Sadaļas Sadaļas

Sandis Ozoliņš: Jaunajā sezonā «Dinamo» būs grūti un labi brīži

Sandis Ozoliņš – jaunais Rīgas “Dinamo” treneris. Ticu tam un neticu. Ticu tādēļ, ka redzu viņu uz trenera soliņa kopā ar Aleksandru Ņiživiju un Rodrigo Laviņu. Ticu, bet šaubos, vai tas ir viņa aicinājums. Viss notika ļoti ātri pēc tam, kad “Dinamo” nolēma vairāk negaidīt brīnumus, bet uzticēt komandas stūri autoritātei. Tādus Latvijā ar uguni neatrast. Toties Ozoliņš, kuram nesen apritēja 45 gadi, jau ir bijis Kontinentālajā hokeja līgā (KHL), aizvadītajā sezonā pildot galvenā trenera Normunda Sējēja palīga pienākumus.

Jauns treneris – tā ir motivācija un pārliecība

Viņa pirmie publiskie komentāri ir vārdi, kas nav raksturīgi pieredzējušam cilvēkam. Kā nekā viņš radis sevi pierādīt uz ledus, un nevis preses konferencēs. “Man tā ir pirmā spēle mājās, tādēļ adrenalīna līmenis ir augsts. Lielāko daļu spēles mums izdevās nospēlēt taktiski, tā kā bijām runājuši ar čaļiem pirms spēles. Ir dažas lietas, kas mums ir jāuzlabo, tostarp arī individuālajos lēmumos,” pēc pirmās spēles "Latvijas Dzelzceļa" kausā ar Minskas “Dinamo”, kurā gūta uzvara ar 3:1, atzina nedaudz samulsušais Ozoliņš.

Tajā laikā viņu atbalstīja Rīgas “Dinamo” padomes priekšsēdētājs Juris Savickis: “Sanda atnākšana, pirmkārt, dos pārliecību hokejistos. Esmu pavērojis viņa treniņus, un ir redzams, cik motivēti ir spēlētāji. Taču jāsaprot, ka pirmssezonas sagatavošanās ir viena lieta, bet pārliecinoša spēle visas sezonas garumā – tas ir pavisam, kas cits.”

Pats Ozoliņš, manuprāt, savu trenera karjeru iesāka bez iešūpošanās: “Iespaidi par jauno lomu? Man patīk, lai gan, ja godīgi, priekšlikums kļūt par galveno treneri man bija pārsteigums."

Īstenībā tas bija mans sapnis. Neticat?

Iedeva man svilpi un hronometru. Es vienmēr esmu par to domājis, vēl būdams hokejists. Kā tagad atceros – treneri mani dzenāja nežēlīgi, bet es pie sevis fantazēju: "Nekas, pabeigšu karjeru, kļūšu par treneri un atspēlēšos. Pats komandēšu… Bet tikai vienu gadu." Tāds bija mans sapnis, es nemeloju. Bet, ja nopietni, tad spēlēt bija daudz vieglāk, jo tagad nākas pievērst uzmanību daudziem sīkumiem un niansēm.”

Starp citu, ar jauno treneri rīdzinieki ir parādījuši vērā ņemamus rezultātus starpsezonā - četras uzvaras desmit spēlēs. Tiesa gan, regulārās sezonas sākums ir bijis neveiksmīgs: zaudējums Omskā ar 1:3 un Novosibirskā ar 1:2. Pēc spēles ar “Sibirj” Ozoliņa tonis, runājot ar žurnālistiem, jau bija cits: “Šiem zaudējumiem sezonas iesākumā nav jāsagrauj spēlētāju ticība sev. Priekšā vēl ilga sezona. Ir kaut kādi momenti, kas turnīra tabulā neizskatās labi, taču tie pārbauda kolektīva raksturu. Tie arī veido komandu.”

Pierašana pie uzvalka un kaklasaites

Skaidrs, ka Ozoliņam šis stāsts par “Dinamo” ir liels izaicinājums, kuram viņš cienīgi piekritis, un skaidrs, ka ceļa sākumā viņam vajag palīdzēt. Paies ne desmit spēles vien, iekams viņš sapratīs, kādā gaismā atrodas.

Vai jau esi pieradis pie uzvalka un kaklasaites?

- Pamazām sāku pierast. Lai gan esmu pieradis. Pats zini, kāds dresskods ir NHL. Bez uzvalka spēles dienā nekur. KHL, sākoties sezonai, tas pats.

Man šķiet, žurnālisti tādām niansēm pievērš uzmanību, vai arī es kļūdos?

- Laikam taisnība. Protams, džinsos un botās ir ērtāk. Sagatavošanās laikā var ģērbties kā grib.

Piedāvājums vadīt klubu laikam jau bija negaidīts?

- Jebkurā gadījumā morāli es tam biju gatavs. Kā nekā aizvadītajā sezonā kopā ar komandu uz trenera soliņu pavadīju 35 spēles, visu otro pusi sezonas. Šajā laikā paguvu izprast visas nianses: kas par lietu, kāpēc nevedas spēle. Jā, man tā ir jauna pieredze, bet tā ir latviešu komanda, kurā ir spēlētāji, ar kuriem kopā pats esmu bijis uz ledus. Tā kā “Dinamo” priekš manis nebija nezināma komanda. Arī KHL esmu spēlējis pietiekami, tā kā cauri tam esmu izgājis.  

Man pašam Tavs jaunais amats ir pārsteigums. Pat nevis piedāvājums, bet tas, ka piekriti izaicinājumam.

- Man šāds priekšlikums ir gan izaicinājums, gan uzticība no kluba vadības. Vai es varu vadīt komandu? Šādu jautājumu pat sev neuzdevu.

Vadīt var katrs. Cits jautājums - kā?

Man kā ļoti pieredzējušam spēlētājam ir savs spēles skatījums, savas domas un ieceres. Variants ar “Dinamo” ir lieliska iespēja to realizēt dzīvē. Piekritīsi taču, ne jau katram spēlētājam rodas šāda iespēja.

“Dinamo” viss salikās kopā labi. Vai izdosies, to redzēsim tuvākajā laikā.

ASV un Kanādas kolonija – kolektīvs lēmums.

Vai esi pārliecināts par savām spējām?

- Protams. Savādāk es teiktu “nē,” un ar to viss arī beigtos. Šis darbs ir liela atbildība. Mana un manu palīgu atbildība.

Treneru komanda – vai tā ir vienprātīgi domājošu cilvēku komanda?

- Savādāk pat nevar būt! Saša Ņiživijs un Rodžers Laviņš ir tieši tādi cilvēki. Tas bija mūsu kopējs lēmums arī ar “Dinamo” ģenerālmenedžeri Ģirtu Ankipānu. Mums jābūt kopā, mums jābūt vienai spēles filozofijai! Tikai tā var izdoties. Šajā procesā ir iesaistīti visi. Tā tam ir jābūt, ja vēlamies pozitīvu rezultātu.

“Dinamo” sastāvā ir tikai leģionāri no Ziemeļamerikas. Vai tā ir tava vēlme?

- Ne tikai mana. Visu izlēmām kopā.

Vai daži no leģionāriem ir tavi protežē?

- Nekādā gadījumā! Es teiktu, ka tie ir mūsu kopējā darba augļi. Viņus meklēja ne tikai Ankipāns. Tagad, kad mūsu rīcībā ir deviņi ārzemnieki, mēs varam sākt būvēt spēli, izmantojot katra stiprās puses. Lai gan man pašam ir vienalga, vai viņš ir ārzemnieks vai vietējais spēlētājs. Vēl jo vairāk negrasos viņus dalīt savējos un svešajos.

Par veselīgu konkurenci

“Dinamo” ahileja papēdis ir vājā konkurence. Jaunajā sezonā ar konkurenci viss būs kārtībā. Vai tā būs veselīga, nevis mākslīga, vai uz laukumā dosies vērtīgākie spēlētāji?

- Tici man, manās interesēs nebūs kādu “vilkt aiz ausīm”, bet labu spēlētāju marinēt uz rezervistu soliņa! Ja fārmklubā parādīsies kāds interesants hokejists vai arī HK “Rīga”, kas turpina dalību MHL, kāds spēlētājs sevi labi parādīs, mēs uz to nekavējoties reaģēsim. Konkurence būs, es apsolu.

Par iepriekšējiem nopelniem mēs “Dinamo” nevienu neturēsim.

Tas ir no vienas puses. No otras, čaļi visu paši saprot. Viņi par savu darbu saņem algu. Tātad, ir atbildīgi, un no viņiem tiek prasīts. Uz vienas slidas šajā sezonā viņi neslidos.

Katru gadu Juris Savickis kā mērķi dēvē Gagarina kausa iegūšanu. Par to līdzjutēji pasmīkņā.

- Es viņu varu saprast. Jā, izcīnīt Gagarina kausu rīdziniekiem ir nereāli, taču tiekties uz to vajag. Kā? Tas jau ir cits jautājums.

Piezemētāks mērķis šajā sezonā ir iekļūšana izslēgšanas spēlēs?

- Kā gan savādāk? Tikai tā! Iekļūšana “play off,” un tas pat netiek apspriests.

Pēdējās trīs sezonās “Dinamo” Rietumu konferencē palika aiz labāko astotnieka.

- Tāda situācija nevienu nevar apmierināt, tostarp arī kluba vadību. Mums, treneriem, ir skaidrs, kas tiek gaidīts no komandas. Mūsu pirmais mērķis – izveidot kolektīvu, kas var ar šādu uzdevumu tikt galā. Tagad nemētāšos ar solījumiem, bet visi čaļi to lieliski saprot. Tāpat arī mēs to saprotam. Ja neizdosies izveidot cīnīties spējīgu komandu, par mērķiem varēs runāt bezgalīgi, bet… kāda jēga?

Iekļūsiet izslēgšanas spēlēs, un…

- Tad arī runāsim par tālāko. No sākuma izdarīsim to, uz ko tiecamies šeit un tagad. Ticiet man, mani interesē iekļūšana izslēgšanas spēlēs. Ja nē, ja atkal 11. vai 12. vieta Rietumu konferencē – tad es šobrīd nebūtu galvenais treneris. Kāda tad tam būtu jēga?

Jāieinteresē līdzjutējus

Piekrīti taču, ka pieticīgie komandas rezultāti ir paretinājuši līdzjutēju rindas. Viņu ar katru sezonu kļūst aizvien mazāk, mājas spēļu apmeklētība samazinās.

- Te ir ar ko strādāt. Būs spēle – būs arī līdzjutēji. Mums ir nepieciešams viņus ieinteresēt.

Zini, kas visvairāk kaitināja skatītājus? Kad tavs priekšgājējs, stāstot par spēli, teica - puiši ļoti centās, spēlēja labi, pašaizliedzīgi, taču mazliet pietrūka.

- Es vēlos, lai ļoti cenšas, spēlē labi, pašaizliedzīgi, taču ne viss izdevās, bet… Mēs uzvarējām.

Protams, mēs neuzvarēsim visas 56 spēles. Zinu, ka būs gan grūti, gan labi brīži.

Vai aiz okeāna daudzi brīnījās par tavu jauno amatu? Vasarā daudz apsveikumus saņēmi?

- Apsveikumi bija, arī no tiem, kas aiz okeāna.

Vai tavs senais draugs Valērijs Kamenskis zvanīja?

- Nē, Vaļera nezvanīja! Nekas briesmīgs, sezonas laikā vēl tiksimies. Zinu, ka par mani kā “Dinamo” galveno treneri ir dažādi viedokļi, dažādas prognozes, bet visu parādīs spēle. Visu izšķirs komandas rezultāti. Negrasos nevienam lielīties ar savām zināšanām un pieredzi. Tas ir muļķīgi. Skatāmies tikai uz rezultātu. Šajā ziņā esmu pragmatisks.

Mīklainā situācija ar Hārtliju un Latvijas izlasi

Zini, no pieredzes neatsakās! Esi vienīgais no Latvijas hokejistiem, kurš izcīnījis Stenlija kausu, un esi arī strādājis kopā ar daudziem leģendāriem treneriem.

- Kas bijis, bijis. Treneri bija lieliski, bet visi dažādi. No katra es kaut ko paņēmu. Pat zemapziņas līmenī.

Pirms kļuvi par “Dinamo” galveno treneri, Tev bija iespēja kļūt arī par Latvijas izlases galvenā trenera Boba Hārtlija asistentu. Viņa vadībā Tu spēlēji arī Kolorado.  Kādēļ tas neizdevās? Hārtlijs taču arī bija “par”…

- Teikšu tā – par naudu vispār nebija runas. Tur bija kas cits. Kāda būtu bijusi mana loma Latvijas izlasē? Vienkārši būt blakus Hārtlijam, stāvēt viņam blakus uz soliņa ar gudru ģīmi, vai arī dzert kopā ar viņu kafiju? Tas nav priekš manis. Ne hokeja federācija saprata manu lomu, vismaz nespēja to formulēt, ne arī es pats. Kādēļ tad tas vajadzīgs?

Federācija pēc tam formulēja savu viedokli precīzāk – negribēja izlasē mākslīgi radīt amatu Sandim Ozoliņam.

- Tas ir tuvāk patiesībai! Par finansēm, ticiet man, vispār nebija runas. Līdz tam pat nenonāca. Kad pienāks laiks, nesatraucieties, es būšu Latvijas izlasē!

 Vai tev pašam patika izlases sniegums Hārtlija vadībā?

- Pats nebiju pasaules čempionātā, un kaut kā arī nebūtu korekti vērtēt vecāka kolēģa darbu. Teikšu vien to, ka čaļiem bija skaidrs, kas jādara laukumā. Tas arī pats svarīgākais. Citas nianses – patīk man kaut kas izlases spēlēs, vai nepatīk – tas viss ir subjektīvi. Patiesībā Ķelnē puišu sniegumā bija daudz labu lietu.

Vai, pirms saņēmi piedāvājumu kļūt par “Dinamo” galveno treneri, Tev bija kādi darba piedāvājumi?

- Varianti bija, un ne viens vien. Pats pirmais bija no Teda Nolana uzreiz pēc tam, kad beidzu spēlētāja karjeru. Viņš piedāvāja pievienoties Bufalo “Sabres” treneru kolektīvam.

Tas ir, varēji atgriezties NHL jau citā kvalitātē?

- Tad es viņam atteicu un paskaidroju iemeslu. Taču par to tagad nestāstīšu. Bija arī citi piedāvājumi, arī no Denveras, kā arī piedāvājumi, kas nebija saistīti ar hokeju.

 Toties Nolanam “jā” pateica Artūrs Irbe…

- Jā, es atceros!

Kolorado “Avalanche,” Tava kādreizējā komanda, šobrīd NHL pārdzīvo ne tos labākos laikus.

- Katra komanda iet tam cauri: ir baltās svītras, ir melnās svītras. Ja atskatāmies uz pēdējiem 30 gadiem, kurai NHL komandai nav bijušas lejupslīdes? Detroitai, vai arī pēdējais piemērs – Edmontona. Taču pareizas izvēles draftos situāciju izlaboja.

Atgriezīsimies pie KHL! Jautājums varbūt mazliet nevietā, taču man ir svarīgs Tavs viedoklis. Vai Latvijai ir nepieciešama komanda Krievijas līgā?

- Latvijas hokejam “Dinamo” dalība KHL ir ļoti pozitīvi vērtējama. Te pat nav ko diskutēt.

Kāpēc? Turnīra līmenis ir ļoti augsts. To čaļu sniegums Latvijas izlases rindās, kuri spēlē citos KHL klubos, taču nevienu nepārsteidz. Tas ir pats par sevi saprotams. Tāpēc arī viņi atbilst izlases līmenim, jo KHL līmenis ir gana augsts. Cits moments – KHL pirmajos gados puiši no Ziemeļamerikas devās uz Krieviju noslēgt karjeru. Tagad jaunie no KHL mierīgi dodas uz NHL un tur nepazūd. Tā jau ir tendence. Arī hokeja līmenis KHL aizvien paaugstinās. Tas, kas bija pirms astoņiem deviņiem gadiem, un kas ir tagad – tā ir milzīga starpība.

Agrāk KHL spēles salīdzināja ar padomju laika hokeju.

- Tagad tā vairs nav! Hokejs ir kļuvis savādāks. Un tādu komandu, kas liktu akcentu uz padomju stilu, vairs nav. Hokejs attīstās, kustība uz priekšu. To pašu var teikt arī par NHL.

Ar abām rokām par Kanādas laukumiem

Vai, tavuprāt, KHL vajadzētu pāriet uz mazajiem laukiem, kā tas ir Kanādā?

- Cik es zinu, dažas komandas jau ir pārgājušas uz Kanādas laukumu izmēriem. Man pašam tāds izmērs patīk, bet tikai tādēļ, ka pats daudzus gadus esmu uz tādiem spēlējis. Man ir ērti, zini visus atsitienus, cik skriet līdz bortam, ko sagaidīt. Jāsaka godīgi, es spriežu kā spēlētājs.

 Spriežot pēc tā, kā tika komplektēts “Dinamo”, jau laikus bija zināms, ka budžetam nauda nāk no Krievijas. Vai ne tā?

- Tas nav jautājums man! Ar budžetu es nenodarbojos. Mana lieta ir treniņi un spēles. Mana lieta ir hokejisti, kuriem jāattīsta savas spējas un meistarība.

Vēl kāda lieliska iezīme jaunajā sastāvā – daudziem jaunajiem spēlētājiem ir pilnvērtīgi līgumi.

Latvijā ir problēma pārejā no jauniešu uz pieaugušo hokeju. Tā ir cita spēle, cita konkurence. Daudzi apjūk, dažreiz salūst un pat aiziet no sporta. Tā nevajadzētu būt. Gribas viņiem palīdzēt. Daudzi vēl ir bērni, un ar katru ir jāstrādā individuāli. Vai izdosies mums noturēt talantus, paskatīsimies, bet mums ir jādod čaļiem iespēja!

Uz kādiem trim vaļiem balstās trenera Ozoliņa darbs?

- Kārtība, pašaizliedzība un atbildība. Tā jābūt!

Pēc sarunas ar Sandi Ozoliņu mani nepameta sajūta, ka viņam viss izdosies. Jaunajā sezonā būšu Ozo līdzjutējs, pārdzīvošu par viņu, priecāšos par panākumiem un bēdāšos par neveiksmēm! Otrkārt, kaut kur zemapziņā ir sajūta, ka viņam ir pa spēkam atdzīvināt to “Dinamo”, kas bija Jūliusa Šuplera laikos, proti, simptātiska, neparedzama, neordināra komanda. Galvenais, lai rodas jaunas emocijas!

Un vēl… Spēlētāji neļaus samelot – atmosfēra komandā ir mainījusies. Mainījusies komunikācija. Lūk, piemēram, Tima Sestito vārdi par notiekošo “Dinamo” iekšienē Normunda Sējēja laikos:

“Manuprāt, treneru štābs ir nonācis līdz punktam, kad ūdens ir jau pāri galvai. Taktika un komandas iekšējā komunikācija bija ļoti zemā līmenī. Pirmajā sezonā es guvu 19 vārtus, lielākoties spēlējot vairākumā, kad atrados pie vārtiem. Nākamajā sezonā es vairs neatrados vārtu priekšā un praktiski nespēlēju vairākumā. Nebiju tajā pozīcijā, kur varētu izmantot manas stiprās puses. Kad atnāca Ozo, bija patīkams saviļņojums. Domāju, ka mainīsies spēles stils, bet citi treneri neklausīja vai negribēja klausīt viņa padomiem. Sabojāta un nelietderīga sezona, kas atstāja nepatīkamu pēcgaršu. Man žēl līdzjutēju, kuri bija pelnījuši vairāk. Ceru, ka ar Ozo galvenā trenera lomā un jauniem spēlētājiem komanda beidzot tiks izslēgšanas spēlēs.”

Sestito teiktais ir par lietu – viss par to, par ko nojautām, bet skaļi nerunājām. Ozoliņš, atšķirībā no bijušā ģenerālmenedžera, hokejistiem ir autoritāte.

Savs cilvēks, turklāt ļoti atvērts un godīgs.

Protams, viņam ir savas “dīvainības”. Piemēram, pats izplatītākais raksturojums: “Ozoliņš – garastāvokļa cilvēks, bet tā ir kā bumba ar laika degli. Taču tas netraucē viņam veidot veselu komandu ar veselīgu konkurenci. Kas būs pēc mēneša? Uzticības kredīts Ozoliņam gan no kluba vadības puses, gan no līdzjutējiem ir milzīgs.

Tāpēc, ka Ozoliņš ir leģenda. Rīgas “Dinamo” un Latvijas hokeja leģenda.

Tie nav skaļi vārdi, jo tā tas tiešām ir! Ozoliņš – garantija tam, ka būs interese. Un vēl intriga. Viņš ir tas cilvēks, kurš atrodas īstajā brīdī un īstajā vietā. Teikšu tā – “Dinamo” ir lieliska iespēja reinkarnācijai.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti
Jaunākie
Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt