Gūtie iespaidi atstājuši apziņā tik spēcīgu nospiedumu, ka vēl vajadzīgs laiks, lai apjaustu pasākumā ar tik daudz faniem piedzīvoto, atzīst Kārlis Reišulis. Vērojot vēlāk sacīkstes ierakstā, skats viņam joprojām šķiet neticams, bet vienlaikus ar pacilājošu sajūtu un prieku, jo tā bija iespēja vēlreiz pārstāvēt savu valsti.
Savukārt Jānim Reišulim 15 gadu vecumā Nāciju motokross kļuva par ko iepriekš nepiedzīvotu.
"Tik daudz fanu nekad mūžā nebija redzējis, un vēl pie tam braucu," atzina Jānis Reišulis. "Un vēl arī tā foršā atmosfēra, ka ir visi tie pro braucēji, ka esi ar viņiem vienā trasē. Ļoti forša sajūta."
Nāciju kausu par īstiem motokrosa svētkiem dēvē Jonass, un viņš priecājas, ka tos var izbaudīt arī jaunākie komandas biedri.
"Ir forši braukt kopā ar tādiem džekiem, kas ir tiešām motivēti un kuriem tas ir visas dzīves mērķis tajā brīdī," uzsvēra Jonass. "Var redzēt, ka viņi cīnās, dara. Visu sezonu viņi cītīgi trenējas, cītīgi strādā."
Siguldas Valsts ģimnāzijas skolotājs Kaspars Lācis uzteic brāļu Reišuļu atbildības sajūtu, kas ir ļoti augstā līmenī – un ne tikai pienākuma dēļ.
"Lai viņi sasniegtu šos rezultātus, tas ir slēgums galvā, tas nav tikai iestrādāts, ka jāiet uz treniņu," sacīja skolotājs Lācis. "Viņiem ir tāda mērķtiecība, kas ļauj arī mācības saraut, ļauj atbildīgi pieiet skolas procesiem. Tāpēc arī tas ir iespējams – to apvienot, pateicoties mērķtiecībai un atbildības sajūtai. Tādēļ viņi arī ir tādā slavas zenītā."
Motosportistu tēvs Kaspars Reišulis saskata dēlu talanta atšķirības, bet izceļ arī cīņassparu un apņēmību.
"Kārlis izbrauc uz talanta, Jancis – uz darbu. Jancim nav tas talants tik liels, bet Jancis tieši [iet] uz to dziņu uzvarēt. Tā dziņa ir tik liela – viņš zina, lai kaut ko sasniegtu, viņam ir jāstrādā," pastāstīja Kaspars Reišulis. "Kārlim dažas lietas sanāk pašas par sevi, kas Jancim, piemēram, ir jāmācās. Nu jau viņam pieredze arī ir tik liela, ka viņam jau daudz kas iznāk bez domāšanas. Bet daudzas lietas Jancim vēl tagad [treneris] Roberts [Justs] atgādina. Kuras ir tās nepareizās kustības un elkoņa pozīcijas, bet Kārlim viss pats no sevis automātiski izveidojās."
Kaspars Reišulis uz trasi nemaz nemēdz iet – viņš paļaujas uz treneri Justu.
"Es viņiem neko iemācīt nevaru. Viņš atdzen moci man, un mans uzdevums ir, lai motocikls būtu kārtībā, lai viņš var braukt. Es tur mācīt neeju," teica Kaspars Reišulis. "Zinu, ka citi vecie aizietu, nostātos tālāk un kaut ko vēl mācītu."
Kārlis kā fantastisku pieredzi atceras dalību iepriekšējā Nāciju motokrosā Amerikā.
"Pirms es tur biju, pat nevarēju iedomāties, kas tas par pasākumu vispār ir. Es tur biju viens no jaunākiem – tajā laikā man bija 16 gadi," pērnos notikumus atcerējās Kārlis. "Tad tieši es startā blakus stāvēju 30 vai 25 gadus veciem džekiem, kas ir bijuši pat vairākkārtēji pasaules čempioni. Tāpēc uz starta bija tāda nekad iepriekš nepieredzēta sajūta."
Arī Jānis vēlējies aizbraukt uz Nāciju sacīkstēm Amerikā, bet tolaik vēl bija par jaunu un pirmo gadu bija apseglojis 125 kubikcentimetru klases motociklu.
"Skatījos mājās televizorā brāli, atbalstīju. Tas viss, ne tikai tā braukšana, bet arī pasākums, izskatījās ļoti interesants," atzina Jānis Reišulis. "Tas dod vēlmi piedalīties tādās sacensībās."
Vislabāko sajūtu sacensībās Kārlis guvis, ieraugot sev priekšā kādu lielāku motokrosa personību.
"Tad bija tāda motivācija viņus noķert, izdarīt visu, lai tikai būtu viņiem garām un būtu, par ko priecāties," paskaidroja Kārlis.
Arī Jānis jau ir ticis līdz braukšanai vienā trasē ar motosportistiem, kurus iepriekš apbrīnoja no malas. "Braukt ar viņiem kopā vienā trasē ir ļoti forša sajūta," piebilda komandas debitants.
Kārlis gan nešaubās, ka brālis no blakus apstākļiem neietekmējas, jo pirms sacensībām ir ļoti nosvērts.
"Es uzskatu, ka viņš [Jānis] pat it kā nav jaunāks, apmēram kā dvīņubrālis," paskaidroja Kārlis. "Viņš ir ļoti pieaudzis savam vecumam, it īpaši motokrosa ziņā. Es tā baigi neizjūtu to lomu, ka es būtu vecākais brālis."
Jonass pirmoreiz Nāciju motokrosā brauca Latvijā un to vēl arvien atceras.
"Stāvēju uz starta, rokas piedzītas, tiešām liels stress bija. Pirmās Nācijas vēl Latvijā!" pastāstīja Jonass. "Liekas, ka visi atbrauks, skatīties uz tevi.. kā tur būs, kas nu būs. Pirmais brauciens bija tiešām ļoti smags, es biju satraucies, rokas piedzina, biju saspringts. Izejot uz otru braucienu, biju jau saguris, tad jau man bija vienalga. Tāpēc es saku, ka ir forši, – pat ja esi saguris un tev ir vienalga, tu tik brauc. Tad jau varēju izbaudīt, bet sākumā bija tā, ka rokas trīcēja, tiešām liekas – tādi džeki ir apkārt, kas nu tagad būs. Tam ir jāaiziet cauri, tāpēc man ir prieks par brāļiem, Jānim pirmās Nācijas, jāaiziet tam cauri, jāiegūst pieredze. Tas dos tikai labu nākotnei."
Nāciju motokrosa sacensību ģenerālmenedžeris Andis Šteins uzskata, ka Nāciju kauss ir unikāls notikums, kas nelīdzinās pasaules čempionāta posmiem vai motokrosam Amerikā.
"To nevar pat izstāstīt nevienam – te ir jāatbrauc, jāsaprot, jāierauga, un tad tu zini, kas ir Nāciju motokross, jo televizorā nevar dabūt to atmosfēru," pastāstīja Šteins. "Standarta sacensībās katrs ir individuāls. Pārstāvi savas rūpnīcas komandas un tā tālāk, bet tas skatītāju tā nepiesaista. Līdz ar to Nācijās, kad pārstāvi savu valsti, ir tās komandas sajūtas, ka esi kopā ar braucējiem, tas rada to atmosfēru."
Pirms braucieniem motosportisti īpaši rūpīgi pētīja starta zonu. Startā katra niansīte var daudz ko izmaksāt – kā esi sagatavojies, kāda ir zeme vai starta barjera.
Tas viss iet kopā un summējas svarīgās milisekundēs, paskaidroja Kārlis.
"Šeit var riktīgi uz priekšu raut. Tā barjera iekrīt te," savu skatījumu starta zonā atklāja pieredzējušākais Jonass. "Priekšējo riteni var lejā atstāt. Jā, bezmaz vai uz maliņas. Šeit ir labāk, kad tu brauc, ātrāk nomesties un laist, lai iet tas mocis brīvgaitā, lai nesit augšā. Īpaši ar četrtakteri bišku citādāk nekā ar divtaktnieku. Tāpēc labāk kaut vai atmeties, jo parasti ir lielās bedres un tad ir mazākas. Labāk palaist ātrāk tām lielām pāri. Vai arī vienkārši ar pilnu jaudu test lejā, tad arī nevazā."
Iepazīstot trasi, Jonass atgādināja arī par vietām, kur jābūt īpaši uzmanīgam.
"Tas lielais kalns uz leju, kur ir trīskāršais lēciens, tā ir tāda, teiksim, bīstamākā trases vieta," paskaidroja Jonass. "Kopumā tā trase ir ļoti tehniska – ļoti daudz negatīvo līkumu, pa kalniem uz leju. Ir jābūt diezgan gudram izvēlēties pareizās trajektorijas, īpaši brauciena sākumā, lai nav tā, ka piedzenas jau rokas, un tad uz brauciena beigām knapi var pabraukt."
Arī Kārlis vēl pirms starta visvairāk trasē ievēroja lielo kalnu ar kritumu uz leju kā interesantu un tehnisku elementu. "Tad, protams, trīskāršais lēciens uz augšu, bet tur kārtīgi gāze jāiedod, lai tādu uzlēktu," piebilda Kārlis.
Sacensību ģenerālmenedžeris Šteins liek vienlīdzības zīmi starp Nāciju motokrosu un Pirmo formulu (F-1) kā sacīkstēm ar neaprakstāmu gaisotni.
Tikmēr Jonass pirms starta atgādināja komandas biedriem izbaudīt svētkus un nenospiest pašiem sevi ar atbildības nastu, lai varētu sniegt prieku arī līdzjutējiem.
"Mums ir pašiem sev jāuzdāvina svētki, un, ja mēs paši izbaudīsim, tad cilvēki no malas, fani visi kopā to izbaudīs. Te ir viegli noslēgties sevī, uzlikt pārāk lielu spiedienu pašam sev vai no cilvēkiem no malas," sacīja Jonass. "Liekas, kas tagad būs, vai būs labi, vai nebūs labi. Tāpēc es cenšos radīt [komandā] tādu labu atmosfēru, arī nedaudz piespēlēt, kādus jokus izšaut, lai dabūtu foršu atmosfēru. Tas ir galvenais, un tiešām prieks ir te būt. Izbaudi to, nevis satraucies, vai tiešām viss būs kārtībā. Es brāļiem arī teicu – rezultāti kādi būs, tā būs. Mūsu dzīvē, tavā dzīvē, manā dzīvē tas neko neizmainīs. Nobrauksim labi, būs labi, nobrauksim slikti... ok, mēģināsim citreiz."
