Pagājušā gada 1.oktobrī Latvijas medijos parādījās informācija, ka Kristaps Valters kārto ceļojuma somas, lai dotos uz Atēnām spēlēt basketbola kluba „Panathinaikos” sastāvā, taču uzreiz nākamajā dienā tika paziņots, ka līgums ir noslēgts ar Jāni Blūmu.
No malas raugoties, šķita, ka grieķi paši nezina, ko grib. Kas tad īsti notika?
Tā tas notiek profesionālajā sportā. Protams, no malas raugoties, situācija neizskatījās labi, jo tajā bija iesaistīti divi latviešu spēlētāji, taču tajā pašā laikā manā vai Kristapa vietā varēja būt kāds serbs vai itālis, un tad mediji notikušajam nepievērstu tik lielu uzmanību. Kad man piezvanīja aģents un piedāvāja braukt, tas bija liels pārsteigums. Divos dienā saņēmu zvanu, un jau pussešos vakarā bija lidmašīnas reiss. Mana sieva un bērni tajā brīdī bija mājās. Labi, ka man ir tik laba un saprotoša sieva. Domāju, ka viņas dēļ es arī esmu savā karjerā tik daudz sasniedzis. Viņa vienmēr atbalsta mani un rūpējas par bērniem, lai es varu koncentrēties tikai basketbolam. Un arī tajā dienā viņa teica, lai es pieņemu piedāvājumu un ne par ko nesatraucos.
Jā, mēs ar Kristapu esam labi paziņas, taču sports reizēm ir nežēlīgs. Zināju, ka viņš gatavojas doties uz Atēnām, taču nezinu, kas notika aizkulisēs. „Panathinaikos” ir liela komanda, domas mainās ātri, un treneris izdomāja, ka es vairāk noderēšu viņiem kā rotācijas spēlētājs. Notikušais ir jau aizmirsts, un mēs katrs tagad spēlējam savā klubā.
Vai nebija bail, ka atbrauksiet uz Atēnām un tad pēc divām dienām arī var pateikt, ka treneris pārdomāja un jums jābrauc atpakaļ?
Nē. Aģents man pateica, ka tad, kad atbraukšu, būs jāiziet medicīniskās pārbaudes. Ja ar veselību viss būs kārtībā, tad pirms vakara treniņa tiks parakstīts līgums. Tieši tā arī notika. Sākotnēji tas bija līgums pēc sistēmas 1+1 mēnesis, jo aizvietoju traumu guvušo amerikāņu saspēles vadītāju Demarkusu Nelsonu, bet es biju labā fiziskā formā un pietiekami labi sevi parādīju spēlēs, tāpēc jau otra mēneša sākumā vadība atklāja, ka gribētu, lai es palieku līdz šīs sezonas beigām, un, iespējams, vēl uz vienu sezonu. Tā nu parakstīju līgumu uz 1+1 gadu.
Ko par tik ilgu līgumu saka ģimene?
Mēs jau visi esam pieraduši. Ārpus Latvijas spēlēju 11 gadus. No tādas komandas, kurai ir viena no bagātākajām un ilgākajām vēsturēm Eiropā, piedāvājuma nevar atteikties.
Atēnu „Panathinaikos” ir spēcīgs klubs. Grands. Superklubs. Tādu Eiropā nav daudz, tikai četri. Madrides „Real”. FC "Barcelona”. Maskavas CSKA. Un ceturtajā vietā ir „Panathinaikos”.
Būtu bijis arī priecīgs tikai vienu mēnesi nospēlēt, un gan jau pēc pieredzes šajā komandā būtu vieglāk atrast darbu kur citur, bet treneris redzēja manu darba ētiku un pagarināja līgumu. Līdz šim savā karjerā tādā grandā nebiju spēlējis.
Jūsu dēls Roberts Latvijas Basketbola savienības veidotajā videoklipā saka, ka tētis ir kā kosmonauts un visu laiku lido uz Mēnesi, tālu prom no savējiem...
Jā, pareizi viņš saka, taču patiesībā nav tik traki. Ģimene ir pieradusi dzīvot patstāvīgi un bez manis. Roberts zina, ka viņam jāparūpējas par abām meitenēm mājās. Mums arī daudz palīdz gan mani, gan sievas vecāki. Ģimene reizi mēnesī brauc ciemos pie manis uz Atēnām. Iepriekšējā nedēļā viņi bija Grieķijā un marta vidū atkal brauks. Laiks vienam pašam paiet ātri, tās trīs nedēļas burtiski aizlido kā uz vēja spārniem. Ja ir kāda laba spēle, sieva reizēm atbrauc viena pati uz nedēļas nogali.
Runājot par spēlēšanu lielajās komandās, Kaspars Kambala par Madrides „Real” saka: „Slavenajās komandās, spēlējot par lielu naudu, no tevis visu laiku tiek prasīta nenormāla atbildība. Tā ir dzīve stresā katru dienu, nenormāls spiediens, tāds, ka nevari basketbolu izbaudīt.” Vai jūs viņam piekrītat?
Piekrītu, ka atbildība ir liela. Spēcīgās komandas nemēdz zaudēt. Tikai uzvara pēc uzvaras un čempionu tituli. „Panathinaikos” komandā ir daudz spēlētāju, pašlaik – 19. Nepārtraukti kāds iegūst traumu un sastāvs mainās. Ja viens nespēlē, viņa vietā ir kāds cits. Komanda nebalstās uz diviem vai četriem spēlētājiem. Katram ir sava loma. Pēdējās divās mājas spēlēs es gan nespēlēju, jo kluba prezidents grib, lai grieķu jaunie basketbolisti vairāk spēlē Grieķijas līgas spēlēs.
Kad tika veidota komanda, es jau nemaz nebiju viņu plānos. Mani paņēma tāpēc, ka Nelsons guva traumu. Tagad viņš ir atpakaļ ierindā, un man ir jāatrod sava vieta komandā.
Nav tā, ka es dusmojos; uz to biju gatavs. Izbaudu Atēnās katru dienu, neatkarīgi no tā, vai ir jāspēlē vai nav. Jātrenējas jau ir tieši tāpat. Iespējams, ka rīt jau spēlēšu, kā arī Eirolīgas spēlēs piedalos.
Foto: Vagelis Stolis
2005.gadā jūs teicāt: „Mans lielākais sapnis ir spēlēt kādā no Eiropas stiprākajiem klubiem – Spānijā, Itālijā vai Grieķijā.” Sapnis ir piepildījies.
Jā. Bilbao „Bizkaia Basket” komandā aizvadīju četrus fantastiskus gadus. Lai arī tā nav grands, tomēr ir spēcīga komanda. Spēlējām Spānijas līgas finālā, kur diemžēl gan zaudējām „Barcelona” klubam, un tajā brīdī man šķita, ka griesti ir jau sasniegti.
Pēc spēlēšanas Kazahstānas „Astana” klubā šķita, ka karjeras līkne iet uz leju, bet vasarā labi nospēlēju izlasē, biju labā fiziskajā formā un arī emocionāli biju gatavs turpināt spēlēt labā līmenī.
Pagājušā gada septembrī pēc Latvijas izlases spēlēm pilnībā izbaudīju tēva lomu, ko pirms tam nebiju darījis. Taču mana darba ētika ir tāda, ka trenējos katru dienu, arī vasarā, un manā gadījumā tas ir nācis tikai par labu, un savos 32 gados parakstīju labu līgumu ar vienu no stiprākajām Eiropas basketbola komandām un tagad spēlēju Grieķijā. Jau oktobrī zināju, ja viss būs kārtībā ar veselību, tad šeit palikšu ilgāk.
Pirms pāris gadiem jūs teicāt, ka Grieķijas basketbols ir netīrs. Kā jūs jūtaties tagad, spēlējot šo netīro grieķu basketbolu?
Es jau smejos, ka grieķu basketbols ir tieši man domāts un beidzot esmu atradis savu vietu, jo mīlu tā netīri spēlēt. Spānijā biju jaunāks un ātrāks, bet tagad man vairāk piemērota spēka spēle.
Man patīk netīrais grieķu basketbols. Mana loma komandā ir spēlēt agresīvi un izprovocēt pretinieku.
Kad spēlējāt Spānijā, jūsu treneris bija grieķis. Vai šobrīd uzturat kontaktus ar Foti Kacikari?
Uzturu, uzturu. Mums ir izveidojušās ļoti labas attiecības, jo Spānijā viņa bērni arī mācījās Amerikāņu skolā kopā ar manu dēlu, tiesa gan, dažādās klasēs, bet mums bieži sanāca satikties ārpus sporta laukuma.
Kā izdodas saprasties un sastrādāties ar „Panathinaikos” komandas biedriem?
Te visi ir profesionāli. Nav nekāda jokošanās. Spēlētāji atbrauc, izdara savu darbu un dodas atpakaļ uz mājām. Visur, kur spēlēju iepriekš, vairāk zināju par komandas biedru privāto dzīvi un vairāk laika kopā pavadījām ārpus treniņiem. Grieķu spēlētājiem ir savas ģimenes, katrs dzīvo savā pilsētas pusē un pēc treniņa grib braukt mājās pie savējiem. Tad nu ar tiem, kuriem nav savas ģimenes, dažreiz kopā kaut kur aizejam. Ciešākas attiecības izveidojušās ar Estebanu Batistu un Eidžī Sloteru.
Kas jūs kaitina un kas patīk Grieķijā?
Grieķijā man patīk dzīves ritms, ka viss notiek bez stresa un cilvēki māk izbaudīt dzīvi. Arī tā „kņudoņa” kafejnīcās. Ja arī nebūs ko ēst, kafijai un cigaretēm vienmēr nauda atradīsies. Tajā pašā laikā grieķi ir lieli egoisti. Domā tikai par sevi. Par ģimeni un bērniem sāk domāt ap 35-40 gadiem. Latviešiem tas grūti saprotams, jo mēs ātri apprecamies. Līdz 30 gadiem ir jau vismaz divi bērni. Mums ir citāda dzīves mentalitāte. Grieķi grib baudīt dzīvi, bet es uzskatu, ka dzīvi jau var izbaudīt tikai bērnu dēļ. Ja būtu divatā ar sievu un mums nebūtu bērnu, būtu garlaicīgi. Ģimene un bērni man šķiet galvenais dzīvē.
Vai ir plāns, cik ilgi vēl varētu spēlēt profesionālajā sportā? Cik ilgi basketbolā skaitās profesionālā karjera?
Aptuveni līdz 35 gadiem, taču viss ir atkarīgs no spēlētāja. Kā viņš jūtas. Ja nav traumu, tad jau var spēlēt kaut vai līdz 40 gadiem.
Un pēc tam depresija...
Kāpēc depresija? Es, piemēram, studēju Baltijas Starptautiskajā akadēmijā Juridiskajā fakultātē un ieguvu bakalaura grādu. Izglītība man ir. Protams, neilgojos kļūt par juristu, bet varbūt kādreiz kaut kur dzīvē tas diploms noderēs.
Varbūt ir doma par trenera darbu?
Nē! Nē! Treneris negribētu būt. Savai sievai teicu, ka spēlēšu līdz 35 vai 40 gadiem un pēc tam būšu atbildīgs par bērnu vešanu uz skolu.
Basketbols nav vienīgā jūsu aizraušanās. Dziedat, ejat uz teātra izrādēm un slavējat Džilindžeru...
Jā, parasti pēc sezonas beigām kopā ar sievu ejam uz Dailes, Nacionālo un Jauno Rīgas teātri, un arī operu. Ja spēlētu Latvijā, tad biežāk ietu, jo mums patīk teātris. Sievas ietekmē arī sāku vairāk apmeklēt teātrus un koncertus. Man patīk. Skaisti saģērbies un aizej izbaudi izrādi. Basketbolā ir līdzīgi. Spēlētāji ir kā aktieri laukumā, un skatītāji nāk izbaudīt spēli.
Žurnālisti par jums raksta „atraktīvais un talantīgais basketbolists Jānis Blūms”. Kā jūs pats sevi raksturotu?
Daudzi spēlētāji ir bijuši talantīgāki par mani. Man vairāk piemīt augstas darbaspējas. Nekad nav paticis nevis tas, ka kāds spēlē labāk par mani, bet gan tas, ka trenējas vairāk par mani. Tāpēc arī atvaļinājumā katru rītu eju peldēt uz Langstiņu ezeru vai arī skrienu. Mājās ir svaru zāle, un treneris brauc trenēt pie manis. Visu laiku esmu kustībā.
Foto: Vagelis Stolis
Jūs esat minējis, ka filma „Sapņu komanda 1935” ir viens no jūsu iedvesmas avotiem. Kas tagadējai Latvijas basketbola izlasei traucē būt par sapņu komandu?
Kopā ar izlasi esmu kopš 2002.gada un domāju, ka kopš 2010.gada komanda iet pareizā virzienā. Latvijas basketbola izlasē ir spēlētāji, kuri grib spēlēt, un tas man šķiet vissvarīgākais. Ir īstā attieksme, lai valsts izlase būtu sapņu komanda šogad vai kaut kad nākotnē.
Protams, ir ļoti grūti salīdzināt uzvaru pirmajā Eiropas čempionātā ar mūsdienām. Tad nebija tik liela konkurence. Tagad visi spēlē basketbolu.
Arī Atēnu „Panathinaikos” nevar aizbraukt un bez piepūles uzvarēt vājāko komandu līgā. Jācīnās par katru punktu. Tiek veikta video izlūkošana, visi zina, kā katrs spēlētājs spēlē un kā spēlēt pret viņu. Basketbolā viss ir mainījies par 100%, bet es ticu, ka Latvija tādu uzvaru kā 1935.gadā var atkārtot.
