Arī Latvijas Televīzijas (LTV) "Sporta studija" treneri Kiseļovu satika viņa darbavietā Cēsu Sporta skolā, kur visas trīs zāles ir noslogotas no septiņiem rītā līdz desmitiem vakarā. Arī trīs brāļi Kuruci – Rodions, Artūrs un Iļja – te likuši pamatus basketbola prasmēm.
"Šeit principā viņi [brāļi] man sāka. Rodions sāka no pirmās klases, tad uzreiz klāt bija Artūrs," pastāstīja Kiseļovs. "Artūrs [tobrīd gāja] bērnudārzā. Visi nāca uz treniņiem, un tā mēs sākām. Citas izvēles nebija, kā tikai basketbols. Nebija kā pārējiem – varbūt tur, varbūt tur. Nekāda "varbūt" nebija."
Kiseļovs no saviem audzēkņiem vienmēr gaida pozitīvu attieksmi, jo bez tās jaunu prasmju apgūšana nesekmēsies.
"Visiem vienmēr teicu – ja jūs ienākat zālē un es esmu zālē, jums jābūt smaidīgiem un acīm jādeg. Ja tā ir, tad esmu gatavs ar jums strādāt," uzsvēra treneris. "Ja jūs atnāksiet [ar nokārtu galvu], es arī tāds būšu. Ja jūs smaidāt, acis deg – man arī deg, es ar jums strādāšu."
Treneris nekad nav zaudējis pacietību arī brīžos, kad būtu vēlējies no audzēkņiem sagaidīt citu attieksmi.
"Visā mūžā – es nevaru atcerēties, bet domāju – nevienu no treniņa neizdzinu. Nekad!" teica Kiseļovs. "Vienmēr mēģināju atrast [veidus, kā sarunāties. Pateikt], lai pasēž nedaudz vai paņem bumbu. [Protams], vieglāk ir pateikt – ej prom un viss."
Basketbols Vladimira dzīvē ir jaušams it visur. Īpaši jau mājās, kur glabājas ne tikai viņa, bet arī mazdēlu sasniegumu apliecinājumi. Fotogrāfijā Rodions Kurucs pirmajā gadā Spānijas klubā "Barcelona" redzams ar 17. numuru, vēl pirms viņam sākās 00. numura ēra. Kiseļovs atceras, ka uz nullītēm mazdēls pārslēdzās jau Ziemeļamerikā.
"Bruklinā viņš [pievienojās komandai, bet] #17 bija aizņemts. [Komanda] piedāvāja kādus trīs numurus. Viens no tiem bija 00. [Rodions] zvana man un prasa, kuru numuru ņemsim. Es teicu – zini, ko? Tas ir jauns etaps tavā dzīvē. Ņem nulle-nulle. Tā arī palika. Tagad viņš [spēlē] ar #00," paskaidroja basketbolista vectēvs.
Tieši Vladimirs bija klātesošs ar padomu un atbalstu, kad brāļus Kurucus savās akadēmijās vēlējās redzēt Spānijas grandi.
Rodions uz "Barcelona" pārcēlās 17 gadu vecumā, bet Artūrs uz "Baskonia" – 15 gados. Savukārt jaunākais no brāļiem Iļja, kurš pērn ar U-16 izlasi nosargāja vietu Eiropas čempionāta A divīzijā, karjeru bruģē caur Čehiju, lai gan par viņu jau šobrīd interesi izrāda Spānijas klubi.
"Kad viņi aizbrauca, es teicu – puiši, tagad viss. Viss atkarīgs tikai no jums. Tikai jūs," atmiņās pakavējās Kiseļovs. "Ja jūs izturēsiet, sanāks sevi pierādīt. Tāpēc, ka tur tādu kā jūs ir ļoti daudz. Pa visu [Eiropu] var savākt ļoti daudz [talantīgu spēlētāju]. Tajā pašā "Barcelona", "Baskonia" ar savām iespējām. Viss sanāca – tāpēc tagad mēs šeit esam."
Par savu lielāko ieguldījumu brāļu Kurucu prasmēs treneris uzskata metiena izkopšanu.
"Ar abiem diviem [Rodionu un Artūru] mēs ļoti daudz strādājām aizsardzībā. Tāpēc ka basketbols sākas no aizsardzības. Pamati, ko viņi dabūja šeit, pie mums Cēsīs, tas tagad strādā. [Viņi] turpina pēc tam [pilnveidoties] pārējās komandās."
LTV satika Kiseļovu vakarā, kad Latvijas izlase izbraukumā ar dueli pret Spāniju sāka Eiropas čempionāta atlasi. Kiseļovu priecēja televīzijas pārraidē redzamā pilnā zāle, jo tas apliecina spāņu respektu pret pretiniekiem. Turklāt spāņiem vēl bija atmiņā sāpīgais zaudējums Pasaules kausā, par ko mājinieki gribēja revanšēties. Latvijas izlasei turpretim tā bija iespēja pierādīt, ka iepriekšējā uzvara nebija vienreizējs gadījums.
Kiseļovu priecēja klubu līmenī Spānijā labi spēlējošā Mārča Šteinberga tikšana laukumā. Šteinberga sniegumā Kiseļovs saskata zināmu līdzību ar Rodionu, un treneri priecē Mārča sportiskais niknums. Vectētiņš arī acīgi saskata Artūra pāris kļūdas laukumā un pakritizē mazdēlu par priekšlaicīgu izslēgšanos no spēles epizodes, bet neslēpj, ka emocijas kā skatītājam nav salīdzināmas ar tām, kas valdīja Pasaules kausa finālturnīra laikā.
"[Tagad] pārdzīvoju, bet tāda pārdzīvošana, kā bija pasaules čempionātā, ne tuvu nav," atzina Kiseļovs. "Kas tur bija, vispār..."
Pēc Latvijas uzvaras Spānijā treneris atzina, ka tagad tādi izlases panākumi jau kļuvuši ierasti, bet tādēļ ne mazāk patīkami. Ko par spēli teikt saviem mazdēliem, Kiseļovs uzreiz vēl neatklāja, bet drīzāk lūkoja pēc uzslavām.
"Vajadzēs padomāt. Protams, Rodionam es atzīmēju abus viņa dankus, aizsardzību. Artūram pateikšu, ka laba aizsardzība – viss kārtībā. Pateikšu, ka izvēles piespēlēs bija labas [lai arī kļūdījās], bet tad vajadzēja izvēlēties labāku situāciju," pastāstīja Kiseļovs. "Nekādā gadījumā neuzsvēršu nevienu kļūdu, ka tur zaudēja driblā, un citas. To vispār neminēšu. Viņi jau ir pieauguši, paši saprot, kur kļūdījās. Artūrs tagad ies uz ģērbtuvi un [galvā] viņam būs kļūdas, kuras izdarīja, bet viņš aizmirsa labās lietas, ko izdarīja. Viņam jāatgādina, lai viņš [justos labi], ka arī [daudz laba paveica]."
Eiropas čempionāta kvalifikācijas posmā februārī pēdējo spēli Latvijas izlase aizvadīja savā laukumā izpārdotā arēnā pret Slovākiju. Rodiona un Artūra vecvecāki bija 11 000 skatītāju vidū.
Latvijas valstsvienības uzbrucējs Rodions Kurucs īpaši novērtē vectēva ieguldījumu basketbolista gaitu pirmsākumos.
"Opis mūs iepazīstināja ar basketbolu. Viņš no pašas bērnības, kad piedzimām, uzreiz mums iedeva [maziņo] basketbola bumbu rokās," pastāstīja Rodions. "Uzreiz teica, ka būšu basketbolists. Staigājām uz zāli, skatījāmies spēles, kā viņš trenē. Tad arī pamazām sākām paši trenēties ar viņu kopā un viņš trenēja mūsu komandu. Viņš ir mūsu basketbola tētis, kas iepazīstināja ar basketbolu."
Rodions metienā, ja tas izdodas par īsu vai garu, allaž atceras, ko sacījis vectētiņš.
"Man galvā uzreiz skan viņa balss un atceros, ko viņš teicis, kā mest. Ja [metiens] ir īss, kā mest, ja ir pa labi, pa kreisi – uz ko fokusēties. Viņš vienmēr trenēja mūsu metienu," teica Rodions. "Arī teica, lai spēlējam pēc instinktiem, ko es arī daru. Jā, viņš vienmēr raksta [pēc spēlēm]. Vienmēr pasaka kādus vārdus. Tagad teica, ka šodien nerakstīs vairāk, jo parasti arī Latvijā [spēlējot] uzraksta, bet tagad gaidīs mūs ārā [pie arēnas] un obligāti pateiks, kas patika un kāpēc man šodien visi tālmetieni bija par īsu. Viņš visu izstāstīs. Tas ir ļoti labi, ka ir kāda kritika, kas turpina tevi mācīt un neļauj atslābt."
Lielā mērā pateicoties vectēva ieguldījumam, Rodionam izdevās aizsniegties līdz Nacionālajai basketbola asociācijai (NBA). Vladimirs cer, ka vecākajam no brāļiem Kuruciem vēl izdosies tur atgriezties. Tāpat viņš gribētu NBA redzēt arī Artūru un Iļju, tomēr lielais sapnis ir pavisam citos toņos krāsots.
"Vislielākais prieks man būs, ja viņi visi trīs Latvijas izlasē uzspēlēs. Godīgi varu pateikt," paskaidroja treneris. "Tad es pateikšu, ka mana dzīve un basketbola karjera nebija velta."
Tāds pats mērķis ir arī Rodionam – trijiem brāļiem kopā doties laukumā valstsvienības sastāvā.
"Es gribētu to, mēs par to arī runājam. Mēs ļoti gribētu ar bračku uzspēlēt – ar Iļju kopā, ar Artūru. Tas būtu kaut kas interesants. Manuprāt, Latvijā tas nav bijis, ne? Trīs brāļi [valstsvienībā]? Divi brāļi [ir], trīs, manuprāt, nav. Gribētos sasniegt kaut kādā veidā, lai viņš [vectēvs] to arī redz un lai par to priecājas."
