Sadaļas Sadaļas

Vīnes festivāla programmas direktore: Dzīvojot šo draņķīgo dzīvi, māksla ļauj neiekrist ārprātā

Festivāls „Wiener Festwochen 2016” ir ikgadējs notikums, kas šogad ilgst no 13. maija līdz 19. jūnijam. Bez kino, mūzikas, izstāžu un performanču norisēm nozīmīga vieta festivālā ir teātra programmai, kuru šogad veidojusi teātra kritiķe un žurnāla „Teatr” galvenā redaktore no Maskavas Marina Davidova. Intervijā Latvijas Radio raidījumam "Kultūras Rondo" Davidova atklāj, ka, dzīvojot šo draņķīgo dzīvi, māksla ir tā, kas palīdz neiekrist no ekstāzes ārprātā.

“Par tādu absolūtu festivāla kulmināciju kļuva Jana Fabras ierašanās. Pēc izrādes bija pusstundu vai pat 40 minūtes garas ovācijas. Es pārstāju skaitīt, cik tās ilgas. Tāda eiforija, ko ne pārāk bieži šeit var vērot! Jāatzīst, ka Austrijas publika ir ļoti labvēlīga, tomēr diezgan atturīga. Te nav Aviņona, kur panākt ovācijas ir diezgan viegli,” savā vērojumā dalās Davidova. “Vīnes festivāls ir domāts pilsētas iedzīvotājiem, nevis tūristiem, nevis ārprātīgiem teātra mīļiem no visas pasaules, kas ierodas Aviņonā, dzīvo teltīs, pērk piecas biļetes dienā, bet paši aviņonieši dodas prom, lai to visu neredzētu.”

“Šeit, Vīnē, rit mierīga ikdiena, un šajā ritmā ielaužas teātris, tāpēc izraisīt šajos skatītājos 30-40 minūšu ovācijas ar kliedzieniem, kāju dauzīšanu, gandrīz vai brāļošanos ar aktieriem, tā ir reta parādība, gandrīz izņēmums, un to es vēroju pati,” turpina teātra eksperte, stāstot, ka redzējusi izbrīnītu festivāla finanšu direktoru.

Davidova uz festivālu Vīnē daudzus gadus braukusi kā kritiķe, daudz rakstījusi un labi pārzina visu, kas saistīts ar šo festivālu. Kritiķe uzskata, ka viņas iecelšana par programmas direktori saistīta ar publikācijām vācu žurnālos. Davidova parakstījusi līgumu uz diviem ar pusi gadiem. Tas noticis vēl pirms Krimas notikumiem. Teātra kritiķe nodomājusi, ka liktenis viņu glābj, dodot iespēju strādāt ārzemēs.

“Arī pirms es sāku strādāt pie Vīnes festivāla programmas, manas zināšanas par Eiropas un pasaules teātra procesiem bija pietiekamas, lai apsēstos un uzrakstītu festivāla programmu, taču tā ir ilūzija, jo, kad sāc domāt par reālām iespējām, kā tas šeit izskanēs, tad sāku šī saraksta koriģēšanu,” turpina Davidova. “Es, protams, daudz ceļoju. Un, kad man jautāja, kur es dzīvoju – Maskavā vai Vīnē, es atbildēju – lidmašīnās, jo pārlidoju no Islandes uz Neapoli, no Krakovas uz Teherānu.”

Teātra kritiķe uzskata, ka brīvā sabiedrībā vienīgais ierobežojums saistībā ar mākslu ir Kriminālkodekss.

“Māksla eksistē tāpēc, lai noņemtu kaut kādus filtrus un ierobežojumus, lai ieskatītos arī dzīves šausmīgajās pusēs,” skaidro Davidova. “Ja darīsim to ikdienas dzīvē, mums jāveic garīgas prakses - meditējot vai kā citādi, bet māksla ļauj, dzīvojot šo draņķīgo dzīvi, neiekrist no ekstāzes ārprātā, laiku pa laikam noņemt šos filtrus un izturēt sadzīvi un problēmas, lai cik nopietnas un drausmīgas tās būtu."

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti
Skatuve
Kultūra
Jaunākie
Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt