Brīdī, kas autoceļu projektēšanas bizness piedzīvoja lejupslīdi, tā vietā, lai drūmi sēdētu kabinetā, Māris paklausīja draugu aicinājumam un sāka nodarboties ar ielu vingrošanu. Ar laiku šī nodarbošanās no hobija pārvērtās par reālu darbu.
Šobrīd viņš ir Latvijas Ielu vingrošanas sporta biedrības vadītājs un arī Pasaules Ielu vingrošanas federācijas prezidents, kurš organizējis gan pasaules čempionātu ielu vingrošanā, bet šogad jau organizē 18 pasaules kausa posmus. No tā brīža, kad viņš uzsāka ar to nodarboties, līdz brīdim, kad tas pārauga darbā, kur līdztekus pašai vingrošanai viņš nodarbojas arī ar aprīkojuma ražošanu un izplatīšanu Eiropā, pagājuši septiņi gadi.
“Ielu vingrošana ir spēka, kustību apvienojums, darbojoties tikai ar sava ķermeņa svaru,” tā šo sporta veidu, kas nav profesionāls, raksturoja Šlēziņš, piebilstot: “Es teiktu, ka tā ir tāda ekstrēma vingrošana ārā”.
Pamazām ielu vingrošanai pievēršas arī jaunieši, kuriem patīk redzēt, ko ar savu ķermeni spēj izdarīt ielu vingrotāji, dažkārt pārvarot gravitācijas likumu. Pats Šlēziņš atcerējās, ka savulaik arī viņam bijušas problēmas ar likumu un uzvedību un tieši sports palīdzējis tās pārvarēt.
