Vimbldonas apkārtne atgādina mūsu pašu Mežaparku Rīgā. Zaļumi, zaļumi , tik mājas nav tik šikas kā pie mums. Un zemes pleķītis mazāks pie katras savrupmājas. Toties nav visi tik saspiesti kā siļķes mucā gandrīz ikvienā citā Londonas rajonā. Lai nu kā, bet ja nebūtu slavenā Vimbldonas turnīra tieši šajā vietā jau kopš 1926.gada, tad pati vieta varbūt nebūtu tik ievērojama. Pats turnīrs gan senāks, notiek kopš 1877.gada, bet tas vēl citā arēnā.
Ienākot milzīgajā Vimbldonas tenisa arēnā pretim dvešs vēsture. Kompleksu atklājis tā laika Lielbritānijas karalis, saglabāta arī atribūtika, nu kaut vai ponija velkamais zālītes noblietēšanas rullis. Pieminekļi slavenībām, muzejs, vēsturiska bildes, tradīcijas. Olimpiskā turnīra laikā gan te citādāka aura, nav tāds klusums pie laukumiem kā Grand Slam laikā, pašiem spēlētājiem pie tā grūtāk pierast. Varbūt pat dažiem tas nāk par labu un šāds troksnis un kņada spēka samērus izlīdzina.
Toties pati aura ir un paliek vienreizēja. TV darbības zonā pat operators ar kameru simboliski izveidots no dekoratīviem augiem. Visapkārt ziedu kompozīcijas un , protams, ideāla zālīte. Ne tikai laukumos, bet arī fanu zonā pie lielā ekrāna, kur pulcējas tie, kas centrālajā laukumā netiek – biļešu trūkuma vai to dārdzības dēļ. Vimbldona ir unikāla un tā ir viena no retajām vietām, kas bija jau pilnīgi gatava jau pirms Londona ieguva tiesības sarīkot spēles. Nebija vien uzvelkamā jumta centrālajā laukumā. Tas noder, jo lietu sola visu šo nedēļu, vismaz laiku pa laikam.
