Vēstures ķīlis

‘’Rīgas dzīvokļu likumīgā izlaupīšana: 1944.-1949.’’: viesos prof. J.Kalnačs

Vēstures ķīlis

Noziedzības un sodu vēsture Latvijā: viesos profesors Gvido Straube

Latvijas pretpadomju partizāni: viesos lugas "Mežainis" dramaturgs Jānis Balodis

Kas bija nacionālie partizāni – varoņi vai noziedznieki? Atbildes lugā «Mežainis» meklē dramaturgs Jānis Balodis

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 6 gadiem.

Latvijas Nacionālajā teātra lugas “Mežainis”galvenā varoņa prototips ir nacionālais partizāns Jānis Pīnups, kurš Preiļu puses mežos slēpās līdz pat deviņdesmito gadu vidum. Izpētot Pīnupa dzīves gaitas, novadnieku un radu atmiņas, dramaturgs Jānis Balodis un režisors Valters Sīlis izveidoja lugu, kuru iestudēja Lietuvā. Tagad tā ir pārveidota Latvijas auditorijai, un, gatavojoties pirmizrādei, Latvijas Radio 6 Latvijas Universitātes radio NABA raidījuma “Vēstures ķīlis” studijā viesojas dramaturgs Balodis.

Kārlis Sils: Kā jūs ar režisoru Valteru Sīli nonācāt līdz tam, ka iestudējāt Lietuvā lugu, kuras galvenais varonis ir latvietis un kuras darbība risinās Latvijā?

Jānis Balodis: Kauņas Nacionālais teātris piedāvāja veidot kādu iestudējumu, un mums bija pašiem jānāk ar savu piedāvājumu. Valters Sīlis ieminējās par Jāni Pīnupu, par kuru bija uzzinājis iepriekš, strādādams Vācijā. Šķita, ka no tā varētu kas interesants iznākt, un tam piekrita arī Kauņas teātris. Tā kā lugu grasījāmies uzvest Lietuvā, tad arī tās darbību pārnesām uz Lietuvu, un Jānis Pīnups kļuva par Jonas Petrutas. Lugā tika izmantoti fakti, personāži un notikumi no tajā aptvertā vēstures perioda, kas bija 50 gadi.

- Vai, sākot šo darbu, tev bija kāds priekšstats par Lietuvas padomju laika vēsturi?

- Minimāls. Man bija interesanti meklēt atšķirības ar Latvijas vēsturi.

Lietuvā partizānu kustība bija lielāka, aktīvāka un, iespējams, agresīvāka. Vislielākā pretestība padomju varai bija Rietumukrainā, viņiem palīdzēja reljefs – kalni, kur bija vieglāk slēpties. Bet aiz viņiem nākamie bija Lietuvas partizāni.

- Vai lietuviešiem nav sava, līdzīga prototipa?

- Viņiem neviens nebija slēpies tik ilgu laiku, taču mēs atradām ziņas par kādu, kurš bija slēpies 22 gadus, un tad viņu atrada. Čeka viņu vienkārši palaida vaļā, sakot, ka varēja jau nākt ārā pirms gadiem desmit. Viņam bija 50 gadu un meža dzīvē sabeigta veselība. Visi viņa vienaudži bija apprecējušies, viņiem bija bērni un mazbērni, bet viņam nebija nekā. Viņam bija liels rūgtums pret vecākiem, kuri bija pierunājuši viņu tik ilgi slēpties. Vecāki baidījās, jo viņiem jau viens dēls – partizāns bija gājis bojā. Pēc iznākšanas no meža viņš drīz palika viens – vecāki nomira. Šo vīru sauca Benediktas Mikulis, un mēs bijām aizbraukuši uz viņa mājām. Dīvaini ir, ka viņš dažādos avotos figurē dažādiem vārdiem, un to īsto tā arī neviens nezina vai neatceras. Pētot partizānu stāstus, secināju, ka Lietuvā, atšķirībā no Latvijas, ir bijusi ļoti liela vecāku autoritāte, kas, iespējams, ir saistīts ar stingrās katoļticības ietekmi.

- Vai Lietuvas izrādē tiek izspēlēta šī ģimenes drāma?

- Mēs vairāk koncentrējāmies uz mūsu varoņa Jāņa Pīnupa un viņa ģimenes stāstu, to integrējot Lietuvas situācijā. Jānim ir māsa un divi brāļi, un viņiem ir sava ģimenes drāma – pirms kara vai kara sākumā nomirst vecāki, un viņiem pašiem jāuzņemas atbildība un jālemj par savu dzīvi.

- Kā lietuvieši uztvēra šo tēmu?

- Šo lugu joprojām spēlē. To pozitīvi novērtēja kritika, tā bija nominēta Lietuvas profesionālā teātra balvai. Mēs zinājām, ka nebūs viegli, jo Lietuvā nacionālo partizānu tēma ir būtiska, tā daudz aplūkota mākslas darbos, filmās. Zinājām, ka mūsu stāsts bija savādāks, un tāpēc bija neziņa – kā to uztvers?

- Vai kritiku neizraisīja varoņa tumšo pušu atklāšana? Viņa dekonstrukcija?

- Viņš nebija sevišķi ērts nevienai varai. Skaidrs, ka viņš izvairījās no padomju varas, nestrādāja kolhozā. Bet jau neatkarīgā Latvijā viņam nepiešķīra pensiju, jo skaitījās, ka viņš nekur nebija strādājis, viņam nebija nekāda darba stāža. Un viņš jautāja – kā būtu bijis labāk – ja es būtu sadarbojies ar okupācijas varu un strādājis kolhozā vai palicis uzticīgs nacionālās pretošanās kustībai? Beigās, vēršoties pie prezidenta, viņš kaut ko bija panācis, tomēr ierēdniecībai viņš bija “neērts gadījums.” Bet, no trešās puses raugoties, – ja reiz esi pats par sevi, tad esi konsekvents un paliec tāds līdz mūža galam. Savā ziņā pēc tāda principa viņš arī dzīvoja, piemēram, tā arī savā mājā nekad neievilkdams elektrību un dzīvodams noslēgti.

Jānis Pīnups savas mājas pagalmā
Jānis Pīnups savas mājas pagalmā

- Ar ko tu sāki, pētot Jāņa Pīnupa dzīvesstāstu?

- Izmantoju Latvijas Nacionālajā bibliotēkā pieejamo periodikas datu bāzi. Taču par viņu nav īpaši daudz materiālu, šai datu bāzē tikai kādi 12. Man izdevās atrast vēl dažus, kuri tajā nebija iekļauti, jo bija publicēti reģionālajos preses izdevumos. Viesojos arī bibliotēkā, kuru Pīnups apmeklējis, runāju ar bibliotekāri, kā arī satiku Jāņa Pīnupa brāļameitu. No viņa radinieces arī ieguvu visvairāk informācijas.

- Kāda ir novadnieku attieksme pret šo partizānu?

- Pēc novadnieku novērojumiem, noslēgtā dzīve bija atstājusi pēdas viņa personībā. Mūža nogalē Pīnups uz lietām raudzījās radikālāk – viņš bija izteikti nacionāli noskaņots. Taču bija arī tādi, kuri uzskatīja, ka viņš neko īpašu nav paveicis un ne ar ko arī nav ievērojams, un izjuta aizvainojumu un dusmas pret viņu. Bija arī tādi, kuriem ir bijušas kādas sāpīgas ar partizāniem saistītas atmiņas un kuri uzskatīja, ka viņš vienkārši ir slepkava.

- Ko tu pats domā par partizāniem – viņi ir varoņi vai bandīti?

- Čeka veiksmīgi radīja viltus partizānu kustību, kas arī darbojās. Tāpēc te brīžiem īstenība un inscenējumi ir saplūduši kopā. Iespējams, ka arī partizāni pret tiem, kuri sadarbojās ar okupācijas varu, bija nežēlīgi.

- Pastāsti, kas īsti bija Jānis Pīnups?

- 1944. gada otrajā pusē no Jaunaglonas tehnikuma viņu iesauca padomju armijā, tam sekoja minimālas kaujas apmācības, bet pēc tam uzreiz nokļuva frontē pie Ērgļiem. Kaujā pie Madlienas viņš tika kontuzēts, un pamodās pēc tam, kad kauja jau bija beigusies. Pīnupam izdevās izlikties par kritušu, un, kad karavīri bija devušies prom, viņš kājām uzsāka ceļu atpakaļ uz Latgali, mājām, ceļā pavadot vairākas nedēļas un saņemot palīdzību no cilvēkiem. Mēs nezinām, tieši kā, bet tiek pieņemts lēmums, ka viņš slēpsies. Par viņa slēpšanos zināja māsa un brālis, trešais brālis – nē. Septiņdesmitajos gados viņš sāka iet ārā no meža un braukt uz Daugavpili. Bet viņš bija nekas, formāli neeksistēja. Pirmo reizi par nākšanu ārā no meža viņš domāja astoņdesmitajos gados, līdz brīdim, kad kāds autobusa pieturā sācis teikt, ka viņu zina un atceras. Atgriezās mežā un gaidīja, līdz Latviju pametīs pēdējās padomju karaspēka daļas. Pirms pēdējās kaujas, kurā Pīnups piedalījās, viņš bija liecinieks, kā padomju armija izrēķinās ar dezertieriem – nelaimīgajam lika pašam sev izrakt kapu, tad viņu nošāva. Tā viņam bija mācība uz mūžu, tādēļ viņš gribēja, lai Latviju pamet padomju karavīri un viņš nevar tikt sodīts par dezertēšanu.

- Kāda bija pati iznākšana?

- Viņš bija uzmanības centrā, žurnālisti par viņu interesējās. Brauca arī ārzemju žurnālisti. Mediju pārstāvji no Vācijas viņam izraka aku – mājā, kur viņš ar māsu Veroniku dzīvoja, tās nebija. Kādi ļaudis no ārzemēm bija atveduši elektropreces, taču izrādījās, ka mājā nav elektrības. Tā tur ledusskapis tāpat vienkārši stāvējis. Viņu saikne ar ārpasauli bija radio ar baterijām.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti