Žagars pērn uzmirdzēja Pasaules kausā un ar augstvērtīgo sniegumu kļuva par vienu no lielākajiem turnīra atklājumiem. Iespētais Latvijas valstsvienībā tika novērtēts trīs gadu līgumā ar Eirolīgas grandu Stambulas "Fenerbahce", kas sadarbības pirmajā posmā viņu izīrēja Viļņas "Wolves". Tomēr plāni par gaidāmo sezonu kājas traumas dēļ bija jāatliek jau pēc piektās spēles.
"Tajā brīdī likās… kam šis vajadzīgs? Viss! Miers jāmet. Protams, tas uz emocijām – tajā brīdī, kad sāpes iet caur ķermeni," pastāstīja Žagars. "Vēl tā neziņas sajūta. Tu nezini īsti, kas tam celim ir – vai pilnīgi viss čau, vai nav tik traki. Kas tālāk būs... Tiklīdz pamodos pēc operācijas, pateica, ka viss kārtībā, tad jau daudz gaišāk tas viss izskatījās. Sapratu, ka nebūs tik ilgi ārā [no spēles]. Kaut gan tāpat ilgi ir, un laiks velkas, bet vismaz nav trakākais. Savā ziņā labākais no tās situācijas arī notika."
Treniņā ar Žagaru darbojās Viļņas "Wolves" treneris Mariuss Leonavičs, mudinot Artūru mierīgi koncentrēties kustības atgūšanai.
"Neesi tik eksplozīvs – pie tā mēs vēl tiksim. Šobrīd svarīgākais atgūt kustību sajūtu," uzsvēra Leonavičs. "Tev jāuztaisa Džordana manevrs. Pirmo uztaisi mierīgi. Skaties, kā jūtas ceļgals."
Žagars nevēlas treniņos uzklausīt slavinājumus, un viņš jūtas simtprocentīgi atveseļojies.
Nezaudēt ticību sev basketbolistam palīdzēja arī līdzīgas traumas guvuši amata brāļi.
"Brīžiem aizmirstu, ka man vispār tāda trauma bija. Man arī daudz palīdzēja, ka es pazīstu cilvēkus, kas tam pašam cauri gājuši. Kaut vai Rihards Lomažs. Dāvis Bertāns pēc traumas uzrakstīja man apmēram, kā tas [rehabilitācijas process] varētu būt – sajūtas un viss pārējais. Ka tas būs ilgs ceļš," sacīja Žagars. "Tāda sajūta, ka varbūt kā pa tuksnesi staigāt – neredz tās beigas. Pagājušajā nedēļā man piezagās sajūta, ka 5–6 mēnešus vienkārši mauc visu laiku svaru zālē, basketbola laukumā, un vispār nejūt progresu. Tāpēc, ka nevar uzspēlēt. Noteikti visilgākais laiks, kad esmu bijis prom no laukuma, bet tagad jau, kad tas [rehabilitācijas] tuvums nāk, tad arī laiks lēnāk pats par sevi iet."
Viļņas "Wolves" fizioterapeite Gintare Katkute-Lacke paskaidroja, ka Artūra ceļgals uz slodžu maiņu reaģē ļoti labi.
"Manuprāt, viņš [Žagars] atgriezīsies vēl spēcīgāks un ātrāks. Mentāli viņš ir pilnībā gatavs," atzina kluba fizioterapeite. "Ja nedomās par celi, kas liktu viņam būt pārlieku piesardzīgam kustībās, tad neredzu iemeslu, lai viņš laukumā neatgrieztos uz visiem 100%."
Rehabilitācijas nodarbības Artūram nav vieglas, un kājas rauj sāpīgi krampji. Fizioterapeite iesaka viņam atvilkt elpu un pāris minūtes atpūsties.
"Tu neļauj ķermenim atpūsties. Tu strādā bez apstājas. Svarīgi ir atjaunot enerģiju," uzsvēra Katkute-Lacke.
Žagars ar fizioterapeiti arī pajoko par kafijas pirkšanu, bet speciālistes veikumu viņš novērtē ļoti augstu.
"Komunikācija starp spēlētāju un fizioterapeitu ļoti reti kad ir tik profesionāla un vienkārša. Parasti ir daudz saspringtāk," atzina basketbolists. "Fizioterapeiti grib kaut ko vairāk, spēlētājs – kaut ko pa savam. Te tā komunikācija un viss pārējais ir ļoti profesionāli."
Žagars neslēpj, ka sajūtas viņam ir dīvainas, jo sezonas laikā viņš it kā ir pie divām komandām, bet līdz galam īsti ne pie vienas.
"Sākumā Turcijā [operācija] un rehabilitācijas [sākuma] posms. Tagad Lietuvā atpakaļ pēkšņi. Kas te īsti notiek? No Viļņas puses es jūtos ļoti silti sagaidīts atpakaļ," pastāstīja Žagars. "Nospriedām kopā gan ar aģentiem, gan "Fenerbahce" komandu, ja izskatās, ka es [šosezon] atgriezīšos laukumā, tad labāk būtu šeit [Lietuvā] spēlēt, pabeigt sezonu šeit, iegūt kaut kādu [spēļu] ritmu un gatavoties gan vasarai, gan nākamajai sezonai Turcijā."
Viļņas "Wolves" aizsargs Rašīds Sulaimons dēvē Artūru par ļoti piezemētu cilvēku un patiesi talantīgu basketbolistu.
"Pirms kāda laika mani apciemoja draugs no ASV, kurš ir [NBA kluba] Hjūstonas "Rockets" skauts. Kad viņš bija šeit, teicu, lai paseko līdzi Artūram. Viņš atbildēja: "Mēs jau viņu kādu laiku vērojam." Tas man bija patīkams pārsteigums," sacīja Sulaimons. "Protams, nevaram prognozēt, ko nesīs rītdiena, bet ar viņa darba ētiku un raksturu viss ir iespējams. Turklāt viņš ir tāds, kuru savā komandā vēlētos redzēt ikviens."
Arī Viļņas "Wolves" galvenais treneris Neds Pacevičs saka, ka
Žagars ir pozitīvisma iemiesojums un enerģijas lādiņš, kas komandā ikvienu uzlādē.
Vienmēr smaidīgs, lai kāda arī nebūtu diena. Pēc tam, kad Artūrs guva traumu, klubā bijis grūti atrast viņa aizvietotāju.
"Artūram ir viens no augstākajiem basketbola IQ, kādu vien esmu redzējis. Ja arī viņam ir kādas nepilnības meistarībā vai fiziskajā formā, ar to, kā viņš pārredz laukumu, iespējamos trūkumus izdodas pilnībā kompensēt," piebilda "Wolves" treneris Leonavičs.
Runa nav tikai par uzbrukuma ievadīšanu un piespēlēm –
Žagars prot kontrolēt komandu un spēj saskatīt notikumu attīstību, pirms kaut kas ir noticis. Ne visiem basketbolistiem ir tādas spējas.
Pēc pieciem izaicinājumu pilniem gadiem Spānijas kluba Badalonas "Jouventut" sistēmā Artūrs karjeru turpināja, precīzāk, restartēja Vācijā – Braunšveigas komandā. Savukārt pēdējās divas sezonas Artūrs atrodas Lietuvā, kur dzīvesziņa viņam ir saprotamāka, bet laikapstākļi gan nepriecē.
"Vienkārši tāpat kā Latvijā – pilnīgi viss tas pats," dzīvi Lietuvā raksturoja Žagars. "Sākot no ēdieniem, beidzot ar to, kā cilvēki apkārt figurē. Laikapstākļi arī [vienādi]. Ziema nav man domāta, bet nu otro sezonu pēc kārtas jau [esmu Lietuvā]. [Rehabilitācijas sākumā] biju Turcijā. Tā ka nesanāca pilnīgi visu ziemu izdzīvot šeit, bet Turcijā jau labāk daudz bija. Saulīte, varēja džemperītī ārā iziet. Atbraucot uz šejieni, man nemaz drēbju nebija tādiem laikapstākļiem."
Artūram pēc pieciem gadiem Spānijā pirmā ziema Lietuvā bija kas pilnīgi svešs, un viņš nesaprata, kas notiek. Aizmirsa pat, ka mašīnām mēdz aizsalt stikli.
"Es vienmēr vienā laikā izbraucu uz treniņu. Tad vienā dienā nokavēju treniņu tāpēc, ka kādas 5–10 minūtes ar kredītkarti mēģināju [tīrīt stiklus], jo man mašīnā nebija, ar ko ledu nokasa," atzina Žagars. "Vajadzēja laiku, lai pierastu atkal."
Žagars atceras, ka pirms Pasaules kausa juties ļoti labi un tieši finālturnīrā izdevies uzķert īsto vilni un stabilitāti.
"Kad es sāku sezonu šeit [Lietuvā], ķermenis labi jutās. Vienkārši neveiksmīga situācija, kur pats es arī… varbūt nevajadzēja tā darīt – papildlaikā, pēdējā brīdī griezties un meklēt piespēles uz āru, neredzot, kas man priekšā notiek," traumas epizodi atcerējās Žagars. "Tikpat labi, ja es būtu gājis augšā finišēt vai kaut kur citur meklējis to piespēli, tad varētu izvairīties no tā visa. Tā arī ir sava veida pieredze, ka jābūt daudz fokusētākam, nevar tik ļoti atslābt. It īpaši brīžos, kad ir papildlaiks un cilvēki jau ir nospēlējuši 30 un vairāk minūtes, kad ķermenis jau sāk piekust."
Pašreizējo situāciju Žagars vērtē kā pārbaudījumu sev pašam.
"Es gribu sevi patestēt, vai šeit es varu spēlēt, un tad iet, cik vien augstu varu. Ja tas būs NBA – būs NBA. Ja tā būs Eirolīga – [tad] Eirolīga. Ja tas būs kaut kas cits, tad kaut kas cits," savas ieceres iezīmēja basketbolists. "Es darīšu noteikti visu labāko, ko es varu, lai spēlētu augstākajā līmenī."
Nesens pirkums Artūram ir videospēļu konsole – viņš ar draugiem ir aizrāvies ar Pirmo formulu.
"Tagad mēs kopā online braucam. Tas arī tāds vēl viens veids, kā brīvo laiku nosist nedaudz. Īstenībā pilns ar visādiem hobijiem, blakus lietām ir," atzina Žagars. "Piemēram, it īpaši tagad, kad tā trauma bija, kad nevar īsti basīti spēlēt, tad man tas vispār izcili – veids, kā kopā ar draugiem no Latvijas palikt saziņā. Turklāt vēl smieklīgi – var nosmieties kārtīgi. Viena no tādām lietām, ko es ņemu līdzi visur, kur es braucu, – "PlayStation"."
Artūrs dzīvo Viļņā gluži blakus arēnai – burtiski pāri ielai. Arēna arī ir basketbola kluba Viļņas "Rytas" bijusī mājvieta.
"Viņi ["Rytas"] vēl joprojām te spēlē, bet blakus arēnā. Es domāju, tas ir vēl viens iemesls, kāpēc "Rytas" fani neieredz Viļņas "Wolves", jo vienkārši viņi nespēlē vairs savā īstajā arēnā," sacīja Žagars.
Artūrs piekrīt, ka
Lietuva ir katoliska valsts, bet arī basketbols lietuviešiem līdzinās reliģijai, un noteikti ir galvenais sporta veids.
"Katrs bērns, kas piedzimst, noteikti ies trenēties basketbolā. Sanāks vai nesakās – tad jau redzēs," teica Žagars. "Ja nesanāks, tad būs basketbola fans. Ja sanāks, tad sanāks. Manuprāt, tas ir tāds vienīgais sports, kur viņi izteikti visa valsts tā fano."
Artūrs labprāt pieņem novēlējumus, lai ātrāk paiet pašreizējais rehabilitācijas posms un veselība turētos visu atlikušo karjeru.
