Riteņbraucējs Skujiņš: Šogad biju gatavs sacensību noslēgumam

Latvijas riteņbraucējs Toms Skujiņš prestižajā “Tour de France” piedalījās jau trešo reizi. Šogad pandēmijas dēļ sacensības bijušas nedaudz savādākas, tāpat piedzīvots arī kritiens, kura sekas nemaz tik viegli nebija pārvarēt. Taču tagad Skujiņš jau gatavojas pasaules čempionātam.

''Tour de France'' noslēdzies – kopā ar komandu kaut kā atzīmējāt sacensību noslēgumu? Galu galā komandas biedrs Ričijs Ports kopvērtējumā izcīnīja 3. vietu.

Šogad atzīmēšana bija mazliet sarežģītāka, nekā tas notiek parasti. Lai arī kādi rezultāti, finišs tomēr tiek nosvinēts, jo šis ir lielākais ikgadējais notikums riteņbraukšanā. Lai arī nevarējām atzīmēt, kā vēlētos, bet tāpat pacēlām pa glāzei un sagaidījām, kad Ričijs atnāca atpakaļ no pjedestāla. Visi pasēdējām komandas busā, padalījāmies iespaidos un atmiņās par pavadītajām trīs nedēļām. Pēc tam jau daļa braucēju un apkalpes devās mājup, jo, piemēram, beļģiem nedēļas sākumā jau notiek nacionālais čempionāts. Ričijam tūres laikā piedzima meita, tāpēc viņš arī beidzot vēlējās satikt savu jaundzimušo meitu.

Komanda noteikti ir ļoti apmierināta, ka Ričijam izdevās izcīnīt trešo vietu…

Protams, komandai ir liels gandarījums, jo pirms tūres nebija daudz cilvēku, kas gaidīja, ka Ričijs būs uz pjedestāla. Tas ir visas komandas nopelns, jo arī apkalpe trīs nedēļas rukāja un darīja visu, ko vien varēja. Tas sagatavošanās process bija iesākts ļoti nopietni. Es domāju, ka visi iesaistītie bija ļoti priecīgi, arī tie apkalpes cilvēki, kuru šeit nebija. Arī menedžments un sponsori, visi ir ļoti priecīgi.

Pašam Parīzē bija atvieglojums, ka šī tūre ir cauri, vai uz sacensību finišu reaģēji kaut kā citādi?

Jāatzīst, ka šogad biju gatavs sacensību noslēgumam. Pēc tā kritiena vairs nejutos tik labi, tāpēc zobi bija jāsakož vairāk, nekā tas būtu bijis iepriekš. Biju gatavs atgriezties ne-ikdienas sacensību ritmā, nedaudz ļaut ķermenim atpūsties, lai varētu ļaut ķermenim iet uz nākamajiem mērķiem.

Tieši par šo neveiksmīgo kritienu – kas tur atgadījās un kā ar tā radītajām sekām esi sadzīvojis šo nedēļu laikā?

Tā diena bija diezgan saspringta, visi cīnījās par labām pozīcijām. Ir braucēji, par kuriem ir grūti prognozēt, kādas kustības viņi veiks. Viens tāds braucējs man gadījās priekšā, kurš pēkšņi izlēma braukt pa labi un ar ļoti asu kustību sāka braukt pa labi. Es viņam biju labajā pusē, līdz ar to viņš manu priekšējo ratu izsita no līdzsvara un tur vairs nebija nekas, ko es varētu darīt. Atrados uz asfalta ar 50 kilometriem stundā, nekas patīkams tas nav. Apģērbs mums nedaudz palīdz, bet tas nav kā aizsargtērps motošosejā, kas palīdz ar to tikt galā daudz vieglāk. Tāpēc diezgan daudz to nobrāzumu bija. Vairāk sāpēja kreisais sāns, labajam bija labi, tāpēc varēju pagulēt vismaz uz viena sāna.

Nākamā diena nav pati izcilākā, otrā diena dažreiz ir pat vēl smagāka, un šoreiz arī tā bija. Bet izvēles nav, vēl tāls ceļš bija jābrauc, un zini, ka paspēsi atjaunoties, lai vismaz kaut cik palīdzētu komandai. Biju gatavs sakost zobus pāris dienas un tad atkal kārtīgi palīdzēt komandai.

Kā šos nobrāzumus sacensību laikā iespējams apkopt un ārstēt?

Katru dienu jāliek jauni pārsēji, kas nav pats patīkamākais process. Ja parasti pēc posma ieiet dušā un nomazgāt visus ceļa putekļus ir viens no patīkamākajiem dienas mirkļiem, tad tas man tika atņemts. Jo katru reizi, kad ieej dušā, visas tās brūces tiek aplietas ar ūdeni un tas nav patīkami. Bet bez pārsiešanām un masāžām mani arī katru dienu apskatīja ārsts, jo pēc kritiena ķermenis bija mazliet izsists no līdzsvara. Bija mazliet jāsaliek atpakaļ vietā gūža.

Kā šobrīd ar dzīšanas procesu, cik sadzijis viss jau ir?

Nu jau ir diezgan labi, pārsējus nevajag, tā kā viss jau ir kārtībā.

Pēdējā posma finišā komandas biedrs Madss Pedersens bija otrais. Cik daudz iesaistījies un palīdzēji Pedersenam tieši pēdējā posmā?

Baigi daudz tajā dienā es viņam nepalīdzēju, jo man bija uzdevums vairāk palikt ar Ričiju. Kamēr neesi sasniedzis finišu, tikmēr neviens rezultātu nedod. Bet viens no mūsu braucējiem nokrita, tāpēc nedaudz vajadzēja palīdzību arī sprintā. Protams, Jaspers (Stuivens) bija viņa galvenā labā rokā, bet pēdējos divos apļos pieslēdzos palīgā. Tas bija vairāk tāds pēdējā brīža mēģinājums palīdzēt, bet arī bez manis viņiem beigu beigās gan jau būtu izdevies tikpat labi.

Kas Tev kā braucējam mainās šādā brīdī, kad viss dienas plāns sagriežas kājām gaisā?

Ja tas būtu no dienas sākuma tā sarunāts, tad būtu vieglāk. Pa dienu jau uzņem kopējo ritmu, īpaši, kad trase ir pa apļiem – šeit braucam pa šo pusi, tajā apļa vietā pataupām enerģiju, tajā vietā mēģinām tikt uz priekšu. Nezinot, kā viņi kustas pa peletonu, tajā visā ir grūti ielēkt iekšā. Gana daudz esmu piedalījies sprintos, arī savā pirmajā „Tour de France”, kad (Džons) Degenkolbs palika otrais, pilnībā palīdzēju viņam un sprintam. Es apmēram zināju, kā vajadzētu būt, tāpēc nebija tik sarežģīti, bet pārslēgties nav pats vieglākais.

Kalnos šogad izstājās daudzi favorīti, kā pats tiki galā ar kalniem un trases reljefu?

Jā, kalnu šogad netrūka, bet kopumā jutos diezgan labi. Izskatās, ka ar katru gadu kalnos ripo arvien labāk, vismaz pagaidām tā ir. Jo tas posms, kur es biju otrais, tas teorētiski bija pārāk smags posms, lai es tur kaut kādu rezultātu varētu izcīnīt, bet beigās izrādās – ja ripo, tad ripo. Pēc tā kritiena sāka mazāk ripot, bet nebija tik traki. Tā kā diezgan apmierināts esmu. Cīnīties par kalnu karaļa kreklu arī īsti nebija mans mērķis. Arī vajadzēja vairāk uz Ričiju koncentrēties, jo redzējām, ka ir tā iespēja tikt uz pjedestāla. Vairāk enerģijas tika tam atdota, bet bija skaidrs, ka tas, kā trase bija izveidota un kur salikti tie kalnu karaļa punkti, tad zināju, ka būs grūti cīnīties ar kopvērtējuma džekiem, kas savāks daudz punktu. Tas beigās arī izrādījās patiesība.

Vairākos posmos kopā ar Kristu Neilandu finišējāt viens aiz otra – trasē sanāca sastapties bieži vai vienkārši atradāties kopējā grupā un viens otru nemaz neredzējāt?

Īstenībā sanāca diezgan bieži satikties un papļāpāt, mēs tomēr esam diezgan līdzīga tipa braucēji un līdzīgām spējām. Nereti atradāmies vienā grupā.

Tūres laikā paliki bez Latvijas čempiona krekla – nākamgad to mēģināsi atgūt?

Protams, būtu patīkami nākamgad to dabūt atpakaļ. Noteikti tās ir vienas no sacensībām, ko nākamgad braukšu un arī mēģināšu uzvarēt, bet, ja nesanāks, tad nesanāks, mēģināšu gadu pēc tam.

Tev pašam šī bija trešā reize ''Tour de France'' – kā vari salīdzināt sacensības un notikumus ar iepriekšējiem gadiem?

Šis gads ir īpašs tādā ziņā, ka uz ir daudz mazāk cilvēku gan uz ceļiem, gan starta/finiša zonā, mazāk fanu. Arī ar žurnālistiem kontakts bija citādāks, jo viņi bija tā nostāk. Parasti žurnālisti nāk uz komandas busu, tad šoreiz mēs vairāk gājām pie viņiem. Bija nedaudz cita atmosfēra, nedaudz vairāk tāda neskaidrība, vai līdz Parīzei vispār tiksim.

Pavisam drīz sākas pasaules čempionāts – līdz tam paspēsi atgūties un iekrāt spēkus?

Es domāju, ka jā. Katru gadu, kad „Tour de France” ir pievarēts, nākamajā nedēļā braucu „San Sebastian” sacensības, tur vienmēr ir labi ripojis, tāpēc uz pasaules čempionātu gaidu labas kājas. Reljefu esmu redzējis, bet tas ne vienmēr stāsta patiesību, it sevišķi Itālijā. Līdz ar to, kad aizbrauks, tad redzēs, bet domāju, ka būs diezgan braucama trase.

 

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti
Riteņbraukšana
Sports
Jaunākie
Interesanti