Šveice ir viens no diviem kārotākajiem hokeja darba tirgiem Eiropā. Vadošajiem klubiem nauda turas, tiek būvētas ietilpīgas arēnas un laboti spēļu apmeklētības rekordi. Lozannas hokeja klubs pēdējos gados kļuva par vienu no topa organizācijām Šveices un līdz ar to Eiropas hokejā.
Lozannas klubam ir mājas spēļu arēna ar vietām desmit tūkstošiem skatītāju, komandai čempionu ambīcijas, un tās sastāvā spēlē arī divi latvieši. Viņi savas hokeja prasmes Šveicē ir attīstījuši kopš pusaudžu gadiem, līdz ar to iegūstot vietējo hokeja pilsonību. Šveices čempionātā viņi vairs neskaitās leģionāri, un tas arī palīdz noturēties komandas sastāvā.
SC "Rapperswil-Jona" vārtsargs Ivars Punnenovs atzīst, ka jau vairāk nekā pusi dzīves ir pavadījis Šveicē. Savukārt "Lausanne" HC uzbrucējs Ronalds Ķēniņš Šveices hokeja pilsonību dēvē par zelta karti karjerā. Kā tikt pie šīs hokeja zelta kredītkartes? Patiesībā vairs nekā.
Nacionālā hokeja federācija pirms trim gadiem nolēma vairs nepiešķirt vietējā spēlētāja licenci ārvalstu junioriem, kas ilgstoši spēlējuši Šveicē.
To saņems tikai tie jaunieši, kas Šveicē šobrīd ir vismaz jau trešo sezonu un būs vēl divas.
"Lausanne" HC uzbrucējs Ķēniņš pastāstīja, ka pirmoreiz nokļūt Šveicē viņam palīdzēja paziņas, kas zināja pašreizējo Latvijas valstsvienības galveno treneri Hariju Vītoliņu.
"Es visu laiku gribēju uz Kanādu, un tad sanāca caur paziņām – kāds zināja Hariju Vītoliņu. Papļāpājām, viņš pateica, ka ir tāda iespēja," savu ceļu uz Šveici ieskicēja Ķēniņš. "Tas baigi ilgi neaizķērās, vasarā aizbraucu uzreiz. Atbraucu, savāca, palīdzēja, parādīja."
Pusastoņos no rīta uz Bodenzē arēnas ledus Šveices un Vācijas robežpilsētā Kreiclingenā var dzirdēt vācu, latviešu, arī ukraiņu un krievu valodu.
Sporta skolas audzēkņi pirms došanās uz skolu aizvada rīta treniņu, un vietējam jauno talantu trenerim Kristiānam Ruegam palīdz divi latvieši – par treneri te strādā arī Edgars Lipsbergs, bet senas draudzības vārdā Kristiānam regulāri piepalīdz arī Harijs Vītoliņš. Tieši uz šī ledus viņš beidza hokejista karjeru.
Jauno hokejistu vidū ir trīs latviešu puikas. Pavisam viņu šajā sporta skolā ir pieci, bet divi apslimuši un izlaida rīta treniņu dienā, kad arēnā viesojās Latvijas Televīzija.
"Mans pirksts? Nē, šie puiši atbrauca paši," paskaidroja Vītoliņš. "Paši sameklēja caur iepriekšējiem, kuri bija pie manis, jo mēs bijām pirmie, kas latviešus... Kas šajā klubā parādījās, ar Ronaldu Ķēniņu sākot."
Trenera Kristiāna vadībā Šveicē ir trenējušies 12 Latvijas jaunie hokejisti, bet tagadējie audzēkņi spēlē U17 un U20 komandās.
"Man šis ir ceturtais gads, es sāku šeit pirmajā gadā U15 un četrus gadus šeit esmu," pastāstīja 16 gadus vecais "Thurgau" U20 komandas uzbrucējs Daniels Serkins. "Normāli, nav slikti. Protams, bija grūti vācu valodu iemācīties, tagad jau pieradu, ir labi."
Reģiona klubu sadarbību ļoti augstu vērtē "Pikes Oberthurgau" U13 komandas treneris Edgars Lipsbergs.
"Arī šajā reģionā, kur mēs esam, ir četru piecu klubu sadarbība. Tad viņi izskata visus spēlētājus, kuru [likt] kurā līmenī, un tad veido sadarbības uz sezonu vai divām. Kurš klubs spēlē kurā līmenī, un tā arī spēlētāji tiek rotēti," paskaidroja Lipsbergs.
Šveicē obligāts nosacījums ir mācības vietējā skolā – citādi nemaz netiec pie uzturēšanās atļaujas.
"Jā, jābūt skolā labām atzīmēm, citādi no rīta nevar nākt uz treniņiem, ja ir sliktas atzīmes," atzina "Thurgau" U17 komandas 15 gadu vecais uzbrucējs Roberts Naudiņš.
"Rīta treniņi ir saistīti ar skolu. Treneris, ja uzzina, ka slikti mācās, tad nelaiž uz ledus," piebilda 18 gadus vecais "Thurgau" U20 komandas aizsargs Mārtiņš Slogs.
Abiem puišiem pagaidām gan nav nācies hokejā izjust sankcijas mācību dēļ.
"No šejienes tu vari tikt [uz priekšu]. Ja riktīgi strādā un riktīgi izpildi to visu, tad tu vari tikt tālāk," uzsvēra Vītoliņš. "Ronalds [Ķēniņš] ir ticis, tagad mums Daniels Serkins no sava gada skaitās viens no labākajiem Šveicē."
Savukārt vārtsargs Punnenovs īpaši izceļ treniņu procesa profesionalitāti Šveicē jau agrīnā vecumā: "Treneris nāk ar tevi runāties, un viņam liela mape priekšā, uzdod tev visādus jautājumus..."
Atšķirības no treniņiem Latvijā saskatīja arī Ķēniņš.
"Slidošana bija tas, ko mēs Latvijā nedarām. Slidošana, tehnika treniņos... Viss tas man bija jauns," teica Ķēniņš. "Es biju pie [trenera] Aleksandra Cicurska, kur deviņu gadu vecumā mēs taktiku borējām."
Ķēniņš ar prieku atceras tos gadus, kad Šveicē mācījies galdnieka arodu. Protams, vecākiem tas prasa vismaz 13–14 tūkstošus eiro gadā par hokeja spēlēšanu un dzīvošanu, mācību maksu klāt nemaz neskaitot.
"Es nevaru pateikt, vai tas ir pareizi vai nepareizi. Katrs skatās, kurā brīdī... Šeit ar mācībām labi var apvienot," atzina Vītoliņš.
Šveices skolās mācību sistēma atšķiras, un jaunie Latvijas hokejisti tādēļ saka, ka ir grūti pateikt, kurā klasē viņi pašlaik mācās.
Klašu vietā ir trīs līmeņi, un katrs no tiem jāpabeidz apmēram divos gados. Kreiclingenas skolā faktiski zem viena jumta jaunieši mācās pēc trim dažādām mācību programmām. Tikmēr latvieši mācās starptautiskajā skolā angļu valodā pēc Kembridžas programmas, turklāt daži vēl drošības labad tālmācībā mācās Latvijas skolā.
"Brīvā laika nav daudz, bet ja atrodas, tad ir jāmācās," paskaidroja hokejists Mārtiņš Slogs. "Viss ir sakārtots tā, lai ir ērtāk. Tepat arī dzīvojam, aizejam līdz skolai, līdz rīta treniņam, pēc rīta treniņa – uz skolu. Viss ir kārtībā."
"Ir ok, var visu izdarīt, mājasdarbus var paspēt," piebilda uzbrucējs Roberts Naudiņš. "Mums ir paveicies, ka mums ir divas halles. Ir āra halle, iekšā ir lielā halle. Daži metri, un esam jau uz ledus."
Mārtiņš Slogs neslēpj, ka sākums bija diezgan pagrūts, jo Šveicē viņš ieradās 12 gadu vecumā, bet drīz vien pieradis, un tagad hokejistam dzīve šķiet normāla.
Jaunie hokejisti mājās paši gādā arī par savām maltītēm. Slogs pasmej, ka lielākoties tie ir sportistu ēdieni, piemēram, makaroni ar vistu. Šad tad gadoties arī rīsi, bet no rīta top omletītes.
Līgumi divu spēcīgāko Šveices līgu klubos pašlaik ir 10 latviešiem ar vietējo hokeja licenci. Leģionāra statusā Šveicē šobrīd spēlē vienīgi Rūdolfs Balcers. Ar īstermiņa līgumiem spēkus izmēģināja Rihards Bukarts un Renārs Krastenbergs.
"Tas vecākiem un pašam hokejistam ir jāsaprot – vai viņi grib cīnīties un vai viņi var cīnīties, ko viņi grib nākotnē sasniegt," atzina vārtsargs Punnenovs. "Ja viņš nāk šeit skolā, papildus, ja nesanāk ar hokeju, tu vari attīstīties skolā, arodu izmācīties un arī labu naudu pelnīt darbā. Ar jaunajiem noteikumiem [būs] daudz grūtāk. Viņiem pašiem jāsaprot, ka licenci nedabūs, ka vari dabūt tikai pasi, bet tajā pašā laikā Šveicē būs vairāk [hokeja] skautu nekā Latvijā."
Droši vien nākotnē joprojām pa kādam latvietim Šveices junioru hokejā redzēsim – hokeja sistēma, izglītība, arī iespējas darba tirgū ārpus hokeja te ir labas, bet tas nav lēts prieks.
