43 pašvaldības, tad tikai piecās nav sporta skolas. Pašreiz vienā no šīm piecām, kur nav, veidojas, – tā ir Mārupes pašvaldība. Šī sistēma ir pierādījusi, ka tā ir darboties spējīga un mūsu valstī strādā. Gribas uzreiz kliedēt mītu, ka tā ir padomju laiku palieka, ko ļoti daudziem patīk ik pa laikam celt gaismā. Viens no šādu apgalvojumu autoriem ir Valdis Valters un vēl daži citi.
Mūsdienu sporta skolu ar padomju laika sporta skolu saista tikai nosaukums,
jo mēs šo iestādi varam saukt arī par klubu un kā [žurnālists Jānis] Domburs saka, "da jebkā", bet galvenais jau ir saturs. Saturs ir mūsdienīgs – tur ir licencētas sporta izglītības programmas, strādā treneri, pamatā ar augstāko izglītību, un cenšamies, lai arī pārējiem, – tiem, kuriem ir C kategorija, tā būtu. Tas viennozīmīgi iet soli solī ar mūsu laikiem. Mūsu valstī tas strādā, ļoti labi strādā, jo galvenais, lai ir rezultāts, – labākās bāzes, kas ir pašvaldībā, labākie treneri, ko varam piesaistīt, un bērniem dotas iespējas, it īpaši tas attiecas uz reģionu pašvaldībām, kur šī sporta klubu sistēma nav tik izplatīta un kur tiem ir ļoti grūti pastāvēt esošajos ekonomiskajos apstākļos, jo nav ne maksātspējas, ne pārējās iespējas. Šādās pašvaldībās sporta skolas ir gandrīz vai vienīgais ceļš, kā attīstīt bērnu un jauniešu sportu.
Jūs sakāt, ka rezultāts svarīgs. Tādā sportiskā ziņā vai…
Nē, ne sportiskā ziņā vien, jo pašvaldībās sporta skolas veic arī ļoti lielu sociālo funkciju. Tā ir bērnu iesaiste, socializēšanās un iespēju radīšana bērniem.
To varētu definēt kā virsuzdevumu? Vai kāds ir sporta skolu virsuzdevums?
Virsuzdevums viennozīmīgi ir vesels, attīstīts bērns, kas mūsu nākotnes sabiedrībai dod pienesumu gan darba tirgū, gan viņa paša veselības ieguldījumā. Tātad tā būs nākotnē atslogota veselības sistēma, cilvēks būs organizēts, dzīvespriecīgs mūsu sabiedrības loceklis.
Cik ļoti mēs ejam uz masu? Lai tiem, kam varbūt nesanāk, ka arī viņi atrod veidu, kā sportot, un arī ar viņiem tiek strādāts, lai viņi saglabātu mīlestību pret sportu?
Protams, arī mēs esam ieinteresēti, lai pēc iespējas pie mums nodarbotos sportot griboši bērni. Problēma ir, ka pēdējos četros gados šim bērnu pieaugumam, kas ir noticis arī sporta skolu sistēmā, – par aptuveni 5000 pieaudzis bērnu skaits, – diemžēl tam neseko līdzi valsts finansējums treneru algām. Tas viss gulstas vai nu uz pašvaldību pleciem, vai privātajos klubos uz vecāku iemaksām. Tā ka
valsts dokumentos tiek definēts viens, ka mums prioritāte ir bērnu, jauniešu sports, bet diemžēl finansējums tam neseko līdzi. Tas ir tas mīnuss.
Paralēli šai profesionālajai ievirzei un sporta skolu sistēmai ir arī interešu izglītība, kur var nodarboties tie, kuriem varbūt nav pats augstākais mērķis kļūt par čempionu, bet kuri sporto vairāk sava prieka pēc. Bērni nenodarbojas ar sportu veselības dēļ, tas ir vecāku uzstādījums. Bērni darbojas tā, lai viņiem būtu interesanti un lai spētu sevi kaut kā pierādīt. Diemžēl interešu izglītībai pie mums finansējums ir nepietiekams. Mēs esam nedaudz papētījuši, ka no visas interešu izglītības finansējuma sportam tiek novirzīti apmēram tikai 20%, kas viennozīmīgi būtu par maz. Mēs uzskatām, ka sports nav tikai viena sfēra vai nozare, bet tas ir kas vairāk, jo uz sporta turas arī viss pārējais. Tā, kā es kādreiz teicu, – lai būtu fiziķis, viņam vajag kaklu, uz kā turēt galvu. Tas ir jāpanāk sportā, lai būtu veselība, un tālāk bērns jau var attīstīt visas pārējās intereses – mūziku, mākslu, eksaktās zinātnes un daudz ko citu, tā kā sportam vajadzētu pievērst lielāku uzmanību, un finansējumam jāseko pa pēdām.
Piemēram, ir mazāks futbola klubiņš, ko uztaisa domubiedri, vecāki, un tad 5, 7, 10 gadu laikā tas varbūt izvēršas par lielāku organizāciju dažādām vecuma grupām. Tāds īss, vienkāršs ABC, – kas notiek tālāk? Kas jādara, lai dibinātu sporta skolu un pretendētu uz valsts finansējumu?
Ja klubs ir ar nopietniem nodomiem, vispirms jāapzinās savi resursi, vai viņiem ir treneri, kas var strādāt kvalitatīvi. Vai ir sporta bāzes, kur varēs strādāt, un, protams, bērnu kontingents. Tālāk ir jāuzraksta programma, kas jāiesniedz Izglītības kvalitātes valsts dienestā licencēšanai. Tas notiek salīdzinoši ātri. Uzrakstīt programmas var palīdzēt kolēģi, viņi savos sporta veidos ir atsaucīgi. Programmu licencēšana notiek arī diezgan raiti, apmēram mēneša laikā. Pēc tam ir jāakreditē šī programma, iestāde, klubs. Tas ir nedaudz ilgāk, – trīs, četru mēnešu laikā. Tātad apmēram četru piecu mēnešu laikā var tikt pie akreditēta sporta kluba. Un tad atbilstoši Ministru kabineta noteikumiem jau jāvēršas pie Izglītības un zinātnes ministrijas, lai pieteiktos valsts finansējumam. To mums piešķir no 1. janvāra līdz 1. decembrim. Mums ir šis finansiālais gads, nevis no pirmā septembra, kā ir vispārizglītojošās skolās. Šo ceļu gājuši jau diezgan daudzi privātie klubi. Noteikti zinu par vismaz 18, kuri ir licencējuši, akreditējuši savas programmas un saņem arī valsts finansējumu. Pirmajos gados varbūt bija sarežģītāk, tad tagad jau tas viss ir pieejams un saprotams.
Pēc kādiem kritērijiem valsts skatās, cik daudz piešķirt vieniem, cik otriem?
Kritēriji apstiprināti Ministru kabineta noteikumos, viss ir tabulās aprakstīts un saprotams, – cik jābūt bērniem grupā, kādā vecumā. Gribu uzsvērt to, ka sporta skolas neizslēdz arī masveidības principu. Pirmajos apmācību gados, – pirmajā, otrajā, trešajā, ceturtajā, piektajā pamatā uzsvars ir, lai grupās ir vairāk bērnu. Pēc tam, protams, jau vairāk notiek specializācija, un varam teikt, ka notiek tas norvēģu modelis, kad no 13–14 gadiem sākas tādas nopietnākas sacensības. Līdz tam, kaut kur pirmajos, otrajos gados, oficiālu sacensību lielākajā daļā programmu vispār nav. Trešajā, ceturtajā gadā kaut kas parādās, bet tās vairāk tādā vietējā mērogā, jo nu galīgi bez sacensībām bērni arī nevar iztikt. Kā jau es daudzkārt esmu uzsvērusi, bērni netrenējās veselības pēc. Veselības pēc vecāki redz, ka bērnam ar to jānodarbojas. Bērns darbojas, cita dzinuļa dzīts. Viņam vajag sacensties, sevi parādīt un tā tālāk. Protams, tam visam jābūt ar mēru, nevis "rezultāts par katru cenu". Un šeit jau vairāk grēko tieši vecāki, kurus laikam vajadzētu vairāk izglītot.
Mēs esam tā kā pakalpojuma izpildītāji, un mūsu darba devējs ir vecāki, kas mums uztic savus bērnus.
Viņu prasības bieži vien neiet roku rokā ar veselīgiem sporta principiem.
Treneri arī var būt nedaudz vainojami, ja mēs runājam par prēmēšanu?
Jā, viennozīmīgi. Ja treneris redz, ka tāds ir vecāku uzstādījums un vecāki par to ir pateicīgi, ir arī treneri, kuri aiziet pa to ceļu. Bet šeit tomēr svarīgi, kas ir trenera tiešais darba devējs, – vai tā ir sporta skola, vai sporta klubs, un kāds ir uzstādījums. Es varu teikt no sava piemēra Limbažos, – es nekad neesmu treneriem prasījusi rezultātu par katru cenu. Mani drīzāk interesē, lai nodarbināti ir liels skaits bērnu un viņiem ir tas prieks. Pēc tam jau tās zvaigznītes parādīsies, un ar tām tālāk tad jau ir vairāk individuāls darbs, un varam skatīties, kā slodzes sabalansēt. Bet nu viena daļa bērnu paliks tādi, kas sporto sevis pēc, lai pats sevi attīstītu.
Treneru skaits ir pietiekams?
Treneru skaits ir ļoti sāpīga problēma. Tikpat ļoti kā pedagogiem, ja ne pat vēl vairāk, - to gandrīz katra sporta skola var pateikt. Ja tie treneri, kas mums tagad ir pensijas vecumā, kādu dienu atver durvis un uzliek galdā iesniegumu, ka viņš iet pelnītā atpūtā, tad mēs varētu diezgan daudzu grupu darbu pārtraukt.
Šobrīd aktuāli un sabiedrībā redzama pedagogu neapmierinātība gan ar atalgojumu, gan arī ar attieksmi pret viņu darbu. Mums ir tieši tā pati problēma, tikai to varat reizināt ar koeficientu 2,
jo trenerim-pedagogam jau nav vasaras garais atvaļinājums, viņam lielākoties nav arī sestdienas, svētdienas, jo tad ir sacensības. Vasarā vasaras sporta veidos ir sacensību sezona, bet ziemas sporta veidos nometnes un gatavošanās nākamajai sezonai. Ģimenes viņi redz diezgan reti, bet strādā viņi principā pusneapmaksātu darbu. To mēs jau gadiem aktualizējam Izglītības ministrijā. Ministri nāk un iet, bet problēma paliek.
Kā tiek novērtēts darbs? Vai visās sporta skolās ir kādas bonusu sistēmas treneriem?
Nav, viennozīmīgi nav. Pamatā tas ir tādās pārtikušākās pašvaldībās, kas to var atļauties. Pašvaldības vada politiķi, cilvēki, deputāti, un atšķiras tas, kāda kurā vietā ir izpratne. Kaut kur vairāk tiek likts uzsvars uz kultūru, kaut kur izprot sportu un cenšas palīdzēt, atbalstīt, jo valsts viennozīmīgi mums nesamaksā pat pietiekošu darba algu. Tā ir jāpiemaksā pašvaldībām, vai privāto klubu gadījumā tas tad ir uz vecāku pleciem. Tā kā bonusu sistēma ir viennozīmīgi vai nu no vecākiem, vai no pašvaldībām, ja pašvaldība to var atļauties. Bieži vien nevis negrib, bet nevar atļauties.
Mārupes sporta forumā jūrmalnieki prezentēja, ka trenerim, kurš ieguvis A kategorijas sporta speciālista sertifikātu, algu paaugstina par 10%, ja viņa audzēknis ir Latvijas izlases dalībnieks. Ja Latvijas čempionātā viņa audzēknim 1.–3. vieta, tad vēl 15%. Viss liecina par to, ka acīmredzot pašvaldība ir tā, kas vēlas rezultātu. Būs rezultāti, saņemsi vairāk, mums būs ko parādīt arī valstij, lai mēs dabūtu finansējumu...
Tas patreiz ir atkarīgs tikai no pašvaldību rocības un izpratnes. Braucot šurp, es sazvanījos ar liepājniekiem, arī viņiem patreiz ir atrasts veids, kā kaut nedaudz samaksāt treneriem par sacensību stundām, ko viņi pavada, kaut vai atrodoties autobusā ar audzēkņiem, jo tās bieži vien ir ļoti garas stundas, par kurām netiek maksāts vispār. Tāpat viņi ir atraduši iespēju palielināt minimālo valsts noteikto algu. Viņi arī izskata iespējas skolā iedibināt sporta novirzienu. Agrāk bija tādas sporta klases, tagad mums ir kustība "Sporto visa klase", kas ir tiešām apsveicama, bet tā ir tikai līdz sestajai klasei. Principā tam viennozīmīgi vajadzētu iet plašumā. Otrkārt,
ne visur skolās ir iespējas lielākam stundu skaitam, kā arī ārpusstundu nodarbībām sporta infrastruktūras pieejamības dēļ.
Par treneru atalgošanu – tas arī nav nekas jauns. Agrāk bija treneru kategoriju sistēma, ja tagad ir A, tad bija pirmā, otrā, trešā, un katrai bija noteikta minimālā alga, par kuru atalgojums nedrīkstēja būt zemāks. Mēs šo likām priekšā ministrei Šuplinskas kundzei principā pat vēl agrāk. Sākumā piekrita, pēc tam viss tas atkal palika kaut kur nesasniedzami. Mēs piedāvājām salāgot treneru sertifikācijas sistēmu ar atalgojuma sistēmu, kas ir vienkāršāks par vienkāršu, un tad ja vēl kaut kādi bonusi nāk klāt, tad tā jau ir tieši darba devēja iniciatīva. Bet patreiz mums A kategorijas treneris, kurš sagatavojis visaugstākās kategorijas sportistu, saņem tikpat cik students, kurš nupat iestājies Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmijā vai kādā citā augstskolā. Nu vienkārši viss šis ir ļoti nonivelēts. Lielākajai daļai treneru ir B kategorija, kādiem 70-75%. Šo B kategoriju arī vajadzētu diferencēt, jo nevar būt, ka visi ir tik vienādi. A kategorijas treneru mums nav sevišķi daudz, bet arī tie netiek atalgoti. A kategorijai vajag diezgan augstus rezultatīvos rādītājus, tie jau ir pasaules, Eiropas līmeņa rādītāji.
Vai nevarētu būt tā, ka skatās nevis uz rezultātiem, bet skatās uz masveidību, ka tev sāk, piemēram, 60 audzēkņi, un sezonas beigās viņi jau ir simts, un tad tas tev ir kā bonuss, pierādījums, ka treneri spēj strādāt tā, ka bērniem patīk, nevis pumpē uz rezultātu visu kustību?
Viens otru neizslēdz. Mēs vienmēr kaut ko liekam pretī vienam vai otram. Masveidība neizslēdz meistarību, vai ne? Pirmkārt, ja ir lielāka masveidība, tad ir lielākas iespējas, ka šīs te zvaigznes iznāks virspusē. Ar viņām, protams, tad ir jāstrādā daudz, daudz vairāk, jāiegulda daudz vairāk, jo šis rezultāts prasa arī ļoti lielus ieguldījumus. Tās ir ārvalstu nometnes, tās ir jau augstas klases sacensības, tas ir ļoti labs inventārs. Bet viens otru neizslēdz, tā kā jāstrādā ir abos virzienos.
Un kā ir ar agro specializāciju? Sporta ārsti arī pasaka, ka bērni būs šķībi, greizi, nepareizi, jo tiks darīta tikai viena lieta, bet sporta skola pieprasa – ja jūs nākat šeit, mums vajadzīgs finansējums, mums vajag, lai jūs spēlējat, uzvarat un nesat medaļas.
Sporta skolas pieprasa, tāpēc ka tā ir federāciju izstrādāta sistēma, kādā vecumā sākas sacensības, kādā – jau jaunatnes čempionāti. Tā ka šeit bumba ir federāciju lauciņā, kur vajadzētu mainīt šos nosacījumus, jo skaidrs, ka patreiz mēs esam atkarīgi no federāciju uzstādījuma. Tātad, ja ir jāpiedalās sacensībās, nepiedaloties tad nebūs finansējums, nevarēs pāriet uz augstākas kategorijas grupu. Mums Sporta likumā ir ierakstīts, ka federācija ir atbildīgā par savu sporta veidu. To nevajadzētu mainīt, bet šo atbildību jādomā, kā labot. Bet laikam tas ir kolektīvi jātaisa, jo mēs nevarēsim noteikti izraut, ka viens sporta veids tā nedarīs. Jo cits sporta veids, ja sāks ar bērniem strādāt no diviem, trim, četriem gadiem, tad pēc tam tas sporta veids, kurš vēlāk sāks, tam tie bērni vairāk nebūs. Tur mums ir konkurence par bērniem, kas bieži vien ir neveselīgi, jo līdz ar to sākās arvien agrāka bērna piesaiste.
Pats par sevi, ka bērni nodarbojas, jau nebūtu slikti, jautājums ir, ko viņi dara, cik bieži, cik lielas ir slodzes?
Tas, ka bērns kaut vai 4–6 gadu vecumā atnāk, rotaļājās, iet dažādas stafetes, pilda vispār attīstošus vingrinājumus un arī tālāk 7–9 gadu vecumā, viss tas ir jādara, jautājums ir, cik daudz, kā un ko. Tas ir tas jautājums.
Par masveidīgu sporta mīlestības ieaudzināšanu šeit kaut kā nelīmējas kopā – treneris, kurš pelna maz un cenšas rauties vairākos darbos. Tad valsts, principā, bremzē šo visu pasākumu? Mēs gribam veselīgu nāciju, bet…
Tieši tā, nelīmējās kopā. Pat tagad Sporta likumā, kuru taisās mainīt un modernizēt, ir ierakstīts, ka bērnu un jauniešu sports starp visu finansējumu ir prioritāte un finansējams pirmkārt. Diemžēl dzīvē mēs to neredzam. Mēs vairāk varam sarīkot lielus starptautiskus pasākumus, bieži vien pat ar lielu jautājuma zīmi, vai pamatotus, savukārt bērnu, jauniešu sportā iepriekšējā četrgadē mēs esam nonākuši līdz situācijai, ka, lai varētu nosegt vismaz minimālo algu, no valsts puses iztrūkst pieci miljoni mūsu sistēmā.
Vajadzētu būt tādai paritātei, ka valsts samaksā minimālo algu trenerim un tad pārējo nodrošina dibinātājs, – pašvaldība vai privātais.
Jo tā otra puse ir daudz lielāka nekā šī te algas puse. Tas ir transports, infrastruktūra, inventārs, nu principā viss, viss, viss, lai tas sporta process notiktu. Diemžēl mēs nesaņemam šo otru pusi pat pilnībā. Tā ka tas kopā neiet.
Bet, skatoties uz finansējumu kopumā, tie cipari ir ļoti lieli. Bērnu sports tiek atbalstīts no valsts puses. Tad tā nauda kaut kur tiek tērēta?
Iesaisties ceļā uz "Patieso uzvaru"
Raksti LTV Sporta redakcijai
E-pasts: [email protected]
WhatsApp: +371 27001983
1600 treneri – tas ir visi kopā?
Jā, tie, kas ir profesionālajā ievirzē. Ir tādi, kas privātajos klubos nav licencējuši un akreditējuši programmas, ir vēl daļa, bet treneri, kas strādā tieši ar akreditētajām programmām, tādu ir 1600.
Kas vēl sastāda lielākos izdevumus? Infrastruktūra, ceļošana?
Transports. Transports ir milzīgs [dārdzības kāpinātājs].
Kā jūs redzat, kā kaut vai to transportu minimizēt, lai mēs sacenšamies tikai savā reģionā un paceļam savu treneru algas? Kaut ko esat domājuši, kā mainīt?
Jā, viennozīmīgi.
Mēs esam aicinājuši federācijas jaunākajā vecumā vairāk orientēties uz vietējām, reģiona sacensībām, lai jaunākā vecuma bērniem nevajadzētu braukt 200–300 kilometru sacensties un pēc tam atpakaļ.
Kā kādreiz ironizēja: trīs četras stundas brauc, stundā dabū pa muti, tā vulgāri sakot, un atkal trīs četras stundas brauc atpakaļ. Tā kā mēs esam aicinājuši federācijas domāt par mūsdienām atbilstošāku modeli, jo transporta izmaksas, domāju, ka tuvākā laikā sevišķi nesaruks.
Tas ir no valsts vai no jūsu puses uzstādījums, piemēram, jūs pasakāt transportam visu nē. Vienkārši nav finansējuma, ja gribat, tad lūdzu – ja vecāki ir gatavi samesties, tad braucat. Tas vienkārši tāds liels kumoss, ko varētu sadalīt kaut vai treneru algās vai citos speciālistos.
Šis jautājums ir ļoti komplekss. Ja mēs nepiedalāmies sacensībās, mūsu grupas nekvalificējās sistēmā tālāk, lai kvalificētos nākamajam treniņu gadam.
Jā, bet šis jau varētu būt par jauniešu sportu.
Jauniešiem ceturtajā, piektajā apmācību gadā jau ir savi nosacījumi, ka jāpiedalās tik un tik sacensībās, jābūt tādiem un tādiem rezultātiem. Tas ir federāciju lauciņā. Ar visām mēs vēl neesam runājuši, bet ar daļu esam. It īpaši tas attiecas uz sporta spēlēm, kur ir ļoti daudz braukāšanas un transporta izdevumi. Mēs runājam par to, ka varbūt labāk mēs vairāk sacenšamies vietējā apkārtnē. Kaut vai piecus apļus ar vietējām komandām, un tad uzvarētājs aiziet uz fināliem. Sistēmas ir dažādas, ko varētu izdomāt un piemērot.
Es domāju, ka tieši tagad, pavasarī, kad beidzas ziemas sezona, mēs šo ļoti aktualizēsim federācijām, jo tas vienkārši pašvaldībām nav panesams un vecāki jau arī to nevar samaksāt. Viens mazs piemērs:
aizbraukt no Limbažiem uz Rēzekni vai Daugavpili turp atpakaļ – autobuss 800–900 eiro.
Jautājums ir, vai brauc ar vienu komandu, divām vai trīs … tas atkarīgs no spēļu kalendāra, ko arī sastāda federācijas. Tā kā federācijām ir ļoti daudz ko domāt par šo. Diemžēl šajā jomā par jaunatnes sportu diezgan maz domā. Vairāk rūpes ir par lielajām izlasēm, valsts komandām, bet šajā jomā – parunā, parunā, gan jau kaut kā iztiks. Bet tā kritiskā robeža jau ir tik tuvu, ka tuvāk šķiet, jau nav vairs kur.
Pēc jūsu stāstītā es saprotu, ka tie kritēriji, ka ir jāpiedalās tādās un tādās sacensībās, nozīmē, ka ir spiediens uz rezultātu, lai tiktu pie finansējuma, lai tev to nenogrieztu.
Tie ir Ministru kabineta noteikumi, bet arī tie nav iekalti akmenī. Nekas mūsu dzīvē nav iekalts akmenī, izņemot kapakmeni. Tātad pie tā ir jāstrādā. Pirms gada nebija kara, nebija enerģētiskās krīzes. Diemžēl laiks prasa savu un arī līdz to arī jaunu pieeju.
Es saprotu, ka no valdības puses šobrīd ir uzdevums izstrādāt vadlīnijas interešu un profesionālo interešu izglītībai. Kā tas skar jūs, kurš šobrīd ar jums konsultējas, kas tur varētu mainīties?
Mēs tur tā kā virsrakstu līmenī sevi saredzam. Savus priekšlikumus esam snieguši gadiem. Tieši mūsu organizācija, tieši Latvijas Sporta izglītības iestāžu direktoru padome, kas apvieno profesionālās ievirzes izglītības klubus un sporta skolas, esam snieguši ļoti daudzus priekšlikumus, mēs tos aktualizējam ik pa laikam vēl. Nomainām gadu, numuru un sniedzam atkal ministrijā. Diemžēl ar šo kustību ir diezgan problemātiski. Mums ir priekšlikumi, kā mēs to varam uzlabot.
Ļoti daudz bērnu un jauniešu pazūd tieši pēc skolas, pēc vidusskolas, un es uzskatu, ka tā ir ļoti liela izšķērdība mūsu valstij.
Viņi ir trenējušies 12 gadus, un viss, viņi ir izmesti uz ielas, jo nav starpposma. Studentu sports visus nespēj uzņemt un arī nav tik ļoti attīstīts, it īpaši individuālajos veidos. Un tie bērni vienkārši pazūd, pirms viņi nokļūst pieaugušo sportā, jo tur ir šis pārejas periods divi, trīs gadi, lai viņi spētu konkurēt jau tajā līmenī. Tur mums ir priekšlikumi un risinājums, nu diemžēl tas tā…
Jūs jau atkal velkat uz profesionālo sportu. Par tiem "produktiem", kuri iznāk salīdzinoši maz, kuri pazūd...
Ne tikai. Tie, kas, teiksim, patreiz 18–19 gadu vecumā parāda labu rezultātu, ka viņš paliks par profesionālu sportistu, viņš vienkārši drusciņ augstākā līmenī varbūt virs kādas lielākas daļas. Tā ir tāda vienkārši normāla izaugsme, lai nav tikai aiziet paskriet pa pļavu vai pa stadionu, bet nu drusciņ tu arī kaut kā sevi parādi un pilnveido. Jo arī no tiem varētu iznākt kāda mūsu zvaigzne, kas pēc tam varētu būt mūsu sporta lepnums, bet mēs viņus vienkārši pazaudējam, jo, aizejot mācīties, ne visas ģimenes var atbalstīt savus studentus, lai viņi varētu tikai trenēties un mācīties. Daudziem nākas papildus meklēt darbu, līdz ar to sports tad paliek tikai tiešām veselības līmenī.
Jaunākajā posmā mēs redzam, ka, ja vairāk varētu piesaistīt finansējumu interešu izglītībai, tad varētu palikt arī finansējums vairāk tam vidus posmam, profesionālajai ievirzei, kur jau aiziet uz šo specializāciju vairāk. Sākumā tieši vienkārši nodarboties, meklēt to savu nišu un vairāk strādāt uz vispārējo fizisko sagatavotību. Mēs viennozīmīgi esam par to. Nu, varbūt ne līdz 13 gadiem, kā Norvēģijā iesaka. Varbūt ar laiku tas sevi var pierādīt, bet skaidrs, ka nevar no viena uzreiz momentā ielēkt citā. Bet
līdz kādiem 10–11 gadiem viennozīmīgi varētu būt lielāka vispārējā fiziskā sagatavotība, vairāku sporta veidu izmēģināšana.
Mēs arī pašreiz to varam darīt līdz kādam mācību ceturtajam gadam, kādos divos sporta veidos pamēģināt sevi un pēc tam palikt pie viena. Nu, vienīgi valsts maksā par vienu tikai.
Jā, tur tā problēma. Dzirdēju piemēru, ka vecāki grib bērnu uz peldēšanu sūtīt, uz tenisu, futbolu, lai bērns izmēģina visu kaut ko, bet sporta skola nav priecīga, tāpēc ka tikai viens no bērna apmeklētajiem sporta veidiem saņem valsts finansējumu. Kā mainīt šo sistēmu, ja mēs runājam, ka varbūt līdz astoņiem gadiem bērns pats atrod, ko viņš grib?
Agrāk tā nebija problēma valstij – finansēja gan to, ka gāja uz, piemēram, peldēšanu, gan paralēli gāja uz tenisu. Tad līdzekļu ekonomijas dēļ dažus gadus atpakaļ šo izbeidza. Tā ir vienkārši pieeja, attieksme. Vai mēs tā gribam, vai negribam. No vienas puses, mēs runājam, ka tā būtu labi un vajag, bet darbības tam līdzi neseko. Otrs ir jautājums, ka
to otru, paralēlo sportu varētu finansēt vecāks, jo valsts nav tik bagāta, arī tas ir vērā ņemams aspekts.
Varianti ir dažādi. Paldies televīzijai, kas ir ļoti aktivizējusies un šos jautājumus sabiedrībai liek priekšā diskutēšanai. Gribētos, lai būtu tālākā rīcība, jo mums jau tā ir – parunā, parunā un pēc tam atkal viss paliek pa vecam.
Ko jūs šobrīd sagaidāt no valsts, zinot jūsu pieredzi ar priekšlikumu sniegšanu un nesadzirdēšanu? Varbūt šoreiz sadzirdēs?
Patreiz ir diezgan liela krīze sportā. Ministrijā nav pat sporta departamenta vadības. Tā kā no valsts puses patreiz mums ir tāds vakuums, nezinām, kurš būs jaunais Sporta departamenta vadītājs. Arī sabiedriskajā sektorā patreiz ir reorganizācijā priekšā. Tā kā patreiz ir atkal tas laiks, kā saka: "Nedod, Dievs, dzīvot pārmaiņu laikā". Mēs dzīvojam pārmaiņu laikā. Protams, ceram uz labāko, bet kā sanāks…?
Saeimas Sporta apakškomisijas priekšsēdētājs Dāvis Mārtiņš Daugavietis nav sazvanāms?
Daugavietis ir sazvanāms, viņš arī cenšas. Es saprotu, ka brauc iepazīties uz vietām, apmeklē turnīrus. Viņš ir jauns cilvēks, kas ir pluss, bet tanī pašā laikā arī mīnuss, jo viņam nav zināšanu par reālajiem procesiem, teiksim tā, bet tas ir iegūstams. Vienīgais žēl, ka laiks rit ātri.
