Savu potenciālu Latvijas izlase finālturnīrā apliecināja uzvarētajā pirmajā spēlē pret Spāniju, uzsvēra Jurjāne. Viņa gan atzina, ka ir jāspēj pārnest efektīvo sniegumu no vienas spēles uz nākamo. Visa komanda deva vienlīdz nozīmīgu ieguldījumu uzvarā pār spānietēm, taču grupas kārtas turpinājumā latvietes piekāpās Grieķijai un Melnkalnei, netiekot izslēgšanas spēlēs.
Valstsvienībā 15 gadus spēlējusī Jurjāne gan uzsvēra, ka spēlē pret Spāniju komanda apliecināja potenciālu sasniegt augstus mērķus.
"Kā mēs aizsardzībā spēlējām, kā viena otru uzmundrinājām, kāda enerģija nāca no soliņa, atbalsts no treneriem," teica Jurjāne. "Ja mēs tā spēlēsim katru spēli, tad varam sasniegt lielas lietas. Recepte ir zināma."
Neveiksmīgais turpinājums pēc uzvaras pār Spāniju parādījis, ka panākuma dēļ bija grūtāk noskaņoties nākamajam mačam.
Zaudējums otrajā spēlē Grieķijai apliecināja pienācīgas koncentrēšanās trūkumu, un komanda ļāvās noticēt, ka nākamā cīņa pēc uzvaras jau būs daudz vieglāka, sacīja Jurjāne. Trešajā spēlē pret Melnkalni viņa laukumā nedevās.
Ko Jurjāne gribētu darīt nākotnē pēc profesionālas basketbolistes karjeras beigām, viņa ir apdomājusi, bet tie vēl nav noteikti plāni. Aija šogad pabeidza mācības un vēl nav izlēmusi, vai vēlētos tās turpināt. Sevi kā basketbola treneri Jurjāne nākotnē gan noteikti nesaskata.
Eiropas čempionāts uz brīdi nošķīra Jurjāni no ģimenes un dēla, bet viņa pasmēja, ka beidzot varējusi naktī izgulēties. Lai kompensētu nošķirtības sajūtu, Jurjāne ar ģimeni daudz sazvanījās, vienīgi samīļoties ar dēlu tāpat nebija iespējams.
Aizvadītajā čempionātā Jurjāne bija valstsvienībā visvecākā spēlētāja – viņa saskata, ka jaunās basketbolistes komandā ienāca ar lielu enerģiju un degsmi,
un tas pieredzējušo meistari iepriecināja. Šoreiz daudz vairāk bijusi jūtama komandas saliedētība, un spēlētājas uz rezervistu soliņa bez skubināšanas aktīvi atbalstīja komandas biedrenes, kas tobrīd cīnījās laukumā. Pozitīvu noskaņojumu izlasē varētu būt veicinājis apstāklis, ka arvien vairāk spēlētāju ir guvušas ASV studentu sporta pieredzi un aiz okeāna pieredzējušas atvērtāku attieksmi, uzskata Jurjāne.
Valstsvienībā Jurjāne tolaik vēl ar Putniņas uzvārdu debitēja 2008. gadā, un viņa atceras, ka tolaik apkārt bija ļoti daudz augsta līmeņa spēlētāju.
"Es reāli apstulbu. Protams, lieli vārdi bija priekšā, meitenes, kas jau bija sasniegušas kaut ko," savu ienākšanu izlasē raksturoja Jurjāne. "Protams, treneris [Ainars] Zvirgzdiņš ar visām savām sistēmām un aizsardzībām. Biju kā apstulbusi no tā visa, bet bija jāpielāgojas diezgan ātri."
Sportistes karjerā Aija piedzīvoja 2008. gada Pekinas olimpiskās spēles, ko viņa arvien vērtē kā augstāko punktu un īpašu brīdi.
Tolaik jaunajai basketbolistei galva griezās no tik nozīmīgiem notikumiem, jo ne kuram katram ir dota iespēja piedalīties olimpiskajās spēlēs un piedzīvot tajās valdošo īpašo gaisotni.
"Tas bija pēkšņs lēciens tik ļoti augstu, domāju, ka visām mums bija īpašas emocijas. Man kā jaunajai.. es vispār neko tādu mūžā nebiju piedzīvojusi, ne treniņu procesu, ne olimpiskās spēles, ne spēles tik augstā līmenī," savu olimpisko pieredzi atcerējās Jurjāne. "Tādēļ man vienkārši tur rokas un kājas drebēja – nezināju, kas un kā jādara. Domāju, ka pieredzējušajām spēlētājām arī bija mazliet līdzīgi nokļūt olimpiskajās spēlēs un parādīt visu labāko."
Lai gan izlases sastāvā Jurjāne ir ar lielāko pieredzes bagāžu, sevi viņa uzskata par līdzvērtīgu pārējām komandas biedrenēm, nevis gluži vai mammu jaunajām spēlētājām.
Aija ir gatava pateikt praktiskas lietas un paskubināt jaunās spēlētājas, ja tas kādā situācijā nepieciešams, bet kā nosvērts cilvēks nav skaļa un ārišķīga.
Karjerā līdzšinējos Eiropas čempionātos Jurjāne visvairāk ir izbaudījusi turnīru Rīgā fanu radītās noskaņas dēļ, kā arī 2017. gadā meistarsacīkstes Prāgā, kur komanda izcīnīja 6. vietu un paspēja mazliet sajust skaistās Čehijas galvaspilsētas noskaņas.
