Sandis Ozoliņš par bažām, sportistiem Krievijā un jogu. Saruna ar hokeja leģendu

Arnis Krauze: Lai iepazīstinātu ar šī raidījuma viesi, citāts no 1991. gada 19. decembra laikraksta "Latvijas Jaunatne". Hokejistam Sandim Ozoliņam tolaik ir 19 gadi, un žurnālists Armands Puče dokumentē vienu no pašām pirmajām intervijām ar jauno sportistu. Tās ievadā ir maza anketa ar īsiem jautājumiem un atbildēm. Daži citāti no tās:

Tā pirms 33 gadiem ar sevi iepazīstināja tolaik vēl plašākai publikai maz zināmais Sandis Ozoliņš. Viens no izcilākajiem Latvijas sportistiem šodien ir studijā.

Kas no anketā minētā ir aktuāls vēl šodien? Diez vai "Scorpions" vairs klausies tik aktīvi. 

Sandis Ozoliņš: "Scorpions" nē,  "AC/DC" – jā, it sevišķi dažas dziesmas joprojām ir aktuālas un patīk. Filmās tās tiek izmantotas un dod adrenalīna pieplūdumu. Svars ir audzis un droši vien katru gadu, es pat nezinu, par cik, bet pēdējā laikā tas ir mainījies. Iesauka tā pati vairs nav, tagad ir Ozo vairāk, bet tas ir pēdējo 15 gadu garumā. Tomāti ar krējumu ir palikuši. Savainojumi – apbrīnojami, cik daudz. Es saskaitīju, ka 15 operācijas ar pilno narkozi man ir bijušas. Tad [anketas tapšanas brīdī] man nebija nevienas. Dažas varbūt nebija nepieciešamas ar pilno narkozi, bet jebkurā gadījumā tās ir bijušas 15. Alkohols – tas ir apspriests, ir zināms, ka nebija vien pāris aliņi pēc spēles, ka ar to neaprobežojās. Ilgtermiņā tas pārauga par atkarību un tā tālāk, par to esmu runājis un bijis pietiekami atklāts. Bērnības dienu elks – Helmuts Balderis vēl joprojām. Artūrs Irbe – viens no tiem vārtsargiem, ar kuru sanāca visvairāk laika pavadīt treniņos, jo bijām kopā komandās. Mēs spēlējām spēles, un es biju tas, kurš visvairāk zaudēja viņam mūsu savstarpējās spēlēs, un es biju tas, kurš visvairāk kūleņus taisīja, ja mēs spēlējām uz kūleņiem. Līdz ar to – jā, viņš joprojām man ir vārtsargs, kuram visgrūtāk iemest. Māņticības rituāls – tie visu laiku mainījās. Es pat neatceros, ka man tāds ir bijis. Tagad mēģinot iztēloties, kā tas ir noticis, varbūt pilnīgi iespējams, ka kaut kas tāds bija. Tagad man tas liekas interesanti, kādēļ es to neturpināju darīt. 

Kāpēc kaut kādas baumas tiek pieminētas par vecāku vasarnīcu? Kāds tām ir konteksts?

Es nezinu, tas noteikti bija mūsu mazajā lokā – kas ko ir dzirdējis. Nekas jau nav mainījies, tikai palielinājies tas cilvēku loks, kuriem interesē kaut kādas ziņas vai jaunumi, kas nav publiski apspriesti, ko es neesmu apstiprinājis, un kuriem tagad ir kaut kas vairāk zināms nekā citiem. 

Te pie mīlestības pierakstīts – pirmā un viena vienīgā.

Nu, tad man ir 19 gadi, tad jau noteikti, jā, tas bija...

Bet tas jau ir bulvāru preses darbs, mēs šajā tematā tik ļoti neiedziļināsimies. 

Man visas tēmas ir atvērtas, es runāju par jebko, tādēļ es esmu šeit. Man ir dzīve, dzīvē ir notikušas pārmaiņas, izaicinājumi, jaunumi, pārdzīvojumi, veiksmes, neveiksmes. Tādēļ es piekrītu intervijām. Ja esmu piekritis atnākt uz interviju, tad es runāju par jebko. Tā ir mana paša atbildība, vai es atbildu vai neatbildu uz to jautājumu, bet man nav noteikumu, kāpēc es nākšu vai nenākšu uz interviju. 

Sandi, paldies, ka tu šodien atnāci! Ierasti, ja tā ir saruna ar hokejistu, kā pirmais tiek rādīts kāds arhīva kadrs no, nezinu, veiksmīgākajām spēlēm, lielākā kautiņa vai vēsturiskiem vārtiem. Es šoreiz piedāvāju pilnīgi no citas puses – sākt šo sarunu nevis ar pagātni, jo es zinu, ka tev pārāk nepatīk rakties pagātnē, jo viss jau ir it kā izrunāts, bet gan ar šodienu. Sociālo tīklu ierakstos redzam, ka Sandis Ozoliņš šodien nodarbojas ar jogu. 

Jogu nolēmu nofilmēt un publicēt sociālajos tīklos kā daļu no manas ikdienas rituāla, ko es daru gandrīz jau pēdējos trīs gadus. [Vēlējos] dalīties savā pieredzē, ko tas man ir devis, kā es jūtos tagad un kāpēc to turpinu darīt. 

Tas nav nekāds joks, tas ir nopietni, es saprotu, ka tu esi izgājis jau vairākus līmeņus?

Es vairs to neuztveru tā. Jā, es sāku tā, ka man vajadzēja sasniegt noteiktu līmeni, ka es gribu kļūt par jogas meistaru un izpildīt tās pozas, kas ir redzētas kaut kādos video materiālos, kur tiek demonstrēta fenomenāla lokanība un spējas. Pēc mēneša vai diviem, centīgi mēģinot to realizēt, skatoties un sevi izglītojot, es sapratu, ka es to nespēšu izdarīt. Man ar to pilnīgi pietika, jo es secināju, ka es priekš sevis jūtos fiziski un emocionāli labāk, to ilgtermiņā darot. Tādēļ es to turpinu darīt. Man vairs nav vēlmes būt par jogas meistaru vai pasniedzēju, es to daru sev, jo dienas beigās es jūtos labāk. Tas ir viss, kas man nepieciešams.

Tas režīms ir gandrīz katru dienu? 

Cenšos katru dienu. Noteikti ir dienas, kad man nesanāk vai ir slinkums, vai sanāk aizgulēties ilgāk. Es cenšos to darīt no rīta. Ja nesanāk, tad daru vakarā. Ir dienas, kad to vienkārši nepagūstu izdarīt vai ir vienkārši slinkums. Bet es to daru regulāri, un tas, manuprāt, ir galvenais man. Es varu kādreiz izlaist nedēļu, bet, atgriežoties atkal pie iepriekšējā režīma, ļoti ātri atgriežas spējas, kuras esmu attīstījis, ilgtermiņā ar to nodarbojoties. Ir baigi labi. Man tas palīdz. Kad ar jogu sāku nodarboties, man dzīvē bija emocionāli grūti periodi. Šķita, ka joga, meditācija un visas šīs no austrumu puses nākošās disciplīnas palīdzēs izvairīties no jautājumiem, kuri ir nepatīkami, ar kuriem nākas saskarties dzīvē. Izrādās, ka ir daudz savādāk. To es secināju – problēmas paliek, jautājumi paliek, sliktais garastāvoklis, uztraukumi, stresi paliek, vienkārši vieglāk ir ar tiem tikt galā. Tas ir arī viss. Kad es to sapratu, man vairs nebija vēlmes nosēdēt stundu meditācijā un tādā veidā izglābties vai noslēpties no tiem jautājumiem, kuri man jāatrisina.

Vai uz jogas paklāja staipoties un stiepjoties, tu sajūti arī savu hokejista karjeru, savus lūzumus, operācijas? Vai tas viss tagad nāk atpakaļ?

Jā, tā ir. Viens celis nelokās tik daudz, dažas pozas es nevaru uztaisīt. Var redzēt, kur man ir tās vietas, kuru dēļ es nevaru izpildīt. Piemēram, lotosa pozā es nevarēšu noteikti iesēsties nekad. Tādā klasiskā, kāda tā ir, jo viens celis man nelokās pilnībā. Es to nevaru saliekt tā, lai pieliktu to pie grīdas, jo vienkārši traumu un operāciju rezultātā, ķirurģisko iejaukšanos rezultātā es nevaru vairs to salocīt un pilnībā līdz galam iztaisnot. Līdz ar to tā saliekšanas daļa liedz man to pozu izveidot tādu, kāda tā ir aprakstīta vai demonstrēta. Es cenšos to uzlabot, cik nu iespējams, bet, ja es arī neiesēdīšos, tas nemainīs manu attieksmi pret šo nodarbi.

Tā ir profesionālā sporta otrā puse, ko līdzjutēji neredz? Viņi redz arēnu, uzvaras, Stenlija kausu...

Jā, tā tas ir, un es kādu laiku arī [tā uzskatīju]. Tagad es esmu mainījis attieksmi pret to. Agrāk tas bija tā, ka, redziet, kamēr jūs priecājaties par manu sniegumu, par veiksmēm, neveiksmēm vai ko, jūs dabūjat savu emocionālo lādiņu no spēles, – es cietu. Nē, muļķības, es apzināti zināju, kādas ir sekas. It sevišķi mūsdienās visa informācija par to, kādas ir sekas, nodarbojoties ar profesionālo sportu, ir zināma ļoti labi. Profesionālais sports nebūs veselībai pozitīvs ilgtermiņā. Būs šādas sekas. Savukārt par to profesionālais sports arī atalgo tavus – vienalga kādus – nākotnes jautājumus, ar kuriem tev nāksies saskarties. Tas nav attaisnojums. Es pats apzināti to darīju, jo man patika rezultāts, ko es saņēmu no profesionālā sporta. Tagad teikt – es nabadziņš, redziet, man ir tik daudz operāciju bijis, salauzti, pārplēsti, šūti, nešūti, mežģīti… Vienalga, vēl pārējās visas traumas, psiholoģiskās, smadzeņu satricinājumi – tas nav mans attaisnojums.

Nežēlojiet mani, es to darīju apzināti, jo man patika tā eiforija, ko saņēmu no aplausiem. Tāds ir mans viedoklis. 

Paliekot vēl pie jogas. Piemēram, lotosa poza – tā noteikti palīdz sakoncentrēt domas vai nomierināties. Šis ir ļoti nemierīgs laiks pasaulē, mūsu reģionā. Kā tu uztver to visu, kas notiek apkārt? Es, protams, domāju karu Ukrainā.

Karš Ukrainā… Dažādās fāzēs tas ir attīstījies un bijis. Kad tas sākās, es biju Krievijā un man bija jāpieņem lēmums, ko es daru ar savu nākotni. To es izdarīju viennozīmīgi, es aizbraucu prom no Krievijas. 

Ja ne karš, tu arī šodien būtu turpinājis strādāt kādā Krievijas klubā?

Pilnīgi iespējams. Tāds vismaz plāns tajā brīdī bija – turpināt strādāt. Man zvanīja vēl aprīlī un maijā no citiem klubiem, piedāvāja darbu, un es pateicu nē. Neslēpsim, Krievijā bija ļoti labi apmaksāts darbs gan spēlētājiem, gan treneriem salīdzinājumā ar citām vietām Eiropā. Pārmaksāts. Pēc tirgus principiem pat pārmaksāts, bet kā darba vieta ļoti finansiāli izdevīga. Ja tu spēj pieņemt Krievijas ekonomikas un sporta industrijas nestabilitāti.

Karam sākoties, tu pameti darbu KHL un atgriezies Latvijā, taču vairāki Latvijas sportisti izšķīrās turpināt savu karjeru veidot Krievijā. Vārtsargs Jānis Kalniņš, arī hokejists Nikolajs Jeļisejevs, arī treneris Viktors Ignatjevs, kuru tu labi pazīsti no jaunības laikiem. Kā tu uz to raugies? Droši vien šos sportistus vairāk vai mazāk pazīsti. 

Es negribu ne saprast, ne nesaprast. Tā ir viņu izvēle. Līdz ar to, ja viņi apzinās, ko viņi dara, kādas ir tam sekas, tad tas patiesībā skar tikai viņus. Par to visu, kādas ir sekas, man nav ne jausmas – ar ko viņi nodarbojas, kāda ir viņu ikdiena, ar ko viņi saskaras. Viņi izdarīja izvēli. Man bija pārsteigums par ziemeļamerikāņiem, kuri arī izdarīja to izvēli. Viens no spēlētājiem, kurš bija mūsu komandā, arī izvēlējās palikt. Viņš man zvana un prasa, kas tur ir, kā tur ir, kā labāk rīkoties, lai būtu drošībā. Viņš jau tajā brīdī apzinās, ka tas nav drošs pasākums, bet tomēr grib uzzināt, kā sevi pasargāt, kā uzvesties. Es viņam pajautāju – vai tev tas nešķiet kaut kā ačgārni, ka tādas lietas notiek? Nu, okei, labi. Es nesaprotu to, bet es varu pieņemt to ar neitrālu tādu [skatījumu] – es neiešu viņus tagad publiski nosodīt. Viņi to ir izdarījuši. Viņi saskaras ar sekām. Tā ir viņu dzīve, viņi ir atbildīgi par savu dzīvi. Es pat nezinu, kādas viņiem sekas būs. Jānis [Kalniņš] arī pateica ļoti atklāti, kāds ir iemesls.

Pamatā iemesls ir vienkārši nauda, nopelnīt?

Nu, jā, nopelnīt to, ko tu noteikti nespēsi nopelnīt savas karjeras laikā, spēlējot citās līgās, jo, kā jau es teicu, – jā, Krievija ir izdevīga. Tas tā bija arī pirms kara. Tas tā bija arī 90. gadu sākumā. Viņi maksā visvairāk par to pašu darbu, ko tu dari citos Eiropas klubos.

Tu savu izvēli izdarīji.

Es savu izvēli izdarīju, un es nezinu, saprotams, bet man šķiet, ka es arī zinātu, kādu es izvēli izdarītu nākotnē. Bet to es nevaru pateikt, kamēr es neesmu nolikts izvēles priekšā. Bet cits atkal to izvēlas nedarīt. Katrs ir atbildīgs par savu dzīvi. Mēs varam pafilozofēt, vai tas ietekmēs pārējo cilvēku dzīvi. Pa īstam ne. Mēs turpinām dzīvot, vai kāds no viņiem atrodas tur vai ne. Mūsu ikdienas dzīve nemainās. Mēs to atceramies vai ievērojam, piemēram, tagad vai kādos notikumos, vai sarunās, bet tas nav mūsu uzdevums – apspriest katru dienu, ko šie cilvēki tagad ir izvēlējušies. Mēs jau tāpat turpinām dzīvot savas dzīves. 

Tūlīt šim šausmīgajam karam sāksies jau trešais gads. Vai tu šo gadu laikā esi sazinājies ar saviem bijušajiem kolēģiem, kuri strādā Krievijā, kuri dažs labs varbūt pat publiski atbalsta šo karu un atbalsta Putinu? Vai esi mēģinājis saprast viņu argumentāciju? Kad runāju ar mūziķiem, ar kultūras cilvēkiem, viņi man saka, ka Krievijas māksliniekiem tur nav variantu – ja viņi neatbalstīs Putinu, viņi zaudēs visu. Kā ir ar taviem kolēģiem sportistiem?

Nu, redz, tā jau ir tā pati izklaides industrija. Jā, viņi visi ir savā veidā atkarīgi no valsts politiskās nostājas.

Tev arvien ir kontakti ar saviem bijušajiem kolēģiem?

Ļoti maz, bet ir. Viens bija pārsteigums pašā sākumā. Pēc kādiem diviem mēnešiem, kad mēģinājām visas sadzīves lietas sakārtot, jau dzīvojot Latvijā, kad viss vērās ciet, slēdzās ciet un katru nedēļu bija jaunas sankcijas, ko var darīt, ko nevar darīt, tad mēs kontaktējāmies, un vienu brīdi bija saruna, kas aizskāra šo tēmu. Cilvēks, kurš man šķita ļoti loģisks, ļoti mierīgs, dzīvojis ASV, pelnījis naudu ASV, sāka… Mēs sākām strīdēties par politisko situāciju, par iemesliem. Tad vienu brīdi nonāca līdz tam, ka mēs jau… Mums pirms tam bija pilnīgi normālas, cilvēciskas, čomiskas [attiecības], mums bija, par ko runāt, politika vispār neinteresēja. Lielos politiskos jautājumus mēs pat neapspriedām. Tad tagad mēs sākām strīdēties, un man bija pārsteigums par viņa pārliecību par savas valsts patiesību, par savas valsts pamatojumiem.

Īsāk sakot, viņš atbalsta Putinu.

Jā, un tajā brīdī es pateicu – klausies, nestrīdamies tagad par to jautājumu, kuru mēs neizlemsim, saglabājam profesionālas attiecības, mums nevajag celt šos jautājumus, jo patiesība nebūs nevienam, jo mēs katrs redzam šo jautājumu no sava skatupunkta un saviem apstākļiem. Tā mēs vienojāmies, vēl vienu reizi sazvanījāmies, bet vairāk neesam runājuši tieši ar šo konkrēto personu. Ir viens cits cilvēks, ar kuru ir sanācis [runāt], bet tas nebija dialogs. Es uzklausīju viņa viedokli un sapratu, ka nav jēgas argumentēt, jo viņam ir savs pamatojums, sava pārliecība, sava informācijas sfēra, kurā viņš saņem to informāciju, kas viņam tiek pasniegta, un viņa secinājums bija viens – Rietumi pūst, krīt kopā, gāžas, tūlīt viss beigsies, un mēs esam uz zaļā zara, tāpēc skatieties, cik jums ir slikti, bet mums ir labi. 

Bet paši viņi savulaik ir naudu pelnījuši Rietumos?

Jā, un tad es tā sapratu, okei, labi, es nemēģināšu tagad viņam pierādīt, ka ir savādāk, jo tas ir bezjēdzīgi. Man ar šo cilvēku kontakts ir ļoti minimāls, tik, cik man tas ir nepieciešams vai viņam ir nepieciešams, vai citam ir nepieciešams, līdz ar to es nestrīdēšos par tiem jautājumiem. Citādi arī pārvērtīšos par vienu no tiem, kas tagad stāstīs viņam, – nē, ir citādi. Es ik pa laikam, ja man paprasa, nu, jums tagad ir ļoti slikti Latvijā? Es atbildu, ka nē, nav, mums ir šādi. Bet es nezinu, kas ir Krievijā, es cenšos izvairīties no jebkura veida publikācijām par Krieviju. Nu, es neizvairos, bet tās vienkārši neapmeklēju. Kaut kādā veidā sportā man saskarsme sanāk ar to, bet tas arī viss. 

Es pieļauju, ka tev ir savs vērtējums par to, kas notiek krievu cilvēka prātā un dvēselē, kādēļ tik daudz cilvēku tomēr atbalsta Putinu. Mēs neredzam Krievijas pilsētās plašas pretkara demonstrācijas.

Cilvēki ir savas valsts patrioti un mēģina sev iestāstīt, ka tas, kas mēs esam, tas atbilst šai patiesībai, jo neviens negrib atzīt, ka dzīvo tādā sociālajā vidē, kura varbūt nav citai pasaulei pieņemama. Tā ir tāda sava veida sevis pasargāšana no patiesības atzīšanas pašam sev, nevienam citam. Ir daudz psiholoģisko pētījumu vai atziņu par šīm masu psihozēm un visu pārējo, pat ejot atpakaļ līdz Otrajam pasaules karam, kad adekvāti domājoši cilvēki, kas ir spējīgi secināt un pieņemt lēmumus, pēkšņi pārvēršas par kaut ko, par ideoloģijas upuriem. 

Krievijas sportisti, jo īpaši tie, kuri ļoti publiski atbalsta karu, būtu jālaiž uz starptautiskajām spēlēm, uz olimpiādi?

Nē. Nē, bet tā notiek. Es uzskatu, ka nē, šobrīd nē. Tagad visa šķēpu laušana par Starptautiskās Olimpiskās komitejas lēmumu… Man liekas, ka tas ir absurds. Es jau arī teicu, kas mums tagad būs – neatkarīgā izlase un kaut kāda superneatkarīgā? Vieni, kas nav tikuši un uzskata, ka viņi ir tikuši? Kas nevar tikt savās izlasēs, tie startēs tādās? Kaut kādi "apendicīti". Tas nav nepieciešams. Tas ir radījis konfliktu, un, manuprāt, tiem, kas to panāca, tas ir izdevīgi, jo tagad – vēl tas lēmums nav līdz galam pieņemts, vēl neviens nav aizbraucis, bet jau pusotru gadu pirms notikuma vai tagad jau mazāk, sabiedrībā tiek lauzti šķēpi. Tie, kuri bija noteikti vienoti par vienu jautājumu, kas attiecas tieši uz šo karu, kur visi ir vienoti, lielākā daļa, te pēkšņi rodas plaisa starp tiem, kas atbalsta to konkrēto pasākumu. Viņi ir panākuši savu.

Tava īsā atbilde ir – Krievijas sportisti nav jāpielaiž startēt lielajās starptautiskajās spēlēs.

Nē, nevienās. Nevajadzētu nodalīt kaut kādas profesionālās līgas, ja mēs nostājamies [vienā pozīcijā] kā tie, kas saka – olimpiādē nekādā gadījumā nē, bet citos pasākumos – jā. 

Tev ir kāda vilšanās, ka tu nevarēji paredzēt, ka tas cilvēks ieņems šādu pozīciju, ka viņš būs tāds putinists?

Pārsteigums. Nevis vilšanās, bet vienkārši pārsteigums un viss. Tāda vilšanās nozīmētu, ka es domāju, ka viņš domā savādāk. Es nedomāju, kā viņš domās. Man pat nebija tāds priekšstats domāt, ka, ja notiks kaut kas tāds, tad būs tā. Jo atceramies, ka 2014. gadā kaut kas līdzīgs jau notika. Tas nebija tādā formātā, tas nebija tādā oficiālā veidā, bet tas notika, un mēs turpinājām dzīvot. Tas pats hokejs turpināja dzīvot. Neviens šķēpus nelauza, kādēļ mēs esam vai neesam KHL. Bet kara notikumi bija. Tas stadions, kurā es spēlēju savu pēdējo profesionālo spēli KHL, tika sagrauts ar aviobumbām vai kādām citām, bet KHL turpināja pastāvēt vēl entos gadus.

Doneckā, ja? 

Jā, Doneckā. Doneckas lidosta, kas bija jauna, forša lidosta, no kurienes es pēdējo reizi izlidoju… Mēs tur tieši atradāmies, kad bija nemieri, un pēdējo spēli mēs spēlējām jau Bratislavā, kas bija septītā spēle, kas bija mana pēdējā profesionālās karjeras spēle. To mēs spēlējām Bratislavā, kaut vajadzēja spēlēt Doneckā. Tad tas notikums tika savādāk uztverts.

2017. gadā LSM.lv žurnālists tev vaicāja – vai Latvijai ir nepieciešama komanda Krievijas līgā? Tava atbilde bija – Latvijas hokejam "Dinamo" dalība KHL ir ļoti pozitīvi vērtējama, te pat nav, ko diskutēt. Par Rīgas "Dinamo" un KHL viedokļi, protams, ir bijuši dažādi. Politikas un drošības eksperti ir teikuši, ka tas bija Krievijas maigās varas ierocis. Cik daudz tu par to domāji, vai tu nekādu maigo varu tur neredzēji?

Šo atbildi, kad es sniedzu, – tas bija kontekstā tīri no sportiskā ieguvuma, no spēlētāju ieguvuma un izaugsmes iespējām, ka šāda komanda, vai tā spēlētu KHL, vai tā spēlētu Somijas līgā vai Čehijas līgā, ir nepieciešama sportiskajai izaugsmei. Jo tai apakšā vēl ir junioru komanda, kas arī spēlē čempionātā, kur ir augsta vai virs vidējā līmeņa konkurence, tādēļ tā ir nepieciešama – sportiskajai izaugsmei. Skatoties no cilvēku izklaides viedokļa, tā arī bija ļoti fantastisks projekts. Sevišķi, kad gāja labi, pirmos piecus sešus gadus, kad bija interese par to pasākumu, kad bija pilna "Arēna Rīga", kad visi nāca atbalstīt. Ne kaut kādu maigo varu, bet komandu, vietējos čaļus, dažus ārzemniekus. Cilvēki nāca pa vienam, divatā uz randiņu, puiši satikās kopā, sasēdās mašīnā, bija pasākums, uz kuru atbraukt un kurā pavadīt laiku, saņemt emocijas, par ko runāt. Tas bija fantastisks projekts izklaides jomā. 

Bet tur ir arī, protams, daudzi "bet" par to, kādēļ KHL bija tik svarīgi, lai Rīgas "Dinamo" ir šajā sistēmā.

Mēs varam ierakties ļoti dziļi un atrast ļoti daudz negatīvā. Saprotams, ka interese bija. Ir skaidri zināms, ka kaut kāda interese tur bija, neviens jau tāpat nedos finansējumu, lai šo pasākumu uzturētu. Kaut arī Krievijā visu ko var paredzēt. Tas nav faktors, ka viņi paši tik ļoti dziļi bija aizdomājušies, kādas būs sekas vai kāds būs ieguvums no tā. Varbūt bija. Varbūt nebija. Es to nevaru ne apgalvot, ne noliegt.

Bet garais stāsts īsumā – tā bija krievu nauda, kas visu to uzturēja.

Es nevaru pateikt, kāda bija tā krievu nauda, jo es neredzēju ne papīrus, neko, no kurienes patiešām tas dolārs, rublis vai eiro nāca. Es to nevaru pateikt. Es neesmu redzējis papīrus. To var pateikt tie cilvēki, kas šos papīrus parakstīja, kādā veidā šis finansējums tika iegūts. Jā, Krievijas himna skanēja. Arī Latvijas himna skanēja. Pirmos divus gadus es vēl dabūju to sajust, kad Čeļabinskā, ejot no laukuma, [hokejistu Miku] Igguldenu, ja nemaldos, – mēs esam vadībā un ejam pēc perioda uz ģērbtuvēm, un viens no tribīnēm viņu sauc par fašistu. Tam ne silts, ne auksts, viņš pat nezina, ko tas nozīmē tajā kontekstā, viņš skatās, bet tas kaut ko auro uz viņu. Tad es tam cilvēkam mēģināju paskaidrot – ja tu centies apvainot kādu un apsaukāt, tad vismaz dari to uz to cilvēku, kurš saprot, par ko ir runa, kurš saprot, ko tas apvainojums nozīmē. Jā, bija arī tādi gadījumi. Lūk, tā. Vai tā bija? Noteikti, ka kaut kāda ietekme bija, bet nu cilvēkus noteikti… Es nezinu, man tas neradīja pozitīvāku vai negatīvāku attieksmi pret Krieviju. Kā es teicu pašā sākumā, ja pieņem noteikumus, kas ir Krievijā, un riskus, kas saistīti ar darbu Krievijā, tad tu vari tur strādāt. Ja tu gribi strādāt tur ar noteikumiem, kas ir pieņemti Eiropā un mūsu platuma grādos, tad būs dziļa vilšanās. Man Krievijas, Amerikas, Ķīnas vai, nezinu, Vācijas himnu dzirdot, nerodas simpātijas pret to valsti. 

Kādu tu redzi mūsu kaimiņu pēc gadiem trim, pieciem?

Nav ne jausmas. 

Tu to redzi kā bīstamu kaimiņu?

Mēs nepabeidzām to sarunu, kas bija pašā sākumā [par kara sākšanos un došanos prom no Krievijas]. Jā, tās bija bailes. Tās bija lielas bailes par to, ka tas viss var nākt tālāk. Mana sieva nepiekrita tam, bet es viņai pastāstīju, kāds būs plāns mūsu tālākajām rīcībām, ja tas turpina iet uz mūsu pusi un nonāk pietiekami tuvu pie mūsu robežām. Jā, tās bija bailes. Bailes par savu ģimeni. Par mani – labi, es tikšu galā, bet tās bija tīri cilvēcīgās bailes par savu sievu, bērniem un tuvākajiem cilvēkiem.

Tās radīja vislielāko niknumu, naidu un dusmas pret šo valsti un pret šiem cilvēkiem – tīri manas personīgās bailes par savu ģimeni.

Šīs bailes ir saglabājušās vēl arvien? Paskatoties tos propagandas kanālus, kādi izskan draudi Krievijas tuvākajiem kaimiņiem...

Tās ir mazinājušās, tās ir palikušas par bažām, ka tāda iespējamība pastāv. Vienmēr pastāv iespējamība, un noteikti negribētos, lai tas notiek.

Nedod Dievs, bet, ja šāda iespējamība realizētos, kā tu redzi, kāds ir tavs pienesums, aizsargājot mūsu valsts neatkarību?

Ierodies iecirknī, kas šo aizsardzības sistēmu veido, un piesakies. Viss. Tā man šķiet tagad. Kas notiks tad – es nezinu. Katram ir savas bailes, savs slieksnis, bet šobrīd man liekas – jā. Par to mēs [ar sievu] runājām arī tajā brīdī, pirms gandrīz diviem gadiem. Es teicu – šāds ir plāns, jūs [ar bērniem] darīsiet šādi, es darīšu šādi. Uz ko mana sieva pateica – nē, nē, tavs plāns nav man pieņemams. Līdz ar to, cerams, ka šādas izvēles nebūs, kā arī daudzas citas izvēles, kuras, es ceru, man nebūs jāpieņem savas dzīves laikā. Nevienam no mums. Tāpēc es cenšos nerunāt par to, par ko es nezinu, kā būs, kad tikšu nostādīts izvēles priekšā. 

Citas "Laikmeta krustpunktā" sarunas

Vairāk