Izrādes "Sarkans" režisors un scenogrāfs Reinis Suhanovs sarunā "Kultūras Rondo" atklāj, ka luga ir ļoti laba divu apstākļu un iemeslu dēļ: "Pirmkārt, tās ir divas ļoti interesantas lomas, kur ir daudz jāiegulda gan intelektuālais darbs, gan sapratne un citādāka domāšana. Otrkārt, tēma par profesionāli, cilvēku, kurš cenšas savā jomā darboties ļoti profesionāli, un viņa attieksme pret tiem cilvēkiem, kuri, kā viņš uzskata, darbojas neprofesionāli - šī indivīda konflikts ar sabiedrību profesionālos jautājumos."
Jautāts, vai Marka Rotko personība režisoram tagad ir kļuvusi interesantāka vai tuvāka, Suhanovs atklāj - Rotko tēls viņam ir kļuvis vēl noslēpumaināks: "Tas, ko mēs uzzinām par Rotko vai par jebkuru cilvēku, kurš dzīvojis pirms manis, tie ir citāti, izvilkumi, fotogrāfijas, tā ir zona, ko es pārstrādāju caur savu pieredzi - mazāku vai lielāku. Manā gadījumā - mazāku."
Džona Logana lugu "Sarkans" atklājis aktieris Mārtiņš Meiers, kurš ar atradumu devās pie Reiņa Suhanova. Viņa izvēle bijusi loģiska, jo Suhanovs pirmo izglītību ieguvis Latvijas Mākslas akadēmijā.
Vizuālā lieta un glezniecība man ir saprotama un zināma. Iestudēšanas periodā tas bija arī viens no interesantajiem procesiem - mēs runājām par glezniecības tehnikām, par zīmējumiem. Es kaut kādā ziņā mēģināju atklāt to amatu, izstāstīt, kā tas ir - zīmēt, ka tas patiesībā ir amats. Kaut arī uz skatuves nenotiek reāla gleznošana ar otām un krāsām, mēģinājuma procesā tika daudz gleznots. Runājām par tehniku, lai sajustu smaržu, lai saprastu domu. Man tas bija svarīgi, ka mēs uz skatuves neliekam pašu gleznošanas faktu tā iemesla dēļ, ka tas būtu braši - apgalvot, ka divu mēnešu laikā, kas ir mēģinājumu periods, mēs iemācāmies gleznot kā Rotko un to drīkstam pat rādīt. Mēs absolūti pazeminātu šī cilvēka 30, 40 gadu meklējumu nozīmi," par iestudēšanas procesu stāsta Suhanovs.
Rotko pierakstīja domas par glezniecību un mākslu kopumā, kas nav tipiski māksliniekiem. Tas izmantots arī izrādē. "Man ir saprotams un tuvs Rotko domāšanas veids, kā viņš ir nonācis pie mākslas. Glezniecībai viņš pievērsās jau kā pieaudzis cilvēks, izlēma - nestudēt mūziku, kas viņam padevās, bet iet glezniecībā, radīt jauna veida glezniecību, radīt gleznas, kas uz skatītāju iedarbojas kā mūzika abstraktā veidā. Patiesībā viņš ir prāta intelektuālis, viņš daudz domā, viņš no sākuma domā un pēc tam nāk glezniecība," savas izjūtas par mākslinieku atklāj Suhanovs.
Daugavpils Marka Rotko centra vadītāja vietnieks, mākslinieks Māris Čačka, kurš redzējos izrādi, saka - jau no ienākšanas brīža zālē viņš sajutis gaisotni, kas virmoja telpā: "Tiklīdz sākās aktieru spēle - Lasmaņa un Meiera tandēms - es sajutos kā Ņujorkas studijā, kur viss notiek pa īstam. Ja viss notiek pa īstam, tas ir pats būtiskākais, ko režisors ir saplānojis, kā aktieri mērķtiecīgi un profesionāli to ir izdarījuši, ja tas ir nonācis līdz skatītājam, kā tam arī jābūt."
Lugas pamatā izmantotie fakti atbilst Rotko biogrāfijai, Čačka norāda - tas rada patiesu dzīslojumu. Patiesos bibliogrāfiskos faktus no Logana lugas izrādē, neveidojot atkāpes, izdevies veiksmīgi pārnest, norāda Čačka: "Skaisti un uzteicami ir tas, ka materiāls nav kopēts. Tas ir dramatizēts un rādīts arī citos teātros, bet šeit tas ir īpašs, savādāks, ar laikmeta garšu - tas tiešām ir brīnišķīgi," uzsver Čačka, piebilstot - "Sarkans" varētu tikt spēlēts arī Marka Rotko mākslas centrā Daugavpilī.
Pirms izrādes veidošanas Suhanovs viesojies gan Rotko mākslas centrā Daugavpilī, gan Ņujorkas Modernās mākslas muzejā un "Tate Modern" muzejā Londonā. "Rotko gleznas pulsē, tās runā un dzīvo. Droši vien, lai nonāktu līdz tam, ka Rotko glezniecību var saprast un uztvert, ir divi ceļi. Viens - izglītojoties, saprotot Rotko domu gājienu, ka tas nav tā, ka viņš vienā dienā izdomāja gleznot pūkainus taisnstūrus, bet, ka viņš tam pamatojumu un jēgu meklēja, pētot vecmeistarus un cenšoties attīstīt glezniecību. Otrs ceļš - kāds ļoti jūtīgs cilvēks, tāds pats, kāds bija Rotko, viņš var tvert uzreiz. Tādi cilvēki ir, piemēram, Mārtiņš Meiers, kurš nebija redzējis Rotko, Teitā ejot, ieraudzīja bildes un saprata, ka tās ar viņu runā."
Aktieri "Sarkanā" atrodas gandrīz tukšā telpā. "Ja cenšas Rotko atrast ne sadzīvisko, tīro enerģiju, neredzēju iespēju to darīt citādāk. Tā ir papildus lieta, kas mani interesē. Mēģināju nospriegot sajūtu ar to, ko sniedz gaisma, laukumi, aktieru atrašanās tuvplānā, tālplānā, tumsā, gaismā," skaidro režisors.
Augustā Valmieras Drāmas teātris viesosies Rīgā. Teātra mājā "Zirgu pasts" tiks spēlēti divi jaunākie Valmieras teātra iestudējumi. 16. un 17.augustā Džona Logana "Sarkans", savukārt 21. un 22.augustā Harolda Pintera "Siltumnīca" Jāņa Znotiņa režijā.
10.jūnija vakarā Valmieras Drāmas teātra Lielajā zālē notiks režisoru Viestura Meikšāna un Dzintara Dreiberga uzņemtās spēlfilmas "Plūdi un saulgrieži Straumēnos" pirmizrāde, kuras pamatā ir Meikšāna iestudējums Valmieras teātrī 2010.gadā, bet kas nav izrādes ieraksts. Filmas operators ir Valdis Celmiņš. Tāpat kā izrādē, arī filmā redzama Reiņa Suhanova telpa, Annas Heinrihsones tērpi un Lindas Mīļās horeogrāfija, dzirdama Jēkaba Nīmaņa skaņu partitūra. Spēlfilmā piedalās izrādes ansamblis: Ilze Lieckalniņa, Inese Ramute, Inga Siliņa, Māris Bezmers, Ingus Kniploks, Mārtiņš Meiers, Oskars Morozovs un Ģirts Rāviņš.
Savukārt Saulgriežos, 21. un 22.jūnijā, Mežaparkā būs skatāms deju lieluzvedums "Lec, saulīte!". Uzveduma radošo grupu veido mākslinieciskais vadītājs Jānis Ērglis, režisors Elmārs Seņkovs, komponists Raimonds Tiguls, scenārija un tekstu autore Rasa Bugavičute, deju horeogrāfi Jānis Ērglis, Jānis Purviņš, Agris Daņiļevičs, scenogrāfs Reinis Suhanovs, tērpu māksliniece Evija Dāboliņa. "Tie ir mazie deju svētki ar koru piedalīšanos. Ilgotais sapnis," teic Suhanovs.
Šādiem lieliem pasākumiem gatavojas gadu un vairāk uz priekšu. Eksperimentiem laika nav, realizācijas apjomi ir tik mežonīgi, ka tur var apmaldīties. Atļauties mākslinieciskus eksperimentus nedrīkst," par deju lieluzvedumu saka Reinis Suhanovs, piebilstot - arī nākamās sezonas plāni ir sakārtoti.
