Raplas "Avis Utilitas" izcīnītā bronza nelielajā pilsētā ar 5000 iedzīvotājiem ir svarīga gan komandai, gan atbalstītājiem, un panākumu novērtēja arī līdzjutēji, pastāstīja Freimanis.
"Bija arī liela atbildības sajūta un, kad izcīnījām bronzu, atvieglojums, ka esi skatītājiem šo bronzu izcīnījis. Svinēšana bija traka – braucām divstāvīgā autobusā cauri visai pilsētai, priekšā bija ugunsdzēsēju mašīna, aizmugurē policijas mašīna un vēl kolonna ar fanu mašīnām," iespaidos par komandas godināšanā piedzīvoto dalījās Freimanis. "Centrā mūs sagaidīja fani, kaut gan lietus gāza pamatīgi. Šausmīgi tur [Raplā] mīl basketbolu, tā ir liela komūna."
Raplas komandai pusmiljona eiro finansējumu nodrošina apmēram 100 sponsoru, lielākie no kuriem parādās arī komandas nosaukumā, bet pašvaldības atbalsts ir niecīgs.
Kluba pastāvēšanu nodrošina basketbola mīlestība Raplā, kur citi sporta veidi nav attīstīti, sacīja Freimanis.
Roberts izbaudīja atmosfēru komandā, jo līdz gadumijai spēles klātienē varēja skatīties līdzjutēji. Viņš saskata, ka latviešu fani ir kūtrāki un kautrīgāki, turpretim Raplā fani nebaidījās būt attiecībās drošāki.
Freimanis sajuta izaicinājumu, uzņemoties kapteiņa pienākumus, bet tāda bija trenera vēlme, kas basketbolistu pārsteidza.
Taču pēc komandas satikšanas Roberts saprata iemeslu, jo sastāvā bija daudz divdesmitgadnieku. Kapteiņa loma nebija viegla, bet tā palīdzēja Robertam sezonas laikā daudz ko apgūt. Vajadzēja atrast individuālu pieeju un iepazīt katru spēlētāju, lai palīdzētu trenerim.
Latvijas basketbolisti došanos itin lielā skaitā uz Igaunijas klubiem Freimanis izskaidroja ar vairāku apstākļu kopumu, tostarp stabilāku iespēju kaimiņvalstī klubiem piesaistīt finanses. Sava loma allaž ir arī aktuālajai situācijai spēlētāju tirgū un iespējai būt tuvu Latvijai.
Freimanim ir žēl, ka visa regulārā sezona pagāja spēlēs pret Igaunijas komandām un izpalika tikšanās ar Latvijas klubiem, tomēr svarīgākais bija iespēja spēlēt basketbolu.
Roberts cer, ka nākotnē nonāks arī Latvijas izlases kandidātu sarakstā,
jo 29 gadu vecumā ir gatavs jebkurā brīdī neatkarīgi no apstākļiem grauzt dēļus, lai sevi apliecinātu valstsvienībā. Freimanis jūt, ka vēl veidojas kā spēlētājs, tādēļ nesatraucas, ja izlase pagaidām iztiek bez viņa.
