Jau kopš pirmajiem gadiem sportā Agate ir sasniegusi augstvērtīgus rezultātus. 17 gadu vecumā viņa izcīnīja bronzas medaļu jaunatnes olimpiskajās spēlēs Ķīnā. Eiropas spēlēs kopā ar Lauri Strautmani nopelnīja sudrabu, bet pirms diviem gadiem Tokijā piedzīvoja olimpisko debiju. Augustā viņa 26 gadu vecumā izcīnīja pasaules čempionāta bronzu šaušanā ar mazkalibra pistoli 25 metru attālumā, garantējot tiesības nākamvasar pārstāvēt Latviju olimpiskajās spēlēs. Novembrī Dohā viņa būs viena no trim Latvijas sportistiem, kas piedalīsies Pasaules kausa finālposmā.
Dāvids Ernštreits: Medaļa kaklā kopš pasaules čempionāta? Vai tu šķiries no tās vispār?
Agate Rašmane: Blakus gultai stāv stabili, lai iedvesmotu.
Esi lepna zemgaliete, dzīvo laukos starp Dobeli un Jelgavu? Tā būtu pareizi teikt?
Tāda stabila dobelniece, kura nokļuvusi Jelgavā nu jau kādu laiciņu.
Varbūt varam pamuļķoties ar stereotipiem? Šāvēja – vai tas nozīmē, ka arī mājās pistole ir zem spilvena, laukos dzīvojot?
Nē, ieroči tikai darbā. Citur es tos neņemu līdzi.
Kas ir pats svarīgākais šaušanā?
Pacietība. Tad nāk viss pārējais.
Kā ir ar to mieru? Vai šāvēji varētu būt gandrīz ķirurga lomā, kam roka ir tik stabila, ka varētu precīzas līnijas zīmēt, nedrebot rokai nekādā kondīcijā?
Par rokas nedrebēšanu nezinu. Neesmu pārliecināta, bet ar prāta kontroli varētu būt līdzības.
Kā tu jūties kā šāvēja lielajā sporta puzlē? Kur ir šaušana tajā visā lielajā ainavā?
Šaušana ir tās sporta mājas pamatā, jo šaušana ir viens no pirmajiem olimpiskajiem sporta veidiem, kas ir bijis vienmēr olimpiskajās spēlēs.
Mēs esam viens no pamata sporta veidiem – kā vieglatlētika, kas ir tāds atlētisma paraugs.
Mēs esam tāds prāta paraugs olimpiskajās spēlēs.
Man ļoti patīk šis definējums...
Tad ir tā visa māja un jumts ar jaunradītajiem sporta veidiem, ar šovu, ar skatītājiem, televīziju.
Cik daudz ir televīzijas šaušanā? Olimpiskajās spēlēs ir, bet Pasaules kauss, pasaules čempionāts?
Ir lokālās televīzijas. Kur notiek Pasaules kausa posms, tur rāda. Ir rādīts arī "Eurosport", Eiropas televīzijās. Ir Starptautiskās federācijas veidotā televīzija, kur arī visus finālus, visu pagātni var atrast.
Internetā arī labi var sekot, var apskatīties tavas epizodes. Paskatījos tavu bronzas izcīnīšanu Baku, kur notika pasaules čempionāts. Kā tev tas ir palicis atmiņā?
Ļoti pārsteidzoši. Baku piedalījās visas labākās sportistes. 25 metru distancē sacensības notiek divas dienas. Pirmajā dienā iešaujot labu rezultātu, ir vesela nakts, lai gatavotos otrajai daļai. Man paveicās, jo man bija astoņos no rīta jāšauj, kad vēl esmu tāda miegaina, vēl īsti nesaprotu. Ļoti labi arī otro daļu izšāvu. Tad man vēl bija puse dienas, ko stresot līdz finālam.
Finālā ir astoņas labākās no vairāk nekā simt dalībniecēm. Un tad ir play-off cīņa – pa vienai krīt ārā, kurai sliktāks rezultāts. Principā tā šaušana ir līdzīga kā biatlonā – sašauj vai nesašauj, ir zaļš vai sarkans...
Finālā, jā. Tur tikai – ir vai nav.
Tu biji vienu precīzu šāvienu priekšā Irānas sportistei, kad jūs četras bijāt palikušas. Kas tajā brīdī ir galvā? Vai tu to zināji?
Es to nezināju.
Esot ugunslīnijā, neklausījos komentētājā, neskatījos lielajā ekrānā, es mēģināju darīt tikai savu darbu,
skatīties tikai savā mērķa ekrānā, kas man ir priekšā, lai paskatītos, vai kaut ko vajag pielabot vai ne. Mēģināju izslēgt maksimāli visu pārējo. Kad mēs palikām trijatā, tad es zināju, ka esam trijatā…
Un tad bija tas prāta kūlenis, ne tā?
Tad bija tā pēdējā sērija, kur man galvenais bija izšaut visus šāvienus.
Cik godīgi! Varu pačukstēt priekšā – tajā brīdī, kad tev bija zināms, ka bronzas medaļa jau ir izcīnīta, tu trāpīji vienu no pieciem šāvieniem. Nav nekas briesmīgs tajā sporta veidā, bet tomēr tādas šūpoles...
Tas ir vismazākais, ko tur var. Īsti ar vienu trāpījumu nekur netiksi, bet tajā mirklī… Iekļūt finālā pasaules čempionātā – tas jau bija pārsteigums.
Cik ilgi tu uz to gāji? Nu tā, ka tu jau mērķēji uz medaļu pasaules čempionātā?
Esmu pieaugušo konkurencē no 21 gada vecuma. Līdz 21 gadam pilnīgi visi ir juniori. Kvalifikācija uz Tokiju jau ir pieaugušo sporta darbs. Pasaules čempionāts ir pēdējie astoņi apzinātie gadi noteikti.
Kā tu trenē prātu? To mieru un pārliecību, ka tagad ņemšu un sašaušu piecus no pieciem. Varbūt tā ir nepareiza pieeja jau saknē?
Treniņu procesā mums dod uzdevumus.
Nometnēs arī ir treniņi, kas domāti, lai tieši psiholoģisko pusi paskatītos. Tev uzdod iešaut tieši desmitniekā, tieši 50 punktus.
Tādus uzdevumus dod ik pa laikam un mēģina stabilizēties. Pirmajā reizē ir ļoti liels šoks un uztraukums. Otrajā reizē tu jau noliec to malā un dari tikai darbu.
Šaujot esat tik mierīgas, nav ne prieka, vispār nekādu emociju nevienai, ir absolūta koncentrēšanās. Vai vispār var to prieku pēc tam izbaudīt? Tev vienīgajai bija asaras pa īstam. Vai nav tā, ka jūs esat tik trenētas to visu valdīt? Kas iekšā notiek pēc tam?
Pasaules čempionātā Baku bija visām asaras. Oļena [Kosteviča], kas otrajā vietā, jau ir olimpiskā medaļniece, ļoti pieredzējusi sportiste, bet par otro vietu viņai bija tikpat liels prieks kā man par pirmo medaļu. Pirmās vietas ieguvēja vāciete [Dorēna Fennekampa] vairāk specializējas uz 25 metriem, viņai arī bijušas vairākas medaļas, bet
uzvarēt pasaules čempionātā – tur bija raudāšanas čempionāts tieši pēc tam, kad nolikām ieročus.
Paskatīsimies tavu otru disciplīnu – pneimatisko pistoli. Cik lielā mērķī no 10 metriem ir jātrāpa, un tur jau tiek skaitīti kopā punkti aiz komata?
Ar pistoli ir vieglāka dzīve. Kvalifikācijā ir pilni punkti. Ar šauteni – tur tiek skaitīti komati, sākot ar kvalifikāciju. Finālā ir uzreiz arī komati, ir desmitdaļas, viss smalki.
Vai ļoti atšķiras disciplīnas, lai sagatavotos un startētu 25 metros ar mazkalibra pistoli un šajā – ar pneimatisko?
Jā un nē. Ieroči ir dažādi. Pneimatiskajā ir gaiss, nav nekāda īpaša atsitiena. Taču ar pneimatisko, man liekas, ir vairāk tas mentālais nekā ar mazkalibra.
Mazkalibrā ir kustība, finālā ir tikai īslaicīgi redzams mērķis, kas ir ar sistēmu, kur visu laiku esi kustībā, vismaz mazā. Ar pneimatisko esi viens pats.
No kā šāvējs dzīvo pasaulē? Latvijā ir Olimpiskā vienība – droši vien tas ir tas pamats?
Mēs visi trīs [labākie Latvijas šāvēji] arī strādājam papildus. Pasaulē kopumā visi dzīvo no sporta, algām, pabalstiem, stipendijām. Daudzi strādā kā treneri.
Tu arī?
Es arī. Īsti nezinu nevienu, kurš dzīvo tikai no sporta.
Lauris Strautmanis un Emīls Vasermanis tikko Rio notikušajā Pasaules kausa posmā – tas arī laikam bija vēsturisks notikums, ka divi latvieši finālā un abi tika pie medaļām? Tu biji klāt, atbalstīji?
Es biju jau aizbraukusi uz viesnīcu, godīgi sakot. Rīta cēliens jau bija gana nogurdinošs. Viesnīcā ieslēdzu tiešraidi, un tur komentētāji visu laiku: "Divi latvieši un divi itāļi, un četri citi sportisti. Divi latvieši un divi itāļi!" Pēdējais četrinieks paliek: divi latvieši un divi itāļi. Tad jau bija skaidrs, ka vai nu diviem itāļiem būs medaļas, vai diviem latviešiem. Puiši lieli malači.
Mums vislielākais prieks ir par kvalifikācijas rezultātiem.
Vasermanim – Latvijas rekords. Strautmanim augstvērtīgs rezultāts. Man pašai tajā dienā bija atkārtots personīgais rekords. Par to jau ir vislielākais prieks.
Desmit gadu laikā, tavā gadījumā vēl pāris gadus ilgāk, visa sportiskā karjera, bet varētu teikt, ka tas ir nogrieznis, kad Latvijas šaušana ir savā ziņā atdzimusi? Ir uzbūvēts pamats, un jūs esat tā darba augļi. Tagad esat iegājuši brieduma stadijā?
Jā, pateicoties manam trenerim Vilnim Celmiņam, ka viņš 2011. gadā pēc viena mana starta teica, ka mums jābrauc uz Eiropas čempionātu, ka šie juniori jāved ārā pasaulē. Tā mēs lēnām esam cīnījušies. Mēs ar treneri esam bijuši jauniešu olimpiskajās spēlēs, visās trīs Eiropas spēlēs kopā ar Lauri Strautmani. Šogad arī ar Emīlu un vēl vienu puisi. Tā šaušanas ģimene mums ir ļoti augusi, mēs visi esam tendēti uz augstiem sasniegumiem. Ir tikai prieks.
Tu arī laikam ļoti turi īkšķus par puišiem, lai viņi kvalificējas olimpiskajām spēlēm, lai miksa sacensībās varētu kopā ar Lauri šaut. Varbūt arī ar Emīlu, jums tur ir ļoti labi panākumi. Pēdējos gados vienmēr esat bijuši pjedestāla tuvumā, un tas jau ir pavisam reāli olimpiskajās spēlēs...
Miksa sacensības vispār ir ļoti interesantas, protams, sākotnēji izveidotas televīzijai. 2012. gadā, kad mēs kā juniori aizbraucām, mēs miksa sacensībās izcīnījām trešo vietu. Tas ir mūsu sākums.
Mikss, man liekas, ir latviešiem pateicīga disciplīna visos sporta veidos.
Jūs abi esat gana labi, bet individuāli varbūt ne ideāli, bet, saliekot kopā, tik labi, ka pasaulei ir, ko skatīties. Ko treneri saka par olimpiskajām spēlēm? Kas tagad ir pats svarīgākais?
Pats svarīgākais ir salikt plānu, neatslābt. Puišiem ļoti smags gads priekšā. Man jau ir lielāka izvēle, bet starptautiskas sacensības vajag, to pieredzi vajag.
Laiks ir nepielūdzams. Makšķerniekiem novēl ne asakas, dejotājiem – salauzt kāju. Ko novēl šāvējiem?
Šaut garām!
Šauj garām...
