Kamaniņu zinātne. Siguldas trasē un laboratorijās kaldina Latvijas panākumus

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 4 gadiem.

“Labrīt,” aukstajā gaisā paceļas balts siltas elpas mutulis, un roka paceļas sveicienam. Latvijas kamaniņu izlases treneris Mārtiņš Rubenis izkāpj no mašīnas un dodas trases virzienā. Siguldas bobsleja un kamaniņu trasē nedēļas nogalē notiek Pasaules kausa posms kamaniņu sportā un mūsu sportisti treniņos gatavojas atbildīgajiem startiem.

Mārtiņš Rubenis uzkāpj pa stāvām trepēm, lai nokļūtu uz nelielas platformas pie treses malas. Šī ir 12. virāža, kas, kā viņš skaidro, neesot grūtākā, taču prasa iedziļināšanos.

“Te ir jāpārvar vēlme visu kontrolēt, jo pāreja ir ļoti īsa un lielā ātruma dēļ ir ļoti precīzi jau iepriekš jāizdara viss, kas nepieciešams. Ja kaut kas nav īsti pareizi sanācis, tad šajā vietā jau vairs neko izlabot nevar, te atliek tikai cīnīties ar sekām. Šī ir viena no tām vietām Siguldā, kur, braucot no virāžas ārā, esi fakta priekšā. Ja te labi izbrauc, tad var iegūt ļoti labu ātrumu un smuki izlidot cauri," Mārtiņš Rubenis gaidpilni paskatās trases virzienā. 

Mārtiņš Rubenis pie virāžas Siguldas trasē
Mārtiņš Rubenis pie virāžas Siguldas trasē

Iečerkstas rācija, kas piestiprināta pie Mārtiņa jakas. “Mārtiņ, vai kādam jāapstājas arī pie 15.?” atskan nezināma balss. “Tas sportistiem jājautā,” piespiedis mazu podziņu, Mārtiņš paskatās tālumā, trases beigu virzienā. “Ja sanāk, tad labi, bet man vajadzētu palikt šeit un to izeju paskatīties. Paprasīsim pēc šī brauciena,” viņš pabeidz īso sarunu.

Treniņbraucieni dienā paredzēti visiem mūsu sportistiem – gan puišiem un meitenēm, gan divniekiem. “Tie laiki, ko sportisti uzrāda treniņos, tie mani īpaši neuztrauc,” atzīst kamaniņu izlases treneris. “Protams, tendences kaut kādas redz, bet sacensības ir sacensības! Bieži vien ir tā, ka lielo valstu sportisti savu labāko inventāru uzliek tikai uz pēdējo treniņbraucienu, bet pirms tam vienkārši piebrauc trasi,” paskaidroja Mārtiņš. Viņš stāsta, ka

kādreiz pats daudz esot skatījies uz citu sportistu startiem un inventāru, tagad to tikpat kā vairs nedarot.

“Kamēr tu skaties un mēģini dzīties kādam pakaļ, tu visu laiku esi pussolīti iepakaļus, tas nav īsti tas, kas mūs interesē. Reizēm, daudz skatoties apkārt, pašam pazūd tas skatījums, ko varētu darīt labāk nekā citi, tāpēc es vismaz šosezon tā mierīgi ar apkārt skatīšanos,” treneris pasmaida. “Pats no savas sportista karjeras atceros vairākus ne pārāk labus brīžus, kad skatījos uz vāciešiem un domāju, kāpēc viņi brauc tik ātri. Mēģināju taisīt tajā virzienā un sapratu, ka manas kamanas kļūst lēnākas, tikmēr viņi skatījās uz manējām, taisīja līdzīgi kā man un kļuva ātrāki. Tad es sapratu, ka kamanās ir tik daudz sīku detaļu un nianšu, kas saliekas kopā un veido rezultātu. Tāpēc, skatoties uz kaut ko vienu un iedomājoties, ka tas varētu būt pareizais risinājums, ne vienmēr tā tiešām arī ir.”

“Trase brīva, startē Kristers Aparjods,” atskan trases skaļrunī, un Mārtiņš nedaudz saspringst. Pēc dažām sekundēm garām pašaujas kamaniņas un nozib tumšsarkanas krāsas tērps. Mārtiņš strauji pagriež galvu līdzi asajai kamaniņu kustībai un pakrata galvu. Pēc brīža komentē: “Ļoti labs ātruma rādītājs ir ap 124 vai 125 kilometriem stundā. Bet nu pie 119, 120 kilometriem stundā jau parādās tā sajūta, ka ir, ko turēt." 

Siguldas kamaniņu trase
Siguldas kamaniņu trase

“Trase brīva, startē Inārs Kivlenieks,” par sevi atgādina skaļrunis. Mūsu izlases treneris saspringti skatās tālumā.

“Te Kristers,” iečerkstas rācija. “Krister, ko teiksi par 12. un 13. virāžu?” Mārtiņš Rubenis paņem mazo aparātu stingrāk rokā. “12. nesanāca mazliet,” balss rācijā atbild. “Laikam nedaudz par saspiestu paņēmu, es ar tendenci gāju viņā iekšā, un nekas traks jau nebija, bet likās, ka varēja tā vairāk pa vidiņu ieiet.”

Mārtiņš, uzmanīgi klausoties, pārliecas trases malai, kā novērtējot ledu. “Jā, man likās, ka kaut kas ar to sākumu tev nebija,” viņš atbild rācijā. “Ja tu pats būtu apgūlies un drošāk tai pārejā palaidis, arī nebūtu nekāda vaina, bet, ja tu saki, ka sākumā mazliet par plakanu paņēmi, tad jā, vajag kaut kā nedaudz vēlāk un drošāk."

Pēc brīža, kad garām acīm paskrējušas arī mūsu dāmu komandas un divnieku kamaniņas, rācijā atskan: “Mārtiņ, vai tev ir kāds pingvīns? Man te pārlūza startā, sadalījās reizinātājos.” Izlases treneris pasmaida: “Nu, baigais zvērs tu esi! Labi, pienāc pēc treniņa, iedošu."

Pingvīni un ragi 3D printerī

“Šī ir vieta, kur rodas jauni produkti, jaunas idejas un tiek realizēti sapņi,” ar pārliecinošu smaidu saka Kristens Raščevskis, Rīgas Tehniskās universitātes (RTU) Dizaina fabrikas vadītājs. Gaišajā telpā galdi nokrauti un sienas plaukti piekrauti ar instrumentiem, skrūvītēm un daudz dažādiem krāsainiem nieciņiem, kas gan vairāk atgādina rotaļlietu detaļas, ne svarīgus izgudrojumus.

Latvijas Kamaniņu sporta federācija ar RTU sadarbojas jau vairākus gadus, izstrādājot un tehniski pilnveidojot kamaniņas un speciālo inventāru.

Kamanas RTU tiek pilnveidotas nepārtraukti, arī vienā sezonā starp sacensību posmiem, jo ar katru pilnveidojumu sportisti iegūst sekundes simtdaļas, kas ir izšķirošas sportistu snieguma vērtējumā. “Tirgū ir pieejamas universālas detaļas kamaniņām, arī speciālais inventārs. Tas ir plaši pieejams daudziem sportistiem, bet katra valsts, protams, izstrādā specifiskas lietas, kas ir pielāgotas sportistiem,” stāsta Kristens Raščevskis. “Tas ir veids, kā sportisti cīnās, komandas un valstis cīnās, lai savu rezultātu uzlabotu."

RTU Dizaina fabrikā ir izgatavotas un arī pašlaik tiek uzlabotas vairākas detaļas kamaniņu sporta izlasei.

“Viena no šādā lietām ir tā saucamie pingvīni jeb tādi kā uzpirksteņi ar speciālām radzēm vai adatām. Pingvīni tiek uzlikti uz cimdiem, un sportists tos izmanto, lai palielinātu saķeri ar ledu, startā ieskrienoties,"paskaidroja RTU Dizaina fabrikas vadītājs. Arī šīs detaļas nopērkamas universālā variantā, un tās izmanto daudzu valstu sportisti. “Mārtiņš Rubenis atnāca pie mums ar ideju, kā uzlabot šos pingvīnus, un tad mēs kopīgi strādājām pie tā, kā varētu izskatīties uzlabotais risinājums."

RTU Dizaina fabrikas vadītājs Kristens Raščevskis
RTU Dizaina fabrikas vadītājs Kristens Raščevskis

RTU zinātnieki stāsta, ka sākotnēji ar īpašu lāzeru esot noskenēti sportistu pirksti, lai pingvīnus pielāgotu katram specifiski. “Mēs sākām ar Mārtiņa pirkstu, jo viņš ir kā atskaites punkts, pats bijis sportists, viņš ļoti skaidri zināja, ko grib redzēt. Tad mēs ieguvām pirksta modeli un jauno pingvīnu sākām veidot ap šo modeli, pielāgojot un domājot arī par citiem mūsu sportistiem,” pastāstīja Kristens Raščevskis. Šis pingvīna gala variants gan ir produkts, ko nevienam nerāda.

“Šādas lietas ir ļoti specifiskas katrai komandai, katrai valstij, jo tās būtiski palielina mūsu iespējas uzlabot rezultātu trasē. Tāpēc svarīgi, lai konkurenti nezinātu, kā šis mūsu uzlabotais pingvīns izskatās,” pasmaida Kristens. Arī atsauksmes esot labas. “Mārtiņš nesen teica, ka sportisti esot jaunos pingvīnus atzinuši par ļoti labiem. Patiesībā pat labākajiem, ar kādiem braukts. Un šādi brīži ļoti silda mums sirdi,” ar patiesu prieku saka RTU Dizaina fabrikas vadītājs. “Mēs jūtamies lepni, ka esam palīdzējuši Latvijas izlasei un, pat skatoties televizoru un redzot mūsējo startus, jūtam neizsakāmu prieku, ka esam tur pielikuši pirkstu."

Vēl kāda detaļa, kas tiek uzlabota RTU zinātnieku rokās, ir kamaniņu ragi –

detaļas kamanu priekšpusē, kur sportists aizāķē kājas brauciena laikā. “Ragu sportists izmanto, lai stūrētu kamanas. Mārtiņš atnāca pie mums ar savu raga modeli, ko pats bija uzkonstruējis. Viņš saka, ka ir mākslinieks-inženieris un ar savu mākslinieka pieeju bija uztaisījis modeli. Mums bija nepieciešams pārbaudīt, notestēt, vai šis modelis strādā dzīvē,” pastāstīja Kristens Raščevskis. Raga modelis ar lāzerskeneri tika noskenēts, datorā uzlabots un izprintēts ar 3D printeri. Tas nozīmē, ka aptuveni 20 stundu laikā no speciāla materiāla tiek iegūts rags, ko sportists var izmēģināt pie savām kamaniņām. Ja izprintētais modelis tiek atzīts par labu esam, izlase to tālāk ved pie ražotāja. 

“Zinātne šodien iet krietni ātri uz priekšu, jaunās tehnoloģijas un iespējas ir tādas, kādas vēl nebija pat pirms pieciem gadiem,” atzīst kamaniņu sporta izlases treneris Mārtiņš Rubenis. “Visas prototipēšanas lietas, ko jaunie zinātnieki var izdarīt ar 3D printeriem, ir lieliskas. Tas, ka atsevišķas kamanu detaļas var pielāgot katram individuālam sportistam, ir nenovērtējami,” sacīja Rubenis.

“Pēc vecajām metodēm veidot līdzīgu modeli, formu, tad to izgatavot un izmēģināt būtu ārkārtīgi dārgi un ilgi.

Savukārt ar šīm jaunajām metodēm mēs ļoti ātri varam saprast, ko gribam, uzzīmēt to datorā, izprintēt, izmēģināt un ātri pārtaisīt vēlreiz, ja kaut kas neizdodas, vai arī dot ražotājam, ja modelis sportistam ergonomiski der,” Mārtiņš Rubenis novērtē zinātnieku ieguldījumu.

“Tas dod iespēju krietni īsākā laikā taisīt jaunas lietas un īstenot jaunas idejas dzīvē. Tas laikam arī ir lielākais pienesums RTU zinātnieku izpildījumā, jo atsevišķas detaļas, kas varbūt ir ar plastilīnu uzmodelētas, var ieskenēt, pārzīmēt datorā un uzlabot, un jau kā gatavu detaļu sportists var to izmēģināt, vai tīri ergonomiski viņam tā der. Kamanas uzbūvēt ir kā uzšūt labu uzvalku vai uzšūt perfekti pēc kājas labas kurpes tā, ka tu ar pirmo reizi uzvelc to kurpi un zini, ka tev viss ir vietā un nekas neberž, nekas nespiež un tu ar to kurpi vari skriet 100 metru skrējienu. Kad sportists labi jūtas savās kamanās, kad viņš ir kā viens vesels ar kamanām, tad arī braukšana ir pavisam cita,” uzsver Mārtiņš Rubenis.

Sliece kā spogulis

RTU Dizaina fabrika gan nav vienīgā universitātes daļa, kas sadarbojas ar kamaniņu sporta izlasi. Metroloģijas laboratorijā tiek veikti pētījumi un mērījumi, kas palīdz skrupulozi noskaidrot ģeometriskus lielumus un, piemēram, slīdošo virsmu specifiku.

RTU Metroloģijas laboratorijas vadītājs Jānis Lungevičs
RTU Metroloģijas laboratorijas vadītājs Jānis Lungevičs

Jānis Lungevičs, RTU Metroloģijas laboratorijas vadītājs, stāsta: “Ir nepieciešams pārbaudīt, piemēram, kamanu slieču ģeometrijas novirzes. Proti, ja Mārtiņš Rubenis ir izplānojis, ka sliecēm jābūt ar 4 metru izliekuma rādiusu, tad mums precīzi jāpārbauda, vai tas 4 metru izliekums tiešām tur ir. Citādi var gadīties, ka ir izplānots kaut kas un iedots ražotājam, bet garantijas, ka sanāks tieši tas, kas nepieciešams, nav. Mēs ļoti precīzi pārbaudām, vai saražotā detaļa ir tieši tāda, kā sportists vēlējies”.

Laboratorijā arī pēta slīdošās virsmas – kāds slieces pārklājums uzrāda labākus rezultātus trasē.

Izrādās, ne vienmēr lieliski nopulēta sliece, kas atspīd kā spogulis, slīdēs vislabāk. “Reālajā dzīvē ir labs piemērs. Ja divas ļoti gludas stikla loksnes saliek kopā, viņas it kā salīp. Tas ir molekulārs process, un līdzīgi novērojumi ir arī ļoti pulētai sliecei kontaktā ar ledu. Tas ne vienmēr ir labi! Tāpēc mēs to gribam izpētīt daudz nopietnāk,” atzīst zinātnieks.

“Kamaniņu sports attīstās nepārtraukti,” atzīst Mārtiņš Rubenis, pēc treniņbraucieniem lēni dodoties uz trases sākumu. Viņam paredzēta tikšanās ar mūsu komandu, lai pārrunātu visus sīkumus, ko treneri un tehniķi ievērojuši treniņbrauciena laikā.

“Neviena komanda, kas pretendē uz labiem rezultātiem, neguļ uz iepriekšējās sezonas lauriem, katru sezonu ir uzbūvēts kaut kas jauns. It kā liekas, kas tad tur – divas slieces, divi kronšteini un skrūves, bet patiesībā kamanas ir kā smalks pulksteņa mehānisms, kuram kopā ir perfekti jāstrādā, katrai skrūvītei ir jābūt pārdomātai un precīzai. Pat ja tev būs brīnišķīgas slieces, bet viss pārējais mehānisms nestrādās, maksimālo rezultātu uzrādīt nebūs iespējams. Tāpēc ir jāstrādā, jāstrādā, jāstrādā... Kāds darbs, tādi augļi,” Mārtiņš pasmaida. “Vai tad mums, latviešiem, tālu jāmeklē sentēvu gudrības.” 

Kā sportistiem vēl var palīdzēt iegūt tik svarīgās sekundes simtdaļas? Rīgas Tehniskās universitātes zinātnieces pirms 2022.gada Pekinas ziemas olimpiskajām spēlēm pēta, kā uzlabot Latvijas kamaniņu izlases tērpus, kuru materiāls un konstrukcija arī ietekmē brauciena ātrumu.

Kamaniņu sportā raksturīgajām ķermeņa kustībām ļoti svarīgi, lai sportista tērps piegulētu kā otra āda. Rīgas Tehniskās universitātes Antropometrijas laboratorijā sākta skrupuloza izpēte, lai uzlabotu mūsu sportistu tērpus. Antroskenerī sportists tiek noskenēts gandrīz kails, lai iegūtu ļoti precīzu ķermeņa attēlu. Veic kopumā 153 dažādus mērījumus.

RTU Dizaina tehnoloģiju institūta asociētā profesore Inga Dāboliņa pastāstīja, ka mērījumos nosaka ķermeņa siluetu, muskuļu sadalījumu un iespējamas asimetrijas. Pielaikojot tērpa konstrukciju, ir redzams, kur uz ķermeņa ir spiediena zonas un kur to vajadzētu labot. Apģērbs uz visu ķermeni neiedarbojas vienādi. Spiediena zonas nozīmē, ka ir vietas ķermenī un īpaši sportistam specifisko pozu brīžos, kur tērpa detaļas ir pakļautas lielākam spiedienam.

Standartizēto konstrukciju var pārbaudīt katram individuālam sportistam. Šobrīd uniformas ražo vairāk vai mazāk standartizētos izmēros, kuru noderību katram individuāli var pārbaudīt. Zinātniecēm ir ļoti svarīgi saprast esošo sporta tērpu konstrukcijas un ar zinātniskām metodēm tās uzlabot. Turklāt sadarbībā ar pašmāju uzņēmumu "Ursa sport" atrast arī jaunākos tehnoloģiskos risinājumus.

Lielais mērķis zinātniecēm ir Pekinas ziemas olimpiskās spēles, lai divu gadu laikā izveidotu mūsu sportistiem pasaules līmeņa tērpus.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti