Bijušajam Latvijas izlases kapteinim Spruktam ir 41 gads, un hokeju viņš nespēlē jau trīs gadus. Pēdējos gados Sprukta dzīvesvieta bijusi Nīderlande, kurp Jānis pārcēlās, lai nodrošinātu lielākas izaugsmes iespējas futbolā dēlam Emīlam. Jānis ir kļuvis par Laura Dārziņa palīgu, gatavojot Latvijas jauniešus pasaules jaunatnes olimpiādes turnīram 3x3 hokejā. Sprukts sarunā Latvijas Televīzijas "Sporta studijā" pauda pārliecību, ka jaunā disciplīna pavērs iespēju hokeju attīstīt valstīs, kur spēlei nav masveida popularitātes.
Dāvids Ernštreits: Prieks tevi redzēt dzimtenē. Cik bieži esi Latvijā?
Jānis Sprukts: Apmēram reizi pa diviem mēnešiem atbraucu, bet tagad būšu laikam drusku biežāk.
Šobrīd tev ir pamatots iemesls Latvijā būt biežāk nekā pēdējos pāris gados ierasts. Būs trenera darbs, trenējot 3x3 hokeja jauniešus. Vienā vārdā raksturo, kāds ir 3x3 hokejs?
Tas ir vairāk atraktīvs, ar lielākām iespējām gūt vārtus, jo tas notiek mazākā laukumā, katra kļūda uzreiz ir iespēja, no tā momenta ir jāgūst pēc iespējas vairāk vārtu. Domāju, ka Olimpiskā komiteja to virzīs tālāk pieaugušo izlasēs, bet šobrīd tas ir iecerēts jauniešu izlasēm, lai redzētu, kā tas vispār izskatās uz lielās skatuves.
Esam redzējuši papildlaiku uz "lielā dīķa" spēlēm 3 pret 3. Brīnišķīgs hokejs! Šis laikam nav tāds – te spēlē šķērsām laukumam?
Jā, tas ir šķērsām. Noteikumi ir pietiekoši atšķirīgi, tajos vajadzētu ilgāku laiku iebraukt, jo maiņas nav tad, kad pats jūti. Maiņas ir pēc 45 sekundēm, tās ir jānospēlē, tu nevari nomainīties ātrāk. Svilpes nav, viss uzreiz turpinās, nākamā maiņa lec laukumā. Viena trešdaļa ir 15 minūtes, tās tiek visu laiku aizvadītas. Tad ir lielāka pauze.
Jūs ar Lauri Dārziņu strādāsiet, lai atlasītu 11 laukuma spēlētājus un divus vārtsargus, ar kuriem doties uz Koreju, uz pasaules jaunatnes olimpiādi. Tas arī ir skaits, kas nepieciešams spēlei?
Tas ir maksimāli atļautais daudzums, cik spēlētāju drīkst būt. Protams, ja kāds traumējas, tad var spēlēt arī mazāk, bet tas ir maksimālais atļautais skaits un ar tādu mēs dosimies turp.
Vai, tavuprāt, šis paveids tiek vilkts iekšā, lai dotu stimulu – es nezinu, kas tur piedalīsies, – Taivānai, Spānijai? Lai eksotiskākas hokeja valstis varētu ienākt ar jaunatnes hokeju, vai tomēr varam vilkt paralēles ar 3x3 basketbolu, kas ar olimpiskām ambīcijām ir ienācis uz palikšanu sporta apritē? Kurš virziens ir tuvāk īstenībai?
Domāju, ka ambīcijas ir tādas, lai tas paliktu kā olimpiskais sports. Noteikti tām valstīm, kurām hokejs nav tik attīstīts, tas ir ļoti izdevīgs.
Tagad, dzīvojot Beļģijā un Nīderlandē, ļoti daudz ir tādu komandu, kurām ir 12–13 spēlētāju. Viņi nāk uz spēlēm lielajā laukumā, un viņiem tas ir mazliet par grūtu. Tīri fiziski tās 60 minūtes nav izturamas uz lielā laukuma ar divām maiņām. Viņiem nav jauno spēlētāju, kas nāk. Tad sanāk, ka tās spēles nav aizvadītas tādā intensitātē. Šis būtu ļoti labs veids, kā tiem jauniešiem nodarboties ar sportu un gūt baudu īsāk, bet tajā pašā laikā arī interesantāk.
Kā tu Latvijā skaties uz šo tendenci? Kas būs tie spēlētāji? Šobrīd tie ir jauni puiši, 14–15 gadus veci. Vai ilgtermiņā tie, kas netiek pieaugušo izlasē līdzīgi kā basketbola stāstā? Klasiskajā hokejā caurkritušie?
Mūsu šībrīža ambīcijas, protams, ir skatīties uz tiem labākajiem džekiem, kas grib nākt arī lielajā izlasē. Mums ar Lauri šobrīd ir doma dot viņiem vairāk sapratni par situācijām, kas rodas laukumā un kā tās jārisina īstajā laikā, lai viņiem būtu papildu motivācija lielajā hokejā. Kā iegūt iespējas iemest vārtus, būt iekšā katrā spēlē, katrā momentā.
Kandidātu sarakstā ir pietiekami daudz ārvalstīs spēlējošo. Tas laikam arī apliecina, ka jūs tiešām mēģināt sapulcēt labākos šīs vecuma grupas spēlētājus...
Kandidātu lokā, protams, ir tie spēlētāji, kas Latvijā, un arī daži, kuri ir ārvalstīs, kurus mēs vēl neesam redzējuši, jo Rīgā notika turnīrs, kur centās sapulcēt visus iespējamos kandidātus, kas ir Latvijā, no dažādām komandām.
Tos, kuri ir ārzemēs, mēs esam ielikuši kandidātos, lai redzētu, kā viņi izskatās uz pārējo fona,
ja viņiem būs iespēja atbraukt.
Tavi vērojumi – kāds ir Latvijas 13–15 gadus vecais hokejists?
13–14, tā ir ļoti liela starpība, bet 15–16 gadus vecie jau spēlē samērā labu hokeju, kur salīdzinājumā ar Beļģiju mēs esam daudz pārāki.
Latvijas jaunatnes hokeja līgā viens ražena auguma puika, kurš izrādījās 13 gadus vecs, iekrāva tiesnesim. Iespējams, viņam hokeja karjera līdz ar to ir beigusies. Vai tas tevi pārsteidza?
Es, godīgi sakot, nebiju dzirdējis par šo situāciju.
Nokaitināts, izprovocēts, nervi uzdod...
Cerams, ka karjera varbūt nebeigsies, bet noteikti tas būs liels mīnuss viņa karjerā. Jau sākotnēji var redzēt, ka nervi netur, nav pietiekami savaldīgs, un tas viņam nedos iespēju daudz kur tikt.
Kāda ir pieeja hokejā šajā vecumā? Ir jāmet ūdenī? Viņu tur baksta, grūž, sit pa potītēm. Jāspēj par sevi pastāvēt, bet likuma rāmjos, vai ne? Tā ir tā problēma?
Protams, visos sporta veidos ir jātur sevi rokās.
Tāpēc jau provokācijas ir provokācijas, un tāpēc komandu sports tāds ir, ka tur daudz ko var redzēt televizorā, bet daudz ko arī nevar.
Ja skatāmies vieglatlētiku, tad viņu darbs ir noskriet distanci. Ir arī gadījumi, kad cenšas viens otru provocēt, bet tas nav tik izteikti. Komandu sporta veidos, it sevišķi kontakta sporta veidos, ir arī netīrās spēlītes, ar ko jārēķinās, un tas ir trenera darbs – jau iepriekš brīdināt, gatavot, redzēt, vai viņa spēlētāji ir spējīgi tikt galā vai nav.
Cik bieži sanāk redzēt tādus nekontrolētus emociju izvirdumus?
Nekontrolēti tie vienmēr nāk ārā. Tos ir iespējas redzēt samērā bieži jauniešos, to redz arī treniņos. Ir jāmāk strādāt ilgajā posmā ar komandu. Ir jārunā ar katru indivīdu atsevišķi. Tas ir ļoti svarīgi, jo katrs jaunietis aug pa savam, katram ir savas problēmas gan dzīvē, gan skolā. Tev ar viņu jārunā un jāredz, kad viņš ir novirzījies no kursa.
Trenerim jau ir jāredz, kāds viņš no skolas nāk? Kas viņam acīs redzams?
Jā, no skolas, no vecākiem, viss tev jāredz, tev jābūt gan trenerim, gan pedagogam.
Kontinentālajā kausā "Zemgale" cīnījās ar Lježas "Buldogiem". Protams, jebkurš snobisks latvietis teiktu: "He, ar ko tur cīnījās? Kā vispār var cīnīties ar beļģu hokeja komandu?" Tu esi atbraucis no Beļģijas, kur vienā komandā spēlē tādā pusamatieru līmenī un otru komandu trenē Beļģijā pēc ranga otrajā ešelonā...
Jā, otrais ešelons.
"Buldogi", protams, spēlē augstākajā līgā...
Viņi spēlē Beļģijas–Nīderlandes koplīgā. Tagad vēl pāris Vācijas komandas tur spēlē.
Kāds ir līmenis? Kādu attīstības ceļu viņi meklē?
Es teiktu, ka beļģu labākās komandas ir Latvijas līgas otrā gala komandas. Tur ir ārzemnieki, viņiem ir arī ambīcijas. Ikdienā viņi strādā, tāpat kā Latvijā daudzi spēlētāji strādā un spēlē.
Vai tev ir interesanti trenēt tādus?
Grūti pateikt, vai interesanti.
Protams, jo augstāks līmenis, jo interesantāk, bet noteikti ir, ko dot no sevis. Dažreiz tas ir kā izaicinājums, vai ir iespējams viņus attīstīt līdz kādam lielākam līmenim.
Tas man šobrīd ir interesanti, un uz to es arī tiecos – mēģināt viņus attīstīt pēc iespējas labāk.
Te esam nonākuši līdz galvenajam – forši, ka parunāt par bērniem ir prieks un lepnums.
Protams.
Jānis Sprukts kopā ar dēlu Emīlu šogad no Nīderlandes ir pārcēlies uz Beļģiju. Emīls iesita divus vārtus Latvijas U-17 izlases rindās Moldovā, Eiropas čempionāta kvalifikācijas turnīrā. Kā tapa lēmums pirms trim gadiem pārcelties no Latvijas uz dzīvi Nīderlandē?
Tas tapa no vienas puses viegli, no otras – grūti.
Tas bija dēla dēļ?
Jā, noteikti tas bija viens no iemesliem. Nebija mērķis uz Nīderlandi pārcelties. Sākotnēji es meklēju iespējas, kur varētu būt gan labs futbols, gan, kad pārcēlāmies uz Nīderlandi, kur es varētu uzspēlēt un trenēt. Bija tāda iespēja. Es meklēju trenerus, kas ir ārpus Latvijas, un skatījos, kurās līgās viņi ir. Gints Bikars bija treneris Gelēnā.
Hokejā darbiņš tētim, puikam futbols?
Jā, darbiņš man, puikam iespēja attīstīt futbola karjeru tālāk. Tas noteikti nebija tikai futbola dēļ, bet kā papildus iespēja attīstīties jau nākamajā līmenī.
Divi vārti pret Moldovu. Vieni laikam bija no vienpadsmitnieka, otri no spēles. Kas ir Emīla stiprās puses?
Viņš ir samērā ātrs spēlētājs, kurš spēj izmantot sava auguma priekšrocības, bet tajā pašā laikā ir pietiekami spēcīgs ar bumbu individuālajā meistarībā. Tā spēle [pret Moldovu] viņam bija laba, iepriekšējās spēles – ne tik labas. Jāsaka, ka vēl augt un augt, un attīstīties. Mērķis ir sasniegt augstāko līmeni un augstākos sasniegumus. Futbolā atšķirībā no hokeja tas ir daudz lielāks izaicinājums.
Šajā U-17 izlases sastāvā bija spēlētāji no Skotijas, Itālijas, Anglijas, Vācijas, tagad arī Emīls no Beļģijas. Spektrs ir gana plašs, latviešu puikas ir izmētāti visā pasaulē un mācās tur. Jums ierodoties, kas bija tās lietas, kur tu kā tētis redzēji, kur Emīls ir tajā līmenī, kur atpaliek, kur ir labāks? Kāds ir tas latvietis, kas aizbrauc no Latvijas uz Nīderlandi?
Katram latvietim, kas aizbrauc uz Nīderlandi vai kādu citu zemi, ir sava individualitāte. To var redzēt arī tajos puišos, kas atbrauc uz izlasi.
Viņiem ir kaut kas savs. Katrai valstij, uz kuru aizbrauc, ir ļoti daudz citu labu kvalitāšu, pie kurām tev jāspēj adaptēties.
Piemēram? Kas tās bija konkrētajā gadījumā?
Nīderlandē katrs spēlētājs ir tehniski ļoti, neteiksim, ka galvastiesu pārāks, bet vidējais līmenis ir daudz augstāks nekā Latvijā. Tehniskā sagatavotība – to var just. Viņiem ir ļoti daudz spēlētāju, masveidība ir ļoti liela. Katrā ciemā ir futbola laukumi – ne viens, bet vairāki. Pat braucot cauri, ja nebrauc pa bāni, var redzēt, ka te ir divi laukumi, pabrauc vēl 10 kilometrus – atkal ir futbola skola. Viņi attīstās ļoti masveidīgi.
Lielas iespējas, bet milzīga konkurence. Kādi ir galvenie riski, ka latviešu ģimene liek visu uz to, ka dēls būs futbolists, un tagad pārceļas uz dzīvi?
Tas ir atsevišķs jautājums. Es nezinu, vai ir daudz risku. Vienmēr var atgriezties, bet tā ir iespēja no Latvijas mēroga paskatīties lielajā pasaulē.
Man Beļģija un Nīderlande ir valstis, kur futbols ir ļoti attīstīts, bet, protams, Anglija, Vācija un Francija ir tās topa valstis. Tas ir tāds pakāpiens no Latvijas futbola, lai saprastu arī, uz ko tev jātiecas.
Lai saprastu, ka, lai ko tu esi sasniedzis Latvijā, tur ir citi ūdeņi un tie ir daudz dziļāki, un tev ir jāprot izpeldēt.
Vai ir kaut kas specifisks futbolā? Diezgan daudz runājam par jauniem hokejistiem Ziemeļamerikā, Zviedrijā, Šveicē. Ir basketbols – Itālija, Spānija. Kas ir raksturīgs futbolam, šajā pusaudžu vecumā aizbraucot vai varbūt neaizbraucot? Daudzi no viņiem jau piedzimst tur latviešu emigrantiem.
Tas ir viens no stāstiem – futbola, hokeja un basketbola federācijām jāapzinās, ka latvieši ir izbraukuši pietiekami daudz un to jauniešu, kas kaut kur spēlē un attīstās, ir samērā daudz. Ir jāmēģina viņus atrast un varbūt kaut kādā mērā jācenšas arī uzrunāt vecākus, jo ne vienmēr vecāki spēj atrast veidu, kā komunicēt ar federācijām. Varbūt tas jaunietis kādā brīdī nav pietiekami labs izlasēm, bet, laikam ejot un atrodoties tur, tajā vidē, kas tieši konkurences ziņā ir daudz lielāka, gan futbolā, gan hokejā un basketbolā tajās valstīs ir daudz lielāka konkurence, un tev ir jāspēj attīstīties.
Tā Latvijā šobrīd pietrūkst, ka jaunietis iegūst pietiekami labas zināšanas, jo mums ir labi treneri sākotnēji, bet tad, kad nāk konkurence un ir jāspēlē pret labāku un labāku [pretinieku], latviešu jaunietis nespēj vairs attīstīties.
Ja viņš ir labākais, tad viņš cenšas braukt prom. Tā ir tāda tendence, ka mums ir jācenšas atgūt spēlētājus. Varbūt sākotnēji ar izlasēm, vismaz apskatīties, bet pēc tam ir doma, ka ir viņi jāredz.
Mēs tā knapi, knapi šo tēmu esam uzsildījuši, lai kādu dienu varētu runāt par to. Viena lieta gan man tev jāpajautā – tā diena, kad Kristiāns Rubīns papildlaikā iemeta to goliņu [spēlē par pasaules čempionāta bronzu]. Kur tu biji 28. maijā?
Es biju… Man jāpadomā, kur es biju. Es biju vēl arvien Nīderlandē. Tajā brīdī skatījos spēli televīzijā. Protams, prieks un gandarījums, ka beidzot mēs esam tam pārkāpuši…
Tu ticēji tam? Spēji noticēt?
Neteiksim, ka neticēju. Kaut kad tam bija jānotiek. Tas brīdis bija tāds patīkamāks pat ne tāpēc, ka viņš [spēlē] par 3. vietu iemeta golu, bet vairāk par to, ka Latvija uzvarēja zviedrus mājās ceturtdaļfinālā. Tas bija tas, kur mēs vienmēr esam atdūrušies, nebija sanācis pārkāpt. Tad bija gandarījums, ka beidzot mēs pārkāpām, un tagad jau – kā būs, tā būs. Mēs vismaz esam četriniekā, kas var pacīnīties par medaļām.
Priecīgs biji?
Jā, biju ļoti gandarīts. Ar mazu nožēliņu, ka pašam nesanāca, bet nekādā ziņā neatņemot puišiem to, ko viņi sasniedza.
