Laika tilti
Mūziķu portretēšana uz teātra skatuves nav bieža parādība Latvijas teātrī. Viens no retajiem un nesenajiem piemēriem ir 2019. gadā uz Latvijas Nacionālā teātra skatuves pirmizrādītais Jāņa Baloža darbs “Zem diviem karogiem”, ko iestudēja režisors Valters Sīlis. Dokumentāli muzikālā izrāde, kuras nosaukums ir citāts no grupas “Jumprava” dziesmas, bija centiens stāstīt laikmetu un politisko strāvojumu maiņas stāstu, to dokumentāli būvējot caur tā laika spilgtām mūzikas lauka personībām – grupas “Jumprava” dalībniekiem un to dziesmu autoru Ritvaru Dižkaču. Tiesa, toreiz izrādē virsroku ņēma tās veidotāju dokumentāli pētnieciskā interese, muzikāli neizplūstot un atstājot pat zināmu mazuma piegaršu.
Šovasar apmeklētājiem nodotā audiopastaiga “Nekad nezūdošās Pārdaugavas” ir dokumentāli faktoloģiska, bet vienlaikus emocionāli mainīga versija par pagrīdes mūzikas ainu Pārdaugavā. Audioizrāde ir veltīta Pārdaugavas pagrīdes elektroniskajai mūzikai, un to kopā veidojuši Diāna Kondraša, Viesturs Balodis un Jānis Balodis.
Audiopastaiga ierindojama dokumentālā teātra laukā, turpinot Jāņa Baloža aizraušanos ar laikmeta gara būvēšanu, par pamatu izmantojot padziļinātu izpēti par konkrētu tēmu.
Šoreiz no dramaturgam ierastām sociālpolitiskām, vēsturiskām un vides tēmām pievēršoties atkārtoti mūzikas pasaulei. Taču arī te neizbēgami tiek portretēts šīs mūzikas dzimšanas fons un vide. Laiks un mūzika savstarpēji spoguļojas, aužot audiālu stāstu Pārdaugavas ielās.
Ar izstieptu roku laikā pirms neatkarības izrādes veidotāji (šī brīža trīsdesmitgadnieki) bez vēsturiskā noilguma pauž pētniecisku interesi par laiku, kad mūzika bija viena no retajām valodām, nevis masu produkts. Vai tā maz ir pagrīdes pasaule, kas visu laiku ir bijusi blakus? Veicot arheologa cienīgu darbu un pētot mazāk zināmas, fragmentāras hronikas par laiku, kas vēl tepat atbalsojas, audiopastaigas veidotāji norāda, ka tieši no Daugavas kreisā krasta nāk daudzas pagrīdes elektronikas apvienības.
Mikrorajonu anatomija – vide un mūzika. Industriālā vide kā eksistenciālā maksimālisma epicentrs.
Liriska klaviermūzika blokmājas dzīvoklī diez vai ir tapusi. Tā vietā skarbi melanholiskas skaņas un stāsta daudzslāņainība ar laika un vietas gara spoguļošanu. Taču komplektā ar cilvēkattiecību skicēm, strāvojot no stāsta katra personīgajai vientulībai, kur mūzika ir bijusi saskares punkts, droša, pašradīta vieta, kur patverties pašam, vienlaikus signalizējot ikdienas pelēcībā gaismiņu ar savu lukturīti vēl kādam, kas aizmaldījies dzīves jēgas meklējumos.
Soļu precīzā kardiogramma
Paverot laika nolaisto biezo priekškaru uz astoņdesmito un deviņdesmito gadu pagrīdes muzikālo scēnu, izrādes apmeklētājs ir aicināts doties uz izrādes sākuma punktu – uz sabiedriskā transporta pieturu “Sēlpils iela/Donoru centrs” Dzirciema ielā, kas atgādina garu, platu skrejceļu. Aina sasaucas ar Hardija Lediņa un Jura Boiko romānā “ZUN” teikto: “Visapkārt bija pelēkais klusums.” Tomēr tuvējo daudzdzīvokļu namu sienās ir bijušas tā laika pirmās mājas ierakstu studijas, viena no tām paša Hardija Lediņa apdzīvotajā adresē, Vecumnieku ielā. Neraugoties uz to, vai kājās ir kedas vai gumijnieki, ir jābūt gatavam trīs kilometru pārgājienam, kabatā turot pašu vadātāju – mobilo tālruni ar interneta pieslēgumu un ausīs – austiņas.
Nostājoties ar seju pret Dzirciema kailās, pelēkās ielas blokmāju nekautrīgajiem acu skatieniem, teju neērta ir kādas balss personiska stāsta sadzirdēšana. Soļu ritma sinhronizēšana ar vēstītāja nesteidzīgo gaitu, atbalsojas kā taktis ielu nošu līniju robežās. Iet ritmā – uz to aicina šīs izrādes veidotāji, sarūpējuši izteiksmīgi ierakstītu soļu ainavu, tādējādi panākot arī ciešāku saķeri ar audiopastaigas apmeklētāju un ilūziju par to, ka tam līdzās iet pats stāsta vēstītājs, pats izrādes (neredzamais, bet emocionāli piepildītais) varonis. Balss un soļi neatlaidīgi ved līdzi dziļāk pagātnē un dziļāk emocionālajā spriedzē.
Soļu ritms kā elektronikas ieskaņota kardiogramma.
Austiņās garāmejošās skaņas, kas ierakstītas, raisa spocīgu sajūtu. Garāmgājēju sarunu fragmenti, tramvaja dunoņa uz sliedēm, citas urbānas skaņas ir, bet atskatoties, pagriežoties nav.
Ejot scenogrāfija aizvien mainās, tā ir neparedzama. Ielas paliek, bet otrā plāna aktieri un rekvizīti nav radošās komandas pasūtīti (ja nu vienīgi ir aizdomas par sirmo kundzi, kas lūkojas pa pirmā stāva logu kādā pagalmā tieši tā, kā to raksturo balss, kura ved). Retos brīžos balss sarunājas arī ar pašu izrādes apmeklētāju, uzdodot pa kādam kontroljautājumam vai atgādinot par orientieri fiziskajā telpā. Precīzās norādes ļauj nenovirzīties no maršruta un palikt stāsta un balss varā līdz pat galapunktam.
Vietumis izrāde reflektē par industriālās mūzikas filozofiskajām nostādnēm, elpojot pakausī nolemtībai. Pat par to, kas vispār paliks no Pārdaugavas pēc simt gadiem: vai tikai Dzegužkalna spicīte kā kreisā krasta katedrāle? Vietumis emocionālo kāpinājumu panāk trāpīgu muzikālu citātu iestarpināšana, kuri kalpo gan ilustratīvi, gan metaforiski, raksturojot stāstnieka vēstījumu. Jāatzīst, ka vilnis, ar kuru balss ieskalo izrādes līdzdalībnieku stāstā, tomēr būtu bijis spēcīgāks, ja tam ļautu skanēt ilgāk. Muzikālie fragmenti lielākoties strādā kā starpspēles, poētiski iestarpinot tā laika gara izjūtu, pasvītro vēstītāja emocionālo stāvokli, funkcionē kā tilts uz nākamo stāsta daļu.
Audiopastaiga ir sadalīta vairākās daļās, par vienīgo starpnieku paturot vienas pogas nospiešanu, kas aizved tālāk nākamajā stāstā mazās, dramaturģiski prasmīgi uzbūvētās minisērijās.
Pie rokas neturot zīmuli, fakti prātā neaizķeras, bet ieķeras cilvēciskotais stāsts, apliecinot dramaturģiski veiksmīgo noskaņu pilnās audioizrādes uzbūvi.
Stāsts ir par cilvēku un ceļu.
Dzirdēt dziesmu
Pandēmijas ietekmē aizvien biežāk audioizrādes, no kurām daļa ir tapusi kā audiopastaigas noteiktos maršrutos, ir vērtīgs un visnotaļ drošs laika pavadīšanas veids mājsēdes nogurdinātajiem. Audiopastaiga “Nekad nezūdošās Pārdaugavas” aizved tās apmeklētāju prom no ierastā centra, prom no safrizētajiem parkiem un ierastām rīdzinieku pastaigu vietām, pelēkajās ielās atdzīvinot tikai retajam zināmu pagrīdes mūzikas stāstu līdz šim nepieredzētā interpretācijā. Tas ir stundu un septiņpadsmit minūtes ilgs videoklips ar mazliet izplūdušu siluetu diapozitīviem, kuri ieraugāmi tikai uz Pārdaugavas namu sienām, līdzās dumpinieciskiem grafiti, pusizdemolētām sētām, aizaugušiem pagalmiem un uzrakstiem uz žoga “Nikns suns”. Izrāde varētu iet pie sirds tiem klejotājiem, kuriem patīk izstaigāt pamestus namus, aizaugušas viensētas, vietas, kur laiks ir pielicis savu roku, dzēšot cilvēka pēdas.
Tā ir maldīšanās līdz šim necaurstaigātos Pārdaugavas pagalmos un tikai vietējiem zināmās taciņās.
Audiopastaigas laikā ik pa brīdim pieķeru sevi mirkļos, kad domas aizslīd blakus taciņās, pazaudējot uz brīdi stāstnieka raisīto pavedienu austiņās, pazūdot savu atmiņu tīklā. Taču tas noteikti nav pārmetums izrādes veidotājiem dramaturģijas uzbūvē, gluži vienkārši tas, ko audioizrāde izdara ar tās dalībnieku, ir viļņveidīga iemešana atpakaļ pagātnē.
Piedzīvojot šo retrospekciju, nevilšus sanāk iepīties arī savu atmiņu tīklos.
Piektā tramvaja dunoņa. Lilijas ielas pietura, kas kādreiz garāmbraukta. Ne deviņdesmitajos, bet jau divtūkstošajos. Mūzikas ieraksti, vēl kasetēs un diskos, kas skanējuši šaurās virtuvēs. Dzegužkalna veldze karstās vasarās, skanot izrādē lauka ierakstam ar lietu. Aprauti atmiņu dialogi galvā. Dumpinieciska izskata jaunieši, kas sēž uz tiem pašiem soliņiem, kur reiz ir sēdēts, un varbūt tajā mirklī kaļ jaunas revolūcijas. Vai maz vēl kāds ir gatavs revolūcijai? Un vai tad nav tā, ka visbiežāk cilvēks dodas ceļā, lai satiktu pats sevi?
Pavedienus acīmredzami vienā kamolā tinuši arī izrādes veidotāji, savijot stāstus, portretējot laiku, kas pašiem nav svaigās atmiņās. Arheologu darbs mūzikas vēsturē, pagrīdes mūzikas hronikās, ko veikuši izrādes veidotāji, iekāpjot atpakaļ laikā ar “Radio Naba” raidījuma “Absolūtais minors” palīdzību, ļauj uzzināt faktus, bet vienlaikus raisa jautājumu par to, cik dokumentāls ir stāsts? Vietām (mainoties stāsta daļām) klausītāja galvā īslaicīgu sajukumu raisa arī vēstītāja balss, retoriski vaicājot, kādās proporcijās dzirdētais ir dokumentāls?
Kas ir šī balss, kas stāsta? Kā laiks un laikmets groza arī pārliecības un pasaules uzskatus?
Līdzņemšanai izrādes apmeklētājiem tās veidotāji iedod tālākas norādes katra paša personīgajam pārgājienam uz Bolderāju, kā arī taciņas uz izrādē skanējušajiem mūzikas citātiem. Ja izrādē mūzikas šķita mazliet par maz, tad, ejot Bolderājas maršrutu, tam ikviens pats var piemeklēt skaņu celiņu, piemēram, paklejojot Latvijas industriālās un pagrīdes elektroniskās mūzikas radioraidījuma “Absolūtais minors” arhīvā. Un dzirdēt vienu dziesmu.
Dziesma nereti uzplēš šķietami aizvilkušos pušumus ar dažām notīm vien. Tāpat kā takas, kur sperti soļi, nesot krūtīs citas emocijas. Tieši dziesma ir neredzamā makšķeraukla, kurā var pavisam nejauši sapīties, tai gadoties ceļā. Ja dodas, piemēram, uz Bolderāju. Bet varbūt tik tiešām jāiet uz Bolderāju, neskatoties uz to, ka kopš pirmā Bolderājas gājiena ir pagājuši četrdesmit gadi? Kopš pārgājiena, ko pats multimākslinieks Hardijs Lediņš devēja par rituālu, meklējot robežpunktus starp tumsu un gaismu, starp redzamo un iedomāto. Bet vai mums maz vēl ir daži “sevji”, ko aizvest mājās? Tas ir jautājums, kurš kā mājasdarbs izrādes veidotāju rokrakstā ierakstīts pēc audiopastaigas paša dienasgrāmatā.
