Izrāde ir mēģinājums izprast, kā viņš dzīvoja, kas viņam palīdzēja izdzīvot un kāpēc viņš tik ilgi nenāca ārā? Izrādes radošā komanda vēstures notikumus izspēlē nopietni nenopietni ar īstenu spēles prieku.
Režisors Valters Sīlis atklāja – spēle ienāk uz skatuves, domājot, kāda tad ir tā mūsu īstā ikdiena. “Smiekli ir skanējuši jebkurā laikā, lai cik traģisks būtu laiks,” uzsvēra režisors.
Izrādes Jāņa prototips ir vēsturiska persona – latgalietis Jānis Pīnups. Dramaturgs Jānis Balodis šo darbu veidojis kā rakstnieka tēmas meklējumu ceļu savam daiļdarbam, satiekot dzīvē reālus personāžus un pētnieciski cenšoties uzzināt patiesību par šo vīru.
“Tas ir tas Jānis Pugačs, pilnīgi precīzi nav, ka tas, kas šeit notiek uz skatuves, ir ar Jāni Pīnupu noticis, tāpēc mēs šo uzvārdu esam pamainījuši,” skaidroja dramaturgs. “Stāsts radās, tikai, kad mēs aizbraucām pie brāļa meitas un es varēju ar viņu parunāties, tad viss kaut kas parādījās – mēs centāmies pieturēties, likās ļoti interesanti, ko piedāvā reālie notikumi.”
Rakstnieka lomas atveidotājs Arturs Krūzkops savā ziņā tēlo lugas autoru. Par savu svarīgāko pirmo un vienīgo uzdevumu aktieris uzskata jaunu stāstu par Mežaini un mēģināt saprast Jāni Pīnupu, saprast, kas notika viņa galvā, ko viņš domāja un vai vispār uz šiem jautājumiem ir atbildes.
Izrādes skatītājs, režisors Kārlis Krūmiņš atklāja: “Pirmais, kas ir tas jautājums – kā tu dzīvo to dzīvi? Savu dzīvi. Tas jautājums kaut kādā mērā paliek neatbildēts, visu laiku cilvēks cenšas to saprast, gan autors, gan Andžejs, gan skatītājs, un nav…”
Savukārt teātra zinātnieks Jānis Siliņš izrādi komentēja šādi: “Valters Sīlis kopā ar dramaturgu un aktieriem ir izvēlējies savdabīgu atmosfēru, (..) arī skatītājiem radot atmosfēru, kas neļauj identificēties, bet ļauj no malas psiholoģiski un no malas darboties līdzi, jo man visu izrādes laiku nodarbināja dažādas domas – gan par teātra mākslu, gan par dzīvi, gan par vēsturiskiem notikumiem, gan par tagadni, pagātni, par interpretāciju, par simtgadi un daudz ko citu.”
