Sadaļas Sadaļas

Kultūrdeva

Latvija devīto reizi tiks pārstāvēta Venēcijas arhitektūras biennālē

Kultūrdeva

Kultūrdeva

Kultūrdevā viesojas Daugavpils teātris

Teātris skatītājiem. Stāsta režisors Šapošņikovs un aktrise Korkliša no Daugavpils teātra

Ražot ražošanas pēc nav pareizi – tā uzskata Daugavpils teātra vadītājs Oļegs Šapošņikovs. Tāpēc, lai izvairītos no pandēmijas laika jauniestudējumu, kurus nav iespējams parādīt skatītājiem, pārprodukcijas, teātrī nolemts radīt ko tādu, ko ikdienā nevarētu atļauties – kabarē priekšnesumu.

Kādas vēsmas jaušamas Daugavpils teātrī un kāda ir tā loma sabiedrībā, LTV raidījumā “Kultūrdeva” stāsta teātra vadītājs un režisors Oļegs Šapošņikovs, bet aktrise Maija Korkliša atzīst, ka šis gads viņai bijis ļoti laimīgs par spīti nerimstošām ilgām pēc skatītāja.

Henrieta Verhoustinska: Ar ko šobrīd dzīvo Daugavpils teātris?

Oļegs Šapošņikovs: Mums ir daudz kas gaidāms. Kā visi Latvijas teātri, mēs ļoti gaidām publiku atpakaļ. Neskatoties uz to, ka tūlīt sāksies vasara, tas salīdzinājumā ar pusotru gadu, kad mēs gandrīz visu laiku bijām šķirti no publikas, ļoti ceram, ka rudenī atsāksies īsts teātra darbs, tad trīs vasaras mēneši ir nieks.

Ar lielu prieku gribētu paziņot, ka mēs gaidām arī vasaras laikā paredzēto mūsu skatuves kabatas rekonstrukciju. Paldies pilsētas domei par piešķirto finansējumu. Mēs tagad varam uztaisīt ilgi gaidīto un nepieciešamo remontu. Līdz rudenim mūsu lielā skatuve vēl nebūs darba kārtībā.

Mēs gaidām remontu kā tādu prelūdiju, un, protams, septembri, kad varēsim satikties ar skatītājiem. Ne jau ar tukšām rokām! Esam sagatavojuši ļoti daudz pārsteigumu mūsu iedzīvotājiem. Ne tikai Daugavpils pilsētas iedzīvotājiem, bet arī mūsu skatītājiem no visas Latvijas un ne tikai. Mums ir neparasts izaicinājums sadarbībā ar Daugavpils pilsētas domes Kultūras pārvaldi. Mēs veidojam kabarē priekšnesumu, kas ir ārpus dramatiskā teātra repertuāra.

Ņemot vērā šo īpašo situāciju, atklāšu godīgi, ka pa šo laiku mums ir zināma jauniestudējumu pārprodukcija, jo pirmizrādes top, parādīt mēs nevaram.

Mēs saprotam, ka ražot ražošanas pēc nav ētiski pareizi. Tad piedzima doma uztaisīt kaut ko tādu, ko mēs droši vien neatļautos izdarīt teātra ikdienā, izdarīt kaut ko tādu, kas arī pašai pilsētai varētu būt ārpus teātra sienām, kaut tas notiks teātrī. Domāju to pārnestā nozīmē. Notikums. Tas ir saistīts ar plašāku projektu, kurš mūsu galvās piedzima laikā, kad gatavojāmies, rakstījām, veidojām programmu Daugavpilij kā potenciālajai Eiropas kultūras galvaspilsētai. Šis virziens saucās mākslas reinkarnācija. Runa ir par to, lai pilsētai ar mākslinieku un kultūras darbinieku palīdzību ar laiku mēģinātu atgriezt zaudētās vērtības, un kabarē kultūra ir viena no tām. Tāpēc šeit zvaigznes noteikti sastājās pareizajās vietās, un kopā ar pilsētu gribam pašai pilsētai uzdāvināt ļoti neparastu priekšnesumu.

Maija, kāds tev ir bijis šis gads kā aktrisei?

Maija Korkliša: Ziniet, es laikam teiktu, ka man šis bija ļoti laimīgs gads teātrī. Kāds varbūt par to brīnīsies, bet īstenībā esmu tikusi pie daudzām skaistām lomām šajā sezonā. Mēģinājumu procesi bija nesasteigti. Tie bija pamatīgi, interesanti, ilgi laika ziņā un ilgi komunikācijas ziņā.

Kad jaunībā mēs strādājām teātrī – tādi mēģinājumi bija tagad.

Nesasteigti, nekāda atražošana. Es atcerējos jaunību, man ir bijušas ļoti daudz skaistas lomas.

Ja jums šobrīd būtu jānosauc Daugavpils teātra moto, kāds tas būtu?

Oļegs Šapošņikovs: Katru reizi, kad mēs sākam sezonu, mēs atkārtojam šo moto skaļi: “Daugavpils teātris ir teātris skatītājiem.” Tas diez vai mainīsies tuvākajā laikā. Daugavpils teātra liktenis nebija līdzens ceļš.

Tu domā, ka sākumposmā teātris nebija gluži skatītājiem, bet vairāk sev pašiem?

Oļegs Šapošņikovs: Jā, tas nemaz nenoliedz vērtību, bet šeit droši vien spēlē lomu mana pamata izglītība, ārsta izglītība, jo man ir ļoti svarīgi par katru cenu saglabāt dzīvību un pabīdīt, pastumt malā zinātniskās ambīcijas, salīdzinot ar medicīnu. Galvenais ir tas, ko mēs darām ar slimnieku šobrīd. Var, protams, izmantot slimnieka ķermeni pētījumiem, aizrauties un pazaudēt viņa dzīvību, bet tomēr panākt kaut ko zinātnei. Mana daba prasa, ka pirmām kārtām ir slimnieks vai cilvēka miesa, un dvēsele būtu glābta, zinātne var pagaidīt.

Laikam tāpēc ir salīdzinājums ar to, ka Daugavpils teātris ir teātris skatītājiem, jo domāju, ka bez skatītāju plūsmas…

Mēs visi zinām, ka Daugavpils ir otrā lielākā pilsēta Latvijā, bet tomēr salīdzinājumā ar Rīgu vai lielām Eiropas pilsētām, mēs esam mazpilsēta.

Ja godīgi, jāatzīst – mazpilsētas teātris nevar pastāvēt, ja tur nepārtraukti nav skatītāju. Šis teātris nepārtraukti nav skatītāju piepildīts. Jau tā nesanāk ļoti bieži spēlēt izrādes auditorijas trūkuma dēļ. Ja mēs no šīs auditorijas vēl daļu pazaudēsim, tad teātris reāli var nomirt.

Ko nozīmē būt teātrim skatītājiem? Vai tas nozīmē īpašas repertuāra izvēles?

Oļegs Šapošņikovs: Jā. Te ir kompromiss. Es nebaidos no šī vārda, tikai lūdzu nekādā gadījumā to neinterpretēt, kā izdabāt publikai vai darīt visu par katru cenu. Atrast zināmu kompromisu… Manuprāt, teātris ir viens no mākslas veidiem, kas īstenojas šeit un tagad un priekš cilvēkiem, kuri tur sēž tajā brīdī. Ja enerģijas apmaiņa nenotiek, lai cik izrāde būtu vērtīga, skatoties, piemēram, no teātra zinātnes pozīcijas, teātra vēstures pozīcijas, – ja tā vērtība neizraisa dzīvo enerģijas apmaiņu tur un tagad, tad man liekas, ka teātris ir daļēji vērtīgs, tāpēc ir svarīgi, nezaudējot kvalitāti, mērķtiecību, kaut ko attīstīt, iet uz priekšu, arī mainīt, riskēt. Ļoti svarīgi, ka valoda, ko mēs uz to brīdi darām, ir saprotama zālē.

Tātad vienkāršas izrādes vienkāršiem skatītājiem?

Maija Korkliša: Ne tikai vienkāršas…

Es atceros izrādi “Revidents Sylagolā”, kas nebija vienkārša izrāde, bet mums bija ļoti interesanti, skatītāji gavilēja. Tā bija Nikolaja Gogoļa “Revidents” pārlikums uz korumpētu mūsdienu Latgales pierobežu. Es vispār, skatoties repertuāru, esmu piefiksējusi “Pa laimes lāča pēdām” pēc Upīša “Sūnu ciema zēniem”, Orvela “Dzīvnieku ferma” un “Revidents Sylagolā”. Tie ir ļoti skarbi, kritiski skatījumi uz šī brīža sabiedrību. Vai tā ir īpaša teātra stratēģija?

Oļegs Šapošņikovs: Droši vien tā ir daļa no kompromisa…

Sociālais skatījums?

Oļegs Šapošņikovs: Sociālais, jā. Vēl viena izrāde, kas izraisīja mūsu vietējo pilsētas skandālu, bija “Kailais karalis” pēc Jevgeņija Švarca lugas. Arī sociāli politiska satīra, kur daži saskatīja, ka stāsts ir tieši par viņiem. Tā ir receptes daļa.

Maija, ko nozīmē strādāt teātrī šobrīd, kad nav skatītāju? Tu minēji pozitīvo pusi, ir laiks mēģinājumiem, bet vai izrāžu nepietrūkst?

Maija Korkliša: Ļoti pietrūkst. Tas ir apmēram tā, ja šuvējs šuj ļoti skaistas kleitas un tās nekad netiek uzvilktas mugurā cilvēkam. Skaidrs, ka šuvējs, ja viņš veido dizaina kleitas, nekad nevar būt laimīgs, neredzot tās kādam mugurā. Tāpat ir mums ar izrādēm. Mēs nevaram būt laimīgi, ja mēs nevaram redzēt skatītāja reakciju uz šo enerģijas apmaiņu, sirsnīgos vārdus pēc pirmizrādēm, izrādēm. Šīs sajūtas, kad tu stāvi uz skatuves, jūti, ka dzīvo īpašu dzīvi šajā brīdī, protams, ka trūkst, tā trūkst absolūti visiem.

Šajā ziņā tā ir traģēdija aktierim, ka viņš netiek pie skatītāja.

Arī skatītāji cieš. Viņi mums zvana, raksta, raksta sociālajos tīklos “Kad beidzot mēs varēsim atnākt uz izrādi, mēs ilgojamies…”

Atcerējos Dž. Dž. Džilindžera izrādi “XXL”. Vai Daugavpils teātris ir ļāvis tev izpausties izrādēs par sievietes lomu sabiedrībā?

Maija Korkliša: Vai teātris man ļāvis izpausties? Es visu laiku izpaužos kā sieviete lomās, kas man ir uzticētas. Tas ir skaidri zināms, ka mēs kaut ko ļoti lielu ieliekam lomās, ko mēs spēlējam. Protams, ir ļāvis un ļoti dažādi, man patīk mans repertuārs manā teātrī. Es spēlēju Poļinu Andrejevnu “Kaijā”, un es spēlēju Džilindžera “XXL”, kas ir absolūti dažādas sievietes ar ļoti dažādām dzīvēm. Esmu ļoti laimīga teātrī. Izpaužos visu laiku.

Kā jūs izjūtat Daugavpils kā pilsētas vidi? Jūs piedāvājat izrādes visdažādākajās valodās, un trupas ir sapītas ciešā mezglā. Bieži medijos dzirdam, ka Daugavpils ir pavisam cita informācijas telpa, daudzi uzskata, ka viņu prezidents ir Putins un tā joprojām. Kā jūs uztverat savu misiju šajā ziņā, Daugavpils neviendabīgās sabiedrības ziņā?

Oļegs Šapošņikovs: Ir tāds vārds, ko gribas uzreiz lietot atbildot uz šo jautājumu…

Rupjš vārds?

Oļegs Šapošņikovs: Nē, bet man liekas, ka šis vārds ir kļuvis par banālu apzīmējumu procesam, kas gandrīz nenotiek, es runāju par “integrāciju”. Mēs jau 30 gadus runājam par integrāciju, bet kā iznākumu es varētu konstatēt tikai izdotas grāmatas, zinātniskus darbus un bukletus, nevis reālus panākumus mūsu reālajā dzīvē. Es izvairītos šo vārdu lietot, lai tas neizklausītos banāli, bet pēc būtības tā tomēr ir svarīga misija, uzdevums, jo teātris ir spējīgs ne tikai saliedēt sabiedrību, kad cilvēki satiekas zālē, sarunājas, bet ir svarīgi, ka teātris var vienot sabiedrību, balstoties uz kopīgām vērtībām.

Sociāli, psiholoģiski un politiski mūsu Daugavpils pilsētas populācija ir ļoti daudzveidīga, mums ir svarīgi atrast kopējo valodu.

Es domāju, ka teātrim tas ir ļoti labi izdevies! Eiropas Kultūras galvaspilsētas programmā, kas ir domāta Daugavpilij, ir atrasts sauklis “Lingua Franca”. Valoda, kuru saprot visi. Tas ir pārnestā nozīmē. Mēs nerunājam par latviešu, krievu vai poļu valodu, kurās daudzi runā pilsētā, bet tāpēc ir ļoti svarīgi nešķirot sabiedrību pēc etniskā principa, dzimtās valodas, bet atrast kaut ko citu, vienojošo. Teātris un kultūra kopumā varētu radīt vērtības, kuras vieno.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Skatuve
Kultūra
Jaunākie
Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt