Un nenāk atmiņā, kad Latvijas futbols būtu piesaistījis tik dažādas publikas uzmanību. Taču, gods kam gods, pretendentu trio sastāvā Kaspars Gorkšs – Vadims Ļašenko – Krišjānis Kļaviņš izdarīja, šķiet, neiespējamo. Pašas vēlēšanas, kurās tika izraudzīts vadītājs Latvijas Futbola federācijai – mūsu valsts bagātākajai sporta federācijai, beidzās ar Latvijas izlases bijušā kapteiņa Kaspara Gorkša uzvaru ar minimālu pārsvaru. Gorkšam ir tikai 36 gadi, un viņš tikai nesen, pagājušā gada rudenī, nolicis malā futbola zābakus. Cilvēks, kurš varēja kļūt par tenisistu, taču nekļuva (viss beidzās ar desmit treniņiem, uz kuriem viņš faktiski neieradās, neatraujot acis no Zasulauka stacijas lielā pulksteņa), pret kura nodarbošanos ar futbolu kādreiz bija viņa māte, taču tēvs, kā mēdz teikt, uz to uzstāja. Cilvēks, kurš sāka nodarboties ar futbolu tikai 12 gadu vecumā (lai visi vecāki ņem vērā!) pie pazīstamā trenera Jurija Docenko (aizgāja no dzīves 2008.gadā) un kurš ar laiku izauga līdz Anglijas premjerlīgai.
Intervijā LSM.lv viņš precīzi iezīmēja tuvāko divu gadu prioritātes savam darbam mūsu valsts futbola reanimēšanā, pastāstīja par interesantām priekšvēlēšanu kampaņas detaļām, atklāja dažas “iekšpusniekiem” zināmas lietas.
Ceturtais prezidents
27. aprīlī notikušajā LFF kongresā par Gorkšu nobalsoja 56 delegāti ar mandātiem no tiem 110, kuriem bija balsstiesības. Tas ir, tas bija minimums (puse – 55 balsis, plus viena), kas ļāva nesenajam Latvijas izlases aizsargam pēc aizklātās balsošanas rezultātiem garantēt sev uzvaru jau pirmajā kārtā. Ļašenko ieguva 48 balsis, par Kļaviņu nobalsoja četri. Līdz ar to Gorkšs kļuvis tikai par ceturto šīs organizācijas prezidentu kopš 1990.gada pēc Vladimira Ļeskova (1990-1995), Modra Supes (1995-1996) un Gunta Indriksona (1996-2018).
Ko es personīgi par to domāju? Piekrītu, ka no šī trijnieka Gorkšs ir visatpazīstamākais un arī visharismātiskākais. Un, ka no visiem, kas mērķēja uz šo amatu, viņš pašlaik ir vispiemērotākā kandidatūra. Jā, viņam ir viens trūkums – nepietiekama pieredze vadošajā darbā. Taču pieredzi iegūst. Galvenais – viņš ļoti grib mainīt pašreizējo sistēmu, un ceru, ka viņam tas izdosies.
Mainīt Latvijas futbolu no pašas apakšas līdz pat Latvijas nacionālajai izlasei, kuras nenomazgājamais kauna traips ir bēdīgi slavenā sakāve spēlē ar Gibraltāru. Darāmā Gorkšam ir milzums, un ar visām neatliekamajām problēmām viņam vienam tikt galā būs nereāli. Visādā ziņā to izdarīt būs daudz grūtāk, nekā apturēt savā soda laukumā pasaules labāko spēlētāju. Taču darīt vajag, un pašlaik Gorkšam iestājas paši grūtākie laiki. Jo atbildība ir cita, jo uzticības kredīts ir jāattaisno. Un nevis vārdos, bet darbos.
Kapteinis pēkšņi pārvērties par prezidentu. Bail nav?
Nē, jo nav laika baidīties. Priekšā daudz darba. Un es lieliski apzinos, ka pats grūtākais man tikai sākas.
Jauns izaicinājums?
Es uz to gāju apzināti.
Es tā saprotu, ka tevī vēl dziļi sēž spēlētājs? Spriežot pēc tā, kā tu saki runas no tribīnes.
Tici man, es vienmēr runāju no sirds, lai arī ieskatos uzrakstītajā uz papīra. Vienkārši es ļoti satraucos un ekspromts ne vienmēr nāk par labu. Negribu pateikt kaut ko lieku.
“Naivais kandidāts” par izdomātajiem pretstatiem
Kaspar, un tomēr… Tu tikai tagad esi beidzis karjeru un atkal no jauna dodies kaujā. Kādēļ tev tas bija vajadzīgs – cīnīties par Latvijas Futbola federācijas prezidenta amatu? Kāpēc, piemēram, nekļūt par treneri?
Kā treneri es sevi neredzu. Lai gan šodien treneris – tas pirmām kārtām ir menedžeris, tas ir cilvēks, kurš motivē, ceļ komandas garu. Nevis tas, kurš izliek kauliņus laukumā pirms treniņa. Jaunais federācijas prezidents – tas ir kaut kas līdzīgs, viņam jāpaceļ interese par futbolu jaunos augstumos, lai cilvēkiem degtu acis, kad runa ir par futbolu.
Es zinu, ka cilvēki vēl Latvijas izlasei tikai uzvaras, apkārt ir ļoti daudz pozitīvā, ļoti daudz to, kuri patiešām pārdzīvo par komandu.
Taču šodien visi ir noguruši, jo ap futbolu ir ļoti daudz negatīvā. Tomēr ir arī daudz pozitīvu lietu.
Tu taču piekritīsi, ka Latvijas nacionālā izlase šodien – tās ir nepārtrauktas sakāves un negatīvisms ap to.
Latvijas izlase šodien – tā ir komforta zona, tie ir cilvēki lielākoties no viena kluba, čempionāts ar intrigu, taču līmenis liek vēlēties ko labāku. Futbols mainās, un visu laiku jāadaptējas. Mums ir jāatjauno entuziasms. Futbolu valstī mīl, taču tribīnēs nez kāpēc ir maz līdzjutēju. Tāds paradokss…
Zini, kad notika priekšvēlēšanu kampaņa, daudz kas pārsteidza un bija nepatīkams. Tieši kas? Piemēram, futbola un telpu futbola pretstatīšana, jo Vadims Ļašenko ir Latvijas Telpu futbola asociācijas vadītājs, pretstatīja krievvalodīgos un latviešus, un tas man arī liekas absurds.
Ir futbols, un kāds tam sakars ar tautību, kāpēc spriest par to, kādā valodā cilvēks runā. Visi šie dalījumi nevienam par labu nenāk. Un tieši pēdējā laikā tādu saliedētību neesmu novērojis. Saprotams, ka visi simtprocentīgi vienādi nedomās, taču mums visiem jāiet pretī galvenajam mērķim.
Par plānu B un popularitātes konkursu
Šie seši mēneši tev paņēma ļoti daudz spēku. Bet, ja tu būtu zaudējis, vai tev bija plāns B?
Protams, bija. No futbola es vienalga nekur nebūtu aizgājis.
Turpinu mācīties Londonā, man bija variants pastrādāt kādā no kaimiņvalstīm.
Taču jebkurā gadījumā šie seši mēneši man ir nenovērtējama pieredze. Jo tik īsā laikā man bija jāiemācās tik daudzas lietas, par kurām principā man nebija priekšstata un ar kurām spēlētāja karjeras laikā es nekad nesaskāros.
Oratora māksla tev tagad nav pēdējā vietā, cik saprotu?
Protams, jo viena lieta ir rezumēt spēles iznākumu intervijā tūlīt pēc spēles beigām, cita lieta - uzstāties ar priekšvēlēšanu programmu iespaidīgas auditorijas priekšā.
Vai piekrīti cita šī amata pretendenta Krišjāņa Kļaviņa teiktajam, ka šīs vēlēšanas kļuva par popularitātes konkursu?
Droši vien – jā. Tam arī bija sava nozīme. Taču, tici man, uz atpazīstamības faktoru likmi es tiešām neliku. Jebkurā gadījumā man ir divi gadi tam, lai pierādītu – jautājums nav par popularitāti un atpazīstamību.
Seši mēneši priekšvēlēšanu maratona aiz muguras. Vai var atvilkt elpu?
It kā jā. Taču īstenībā – nē. Visus šos sešus mēnešus es ik dienu veltīju sevi darbam priekšvēlēšanu programmas sagatavošanā, un no tā cieta mana ģimene, mani bērni. Vismaz tagad es viņus redzēšu biežāk. Katru rītu bija jāceļas daudz agrāk, nekā man to gribētos.
Kadru problēmas: līdzināšanās uz hokeja izlasi
Nav noslēpums, ka tev priekšā ir daudz kadru problēmu, un tās būs jārisina. Piemēram, kurš būs Latvijas izlases galvenais treneris, vai jaunatnes izlases galvenā trenera amatā paliks Dainis Kazakevičs, kurš vienlaikus ir federācijas sporta direktors, vai tev federācijā būs kabinets, jo agrāk tāda kabineta Indriksonam nebija, un, cik es saprotu, tu esi par to, lai federācijas prezidentam būtu alga, jo tas nav sabiedriskais darbs. Kāda ir tava nostāja?
Par kadru jautājumiem es neesmu gatavs atbildēt. Skaidrs, ka jautājums par Latvijas izlases galveno treneri ir viens no pašiem steidzamākajiem un jau maija sākumā mums ir jānosauc jaunā galvenā trenera vārds aizgājušā Aleksandra Starkova vietā. Cik saprotu, tas būs ārzemnieks, jo augsta līmeņa vietējā speciālista mums nav.
Gribu atrast treneri, kas būtu līdzīgs Bobam Hārtlijam hokeja izlasē.
Mums vajadzīgs cilvēks, kas audzinās personības. Es viņu varētu nosaukt par mācītāju. Dažus no kandidātiem šim amatam es pazīstu personīgi. Tomēr ir jāapspriež lietas – līguma noteikumi, alga, uz kādu laiku līgums tiks slēgts, u.t.t. Ir, par ko padomāt. Tālāk – ar visiem federācijas darbiniekiem es noteikti tikšos, iepazīšos ar viņu pienākumu aprakstu. Dažus es pazīstu sen un labi, citus mazāk. Taču jebkurā gadījumā visi lēmumi tiks pieņemti pēc tam, kad būšu konsultējies un ticies personīgi. Attiecībā uz kabinetu… Kabinets federācijā man droši vien tomēr būs, tāpat kā alga.
Draudzīgās attiecībās ar ministriem
Tu daudzus gadus esi pavadījis Anglijā. Ko no Anglijas pieredzes tu gribētu pārņemt Latvijas futbolā?
Daudz ko. Paskatīsimies, vai iznāks. Tu taču zini, ka futbols Anglijā – tā ir viena liela kaislība. Es arī gribu, lai ar laiku futbols Latvijā kļūtu par kaislību. Pie mums taču futbols ir patiešām populārs. Visvairāk bērnu valstī nodarbojas ar futbolu, nevis ar citiem sporta veidiem, un tas ir neskatoties uz to, ka daudzi ir aizbraukuši no Latvijas.
Tikko kā kļuva zināmi balsošanas rezultāti, tu savā tālrunī droši vien saņēmi daudz apsveikumu. Kurš no tiem tev bija visnegaidītākais un no kā?
No ministra Kaspara Gerharda.
Saprotu… Starp citu, priekšvēlēšanu kampaņas periodā tu aktīvi tikies ar pašreizējiem ministriem. Kāda ir stratēģija?
Es varu tikties ar daudziem ietekmīgiem cilvēkiem – ministriem, pilsētu mēriem, UEFA un FIFA vadītājiem. Man tā nav problēma. Tādas tikšanās pēdējā laikā man ir bijušas vairākas. Un tās visas bija attaisnotas. Kāpēc? Jo es uzskatu, ka mūsu valsts var palīdzēt Latvijas futbolam un tai tas ir jādara. Kādos aspektos – tas ir cits jautājums. Tomēr šādai praksei ir jābūt. Tāpēc pēdējos mēnešos esmu ticies gan ar Latvijas finanšu ministri Danu Reiznieci-Ozolu, gan ar vides un reģionālās attīstības ministru Kasparu Gerhardu, gan ar labklājības ministru Jāni Reiru, gan ar tieslietu ministru Dzintaru Rasnaču.
Un kādas tev ir ieceres ar pēdējo no viņiem?
Man ir ideja uzbūvēt futbola laukumus cietumos.
Tādēļ, lai mainītu ieslodzīto ikdienu, padarītu to dažādāku. Piemēram, viņi iemācīsies kopt zālienu. Bet tā tomēr brīvībā ir kaut kāda profesija.
Par "toksisko" Indriksonu
Sadarbība ar valdību – tas ir reāls instruments, ar kuru uz ceļiem nospiestajam futbolam var ļaut piecelties. 139.vieta FIFA reitingā – uz kurieni mēs ejam?
Gerharda gadījumā runa ir par miljonu eiro katru gadu infrastruktūras attīstībai reģionos kopā ar pašvaldībām. Bet tā ir nopietna summa. Tas ir ne tikai atbalsts uz UEFA un FIFA rēķina, bet arī uz dažu valsts likumu izmaiņu rēķina. Diemžēl faktiski visus tādus projektus federācija pēdējā laikā bija iesaldējusi. Tās vadītāji to vien darīja, kā dzēsa “ugunsgrēkus”. Lai kaut vai paskatāmies uz lielu troksni sacēlušo gadījumu ar “Skonto” stadionu.
Atšķirībā no tevis visi šie cilvēki, kā arī valsts ierēdņi vispār agrāk nekad nav tikušies ar tavu priekšteci Gunti Indriksonu. Un tas arī bija sāpīgs temats...
Iemesli droši vien bija vairāki. Taču, kā tagad pieņemts teikt, viņi visi uzskatīja kontaktus ar viņu par toksiskiem.
Patiešām, Indriksonam nebija nekādas “izejas” ne uz valdību, ne uz ministrijām. Dīvaini… Turklāt ļaunas mēles tieši tevi dēvē par Indriksona mantinieku. Vai tā ir?
Es nekad sevi neesmu uzskatījis par Indriksona cilvēku.
Nesaprotu, kāpēc radies šāds priekšstats. Jā, kaut kad Indriksons par to ir teicis. Nu un kas? Indriksonam bija vara, un viņš varēja to izmantot. Piemēram, aizvākt no vēlēšanām to pašu Ļašenko. Taču kaut kādu iemeslu dēļ viņš to neizdarīja. Viņš sāka savu spēli.
Priekšvēlēšanu kampaņas laikā daudz ko dzirdēju, protams, baumu līmenī, daudz ko interesantu uzzināju. Un vispār, par ko tikai šajās dienās nav mēļots. Piemēram, par Ļašenko un pašreizējās federācijas vadības vienošanos, ka uzvaras gadījumā viņš atstās svarīgākos darbiniekus līdzšinējos amatos un nekādas revolūcijas nebūs.
Es arī par to esmu dzirdējis. Taču tās bija viņu lietas. Tādā periodā visi par kaut ko vienojas.
Iznāk, ka ar tevi viņi nav vienojušies?
Bet man tas arī nebija vajadzīgs. Es jau arī negatavojos visu sagraut un celt no jauna. Tomēr daudzas lietas ir nopietni jāpārdomā un jāpārkārto.
Bāzes klubs – tā ir liela muļķība
Šodien Rīgas Futbola skola (RFS) ir nacionālās izlases bāzes klubs, būvkompānija LNK – šī kluba galvenais sponsors, šīs komandas cilvēks vada Virslīgu… Ja federācijas biedri 27. aprīlī būtu ievēlējuši Ļašenko, arī LNK cilvēku, loks būtu noslēdzies.
Es negribu diskutēt, vai tas Latvijas futbolam būtu labi vai slikti. Labi, ka tādas spēcīgas kompānijas piedalās Latvijas futbola dzīvē, labi, ka mums ir tādi spēcīgi klubi. Man ar “METTA/Latvijas Universitāte”, kā noskaidrojās, arī ir lielas nesaskaņas, turklāt personību līmenī, taču “METTA” akadēmija ir nopietns spēlētājs mūsu tirgū. Es negribu pāriet pie personībām un izmantot savu pašreizējo stāvokli, lai kārtotu kaut kādus rēķinus. Ko un kam solījis Ļašenko – spekulācijās neielaidīšos.
Virslīgas komanda RFS pēc būtības ir Latvijas izlases bāzes klubs. Apmēram tāds pats, kāds savulaik bija “Skonto”, un tieši tolaik Latvijas izlase guva vislielākos panākumus, piedaloties 2004.gada Eiropas čempionātā Portugālē. Tu saproti, uz kuru pusi es “velku”…
Tā ir vakardiena. Kāda gan tā ir muļķība – bāzes klubs. Šodien tas jau vairs nav aktuāli.
Nu nav iespējams mūsdienās atkārtot 2004.gada panākumus ar vecām metodēm.
Viss strauji mainās, un to nesaprast ir lieli maldi.
Bet nacionālais futbola stadions – vai tas tev ir aktuāli?
Slikti, ka “Futbola māju” Krišjāņa Barona ielā projekts divreiz piedzīvoja neveiksmi, slikti, ka saistībā ar “Skonto” stadionu joprojām notiek tiesāšanās, taču labi, ka “Daugavas stadions” drīz uzņems futbola mačus.
Tātad tavos plānos futbola stadiona nav?
Tas, bez šaubām, ir vajadzīgs, taču man tā pašlaik nav prioritāte.
Nav miljonārs un nav politiķis
Tavā programmā bija deklarēts viens vilinošs piedāvājums – 500 000 eiro no federācijas katram klubam. Vai tas ir reāli?
Igaunijā, man šķiet, šī summa ir vēl lielāka – 750 000 eiro. Tā ir vajadzīga tādēļ, lai klubiem, bet uz tiem arī turas viss futbols, būtu sava treniņu bāze, varētu piesaistīt bērnus un trenerus. Jā, varbūt Igaunijas futbolam nav skaļu panākumu, taču bāze viņiem ir laba, un mums šajā ziņā jāņem no viņiem piemērs. Mums, šķiet, tikai “Jelgavai” ir sava bāze. Tas nav normāli. Bet ko tad pārējie? Pārējiem ir jāpalīdz.
Priekšvēlēšanu kampaņas laikā tu devi daudzus solījumus, tāpat kā citi pretendenti uz federācijas vadītāja posteni. Vai kaut vai par vienu solījumu tev ir bažas, ka to neizdosies izpildīt?
Bažu noteikti nav, tāpat kā šaubu.
Kaspar, ja esi lietas kursā, tad visveiksmīgākās federācijas mūsu valstī vada vai nu miljonāri vai arī cilvēki no lielās politikas. Tu esi kaut kāds izņēmums.
Piekrītu – ja federācija meklē atbalstu politiskajās vai biznesa aprindās, tad, protams, vadītājs tiek ievēlēts no tām.
Tātad tu šajā ziņā esi baltā vārna?
Zini, pēdējo gadu tendence ir mazliet citāda. Par sporta federāciju vadītājiem kļūst tie, kas nesenā pagātnē bijuši sportisti. Atcerēsimies UEFA un Mišelu Platinī, kurš aizsāka šo tendenci. Tā nav aksioma, bet tāda tendence ir acīmredzama.
Vai savu uzvaru cīņā par prezidenta krēslu vari salīdzināt ar kādu citu futbola laukumā?
Droši vien tomēr nē. Kaut kādā veidā tuvu emociju ziņā. Taču vienalga tās ir dažādas lietas.
“Sarunāšanas” problēma un atvadu mačs Ķekavā
Taču Latvijas čempionāta mačos emocijas bieži vien ir mākslīgas, Ar to es dodu mājienu par “sarunāto” maču problēmu. Ko ar to darīt?
Problēma ir sena un ļoti nopietna. Diemžēl federācija ļoti vāji reaģēja uz visiem signāliem. Zinu, ka kompetenti cilvēki nesa ļoti daudz materiālu saistībā ar “sarunātajiem” mačiem, taču tie tā arī palika federācijā un netika publiskoti. Man tas nav saprotams.
Toties es zinu, ka īpaši otrajā līgā “sarunātās” spēles diemžēl ir izplatīta parādība,
un ka šajās shēmās ir iesaistījušies pat tiesneši. Tiksim skaidrībā, cīnīsimies ar šo ļaundabīgo audzēju futbolā. Mums jāattīra futbols ar tiem līdzekļiem, kādi mums ir. To nav daudz, taču kaut kas ir jādara. Jo policija, kā redzu, mums nespēj palīdzēt. Tur var tikai saukt pie atbildības, ja cilvēks izvairījies no nodokļiem. Un viss.
Atceros, ka pirms diviem gadiem ģenerālsekretārs Jānis Mežeckis, turot rokās lielu mapi, visiem apliecināja, ka tas pats Krišjānis Kļaviņš to pašu pierādījumu par “sarunāto” maču organizēšanu dēļ nekad netiks pielaists pie prezidenta vēlēšanām. Un ko mēs redzējām?
Es taču saku, ka federācija neko nedara. Tā kā tāds Kļaviņš starp kandidātiem uz prezidenta amatu – tas pie mums ir normāli.
Pirmās līgas kluba “Auda” pieteikumā jaunajā sezonā var atrast tavu vārdu. Vai tas nozīmē, ka tu vēl iziesi laukumā valsts čempionāta mačā?
Tā fiziskā forma, kurā pašlaik esmu, man neļauj iziet laukumā kopā ar citiem “Audas” spēlētājiem. Tu taču zini, ka “Auda” - tas ir pirmais klubs, kurā es sāku savu karjeru, tas ir mana tēva – tā prezidenta Jura Gorkša – klubs, tā ir komanda, kurā spēlē divi mani brāļi. Visdrīzāk, vienu reizi laukumā Ķekavā vēl iziešu, un tas būs mans atvadu mačs.
