„Šermuļi, skudriņas skrien, tomēr tas ir tik liels pasākums, tik daudz sportistu. Un mēs visi esam kopā,” sacīja kalnu slēpotāja Lelde Gasūna. Tāpat distanču slēpotāja Patrīcija Eiduka teica, ka viņu pārņēmušas neaprakstāmas sajūtas un ka grūti aptverto to, kur viņa šobrīd atrodas.
Kamaniņu braucējs Kristers Aparjods norādīja, ka vienīgā lieta, ko viņam šobrīd var novēlēt, ir miegs.
„Bija laiks, kad es biju ja ne jaunākais, tad mazāk pieredzējušais,” savās desmitajās olimpiskajās spēles teica bobsleja treneris Sandis Prūsis, kurš nespēj aptvert visu pagājušo laiku.
„Tās būs atmiņas par visu to, kas ir bijis, kam bija jātiek pāri. Vasarā bija sajūta, ka viss ir cauri, ka ceļš ir beidzies, bet kaut kā dienu pa dienai, soli pa solim, un tas ir noticis,” sacīja skeletoniste Lelde Priedulēna, kas vasarā guva smagu ceļgala traumu. Viņa arī minēja, ka šis ir tas brīdis, kura dēļ ir vērts cīnīties. „Es neko nenožēloju; kā būs, tā būs,” skaidroja Lelde.
Skeletonists Tomass Dukurs neslēpj, ka, lai gan viss ir sācies, tomēr lielākā cīņa notiks trasē. Arī viņā brālis Martins piekrīt, ka tagad viss pamazām sākas, bet jau pavisam drīz viņš ieslēgsies citā režīmā.
